Lai gan ne katrs cilvēks ar c-vitamīna tabletēm rokās, somiņā vai vannas istabas skapī, varētu pateikt, kas ir antioksidanti un kāda ir to nozīmē mūsu veselībā, visticamākais lielākā daļa cilvēku, kam pamatskola jau aiz muguras noteikti zinās, ka C un vēl dažādi alfabēta vitamīni ir veselīgi un ka varbūt pat ir vajadzīgs tos uzņemt papildus. Izrādās šis plaši izplatītais uzskats tik ļoti nemaz neatbilst patiesībai un varbūt pat var izraisīt agrāku vēža parādīšanos.
Kāpēc uzskata, ka antioksidanti ir vajadzīgi un vajadzīga ir to uzņemšana dažādās tablešu formās? Teorija ir šāda. Ķermeņa enerģijas rūpnīca, šūnas esošais mitohondrijs ražo oglekļa dioksīdu un enerģiju, izmantojot ēdienu un skābekli. Lai to paveiktu mitohondrijam vajag skābekli, kura molekulas tas piesaista izmantojot elektronus. Diemžēl šī procesa laikā daži elektroni izbēg un rodas tā sauktie brīvie radikāļi — skābekļa molekulas, kurām ir viens brīvs elektrons, ķīmiskā ziņā ļoti reaktīva forma, kas attiecīgi arī uzvedās ķermenī. Šie brīvie radikāļi apdraud visas tam apkārt esošās struktūras, sākot ar dažādu šūnu membrānām, taukiem, proteīniem līdz pat DNS. Šos bojājumus mēs arī pazīstam kā oksidatīvo stresu. Tiek uzskatīts, ka oksidatīvais stress ir viens no galvenajiem iemesliem novecošanā, labs piemērs ir smēķētāju vai lielu sauļošanās entuziastu ātrā sejas ādas novecošanās, ko izraisa šo abu nodarbju izraisītais oksidatīvais stress. Un šeit uz skatuves ienāk antioksidanti. 1950. gadā amerikāņu zinātnieks Denhams Harmans nāca klajā ar brīvo radikāļu – novecošanas teoriju, 1970. papildinot to mitohondrijas lomu šajā procesā. Līdz ar šīs teorijas popularitāti, auga arī antioksidantu popularitāte. Vielas ar antioksidantu īpašībām spēj ‘uzveikt’ brīvos radikāļus, uzņemot to brīvu elektronu sevī. Tādas vielas kā vitamīns C, selēnijs, beta-karotēns tika uzskatītas par pašsaprotamu ieroci cilvēka cīņa pret novecošanu. Tādējādi antikoksidantu un dažādu vitamīnu popularitāte auga.
Tomēr, lai arī antioksidanti ir pat ļoti vajadzīgi lai saglabāt oksidatīvo balansu ķermenī, pārāk liela to uzņemšana var radīt tieši pretējo efektu vēlamajam. Šeit ir daži pētījumi:
1994. gadā Somijā tika pētīti smēķētāji 50 gadu vecuma robežās. Vienai grupai tika dots antioksidants betakarotīns, otrai ne. Beta karotīnu patērējošās grupas iespēja dabūt plaušu vēzi palielinājās par 16 %.
Līdzīgs rezultāts tika iegūts pētot sievietes ASV pēc menopauzes. Pēc desmit gadu papildu folijskābes uzņemšanas, šīs grupas risks dabūt krūts vēzi bija par 20% lielāks, kā folijskābi nelietojošajai grupai.
1996.gadā tika publicēt pētījums, kas tika pārtraukts gandrīz divus gadus ātrāk kā paredzēts. Pēc 4 gadu beta karotīna un A vitamīna papildus uzņemšanas, smēķētāju grupas vēža risks palielinājās par 28% un nāves gadījumu skaits par 17% kā tai, kas uzturā papildus neuzņēma šos antioksidantus, bet arī smēķēja.
Kādēļ tā? Izrādās brīvie radikāļi tomēr nav evolūcijas kļūda, dabas radīta anomālija, kas mūs visus iekšā lēnām nogalina, monotoni, elektronu pa elektronam izsitot mūsu šūnas no ierindas. Tam ir arī savas funkcijas. Viena no šīm funkcijām ir ļoti svarīga: tie tiek izmantoti kā ziņneši; tie pārvadā informāciju. Izmantojot brīvos radikāļus tiek kontrolēts, kad šūnas aug, kad dalās un kad mirst. Brīdī, kad apkārt nav pietiekami daudz brīvo radikāļu, kas spētu nokontrolēt šūnu dzīvošanās, miršanas un dalīšanās procesu, pieaug risks attīstīties vēzim. Vēl brīvie radikāļi piestrādā imūnsistēmas darbībā, izmantojot tieši to pašu procesu ar brīvo elektronu, tie iznīcina nevēlamās baktērijas un vīrusus ķermenī.
Tas, ka pārlieku liela antioksidantu lietošana uzturā tomēr nebūt nav tik veselīga varbūt neizraisīs tik lielu pārsteigumu tiem cilvēkiem, kas sen jau ir pārliecinājušies, ka dzīvē visu vajag lietot ar mēru. Antioksidanti tomēr nav maģiskā atbilde cīņai pret novecošanu. Protams, arī nav vajadzīgs vairīties no citrona šķēlītēm kokteiļos vai štovētiem kāpostiem ziemassvētkos, bet, ja katru dienu tiek patērētas vairākas vitamīnu vai multivitamīnu tabletes, jāapdomā un jāpapēta, cik vajadzīgs tas tiešām ir.
