Kamena Kaidaka
Mana māja – mans cietoksnis, tā laimīgi nodomājam, aizvērdami aiz sevis durvis, pārliecināti, ka nu beidzot esam vieni un brīvi no uzmācīgās ārpasaules. Tomēr alojamies, jo mūsu neieņemamajā cietoksnī ir iemitinājušies neredzami īrnieki, kas ne tikai nemaksā īri, bet var arī būtiski pasliktināt mūsu pašsajūtu. Tie ir alergēni, kuru klātbūtne jutīgākajiem no mums var izraisīt alerģisku reakciju – iesnas, šķavas, niezi, acu asarošanu, pat elpošanas traucējumus.
Viens no agresīvākajiem alergēniem ir gultasērce, kas nakšņo kopā ar mums spilvenā, matracī vai segā. Tā ne tikai izmanto mūsu mājas siltumu, bet arī barojas no ādas epidermas šūnām, ko atstājam gultas veļā.
Alerģiskajām iesnām ir sava daba – izdalījumi no deguna ir ūdeņaini, degunā jūtama nieze, bieži moka šķavas, un tās ir izteiktākas no rīta, kamēr cilvēks vēl nav piecēlies. Dažkārt izdalījumu var arī nebūt, tikai deguna gļotādas tūskas dēļ ir apgrūtināta elpošana. Ja alerģijas vaininieki ir mājas putekļi, iesnas būs izteikti cikliskas, ik pēc divām trim nedēļām būs 2–3 dienu ilgs uzliesmojums. Vasarā un pavasarī, kad cilvēki vairāk uzturas svaigā gaisā un telpas tiek vairāk vēdinātas, mājas alergēnu upuriem ir mazāk sūdzību nekā cilvēkiem, kas ir jutīgi pret ziedputekšņiem.
Alerģiskas iesnas var izraisīt arī dzīvnieku spalvās esošais olbaltums, kas uzkrājas mājas putekļos. Spalvas garumam nav nozīmes, īsspalvains kaķis nav mazāk bīstams par garspalvainu kaķi. Diemžēl kaķi no mājdzīvniekiem tiešām ir visbiežākie alerģijas izraisītāji. Iesnas var parādīties tūlīt pēc dzīvnieka ienākšanas ģimenē vai vēlāk. Cilvēka organisma atbilde uz alergēnu notiek pakāpeniski un kā alerģija var izpausties pat pēc ilgstošas mierīgas līdzāspastāvēšanas. Tā var parādīties jebkurā vecumā, ne tikai agrā bērnībā, kā arī alergēnu loks dzīves laikā var paplašināties. Iesākumā alergēns var būt gultas ērce, kā tas arī ir apmēram 80% gadījumu, bet ar laiku alerģiskas reakcijas parādās arī pret citiem mājas alergēniem – dzīvnieku spalvām, puķupodos mītošo pelējuma sēnīti, grāmatu putekļiem. Alergēnu daudzums var augt kā sniega lavīna pēc vienas neuzmanīgas kustības kalnos.
No nevēlamajiem īrniekiem nav viegli atbrīvoties, tomēr mājas saimnieks var padarīt to klātbūtni mazāk traucējošu, no tiem izvairoties. Telpās notiek pastāvīga cilvēka acij neredzama kustība jeb lielā mājas putekļu ceļošana. Saimnieka acij tā kļūst redzama vienīgi saules staru mirdzumā, kad gaismas joslās ar šausmām ieraugām, ka mūsu it kā tīrais gaiss ņirb putekļu dejā. Īpaši strauja putekļu migrācija sākas līdz ar apkures sezonas sākšanos. Putekļi no tradicionāli zem logiem izvietotajiem radiatoriem sāk savu kāpienu debesīs un tad atkal atgriežas tuvāk zemei jeb istabas grīdai. Šos kustīgos migrantus ir grūti notvert ar parastu slotu vai grīdas lupatu. Arī tradicionālie putekļu rijēji maz var līdzēt, jo viņu darbības dēļ gaiss telpā vēl vairāk tiek sajaukts. Tomēr ir kāds apkures veids, kad putekļi tiek “nospiesti uz ceļiem” – tās ir apsildāmās grīdas. Siltais gaiss vienmērīgi ceļas no grīdas, neveidojot gaisa virpuļus telpā, tāpēc putekļu ceļotspēja tiek krasi mazināta un arī savākt tos no grīdas ir ievērojami vieglāk.
Labi vēdināma telpa, kas nav pārblīvēta ar mīkstajām mēbelēm, gultas drēbes, kuru materiāls un kvalitāte ļauj tās mazgāt biežāk nekā reizi gadā, viegli kopjamas grīdas, no kurām putekļus var savākt ar visdažādākajiem, arī pašiem vienkāršākajiem, uzkopšanas veidiem, ne miņas no pelējuma sēnītes, pietiekami silta, bet ne karsta, gana svaiga, bet ne drēgna – piemērota saimniekam, bet ne nelūgtajiem īrniekiem – tāda lai ir mana māja – mans cietoksnis!
