Lai gan mums patīk domāt par tehnoloģijām kā par neitrāliem rīkiem mērķu sasniegšanai, katrai ierīcei ir savi lietošanas noteikumi, kuriem mēs pakļaujamies, ja gribam izmantot šo tehnoloģiju. Piemēram, lai brauktu ar mašīnu, cilvēkam pie stūres jāatrodas sēdus, jākoncentrējas uz ceļu, no kā bieži izriet muguras problēmas un stress. Lai lietotu tosteri mums ir nepieciešams patērēt maizi, sagrieztu tosterim piemērotās šķēlītēs, utt.
Dažreiz šī pakļaušanās ierīces lietošanas noteikumiem neizraisa drastiskas izmaiņas dzīvē, tomēr ir gadījumi, kad tas var ietekmēt mūsu dzīves negatīvi. Labi zināms piemērs ir televizora skatīšanās, kas no mums prasa nekustīgu ķermeni, vēlams, tumšu telpu un atslābinātu prātu. Ilgstoši pavadot laiku šādā stāvoklī var rasties dažādas veselības problēmas: muguras, svara, redzes un pat psiholoģiska rakstura. Tomēr, šķiet, tehnoloģiju attīstība risinās ģeometriskā progresijā, un televizors sen jau vairs neieņem pjedestāla augstāko pakāpienu jaunatnes bojāšanā, uzmanības atņemšanā un pat dzīvju izjaukšanā.
1991. gada 6. augusts ir datums, kas daudziem iespējams nav palicis atmiņā kā īpaša diena. Tomēr šajā dienā notika kas tāds, kas izmainīja pasauli uz neatgriešanos. Britu zinātnieks Tims Berners Lī laiž klajā failu, kas satur ideju par globālo tīmekli (www-world wide web). Šis datums tiek uzskatīts par brīdi, kad internets kļuva publisks. Lai gan kopš šī brīža ir pagājuši nepilni 26 gadi, daudz kas ir mainījies šī lēmuma rezultātā. Tagad katrs cilvēks, kam ir ierīce ar internetu spēj piekļūt šķietami nebeidzamai informācijas ‘datubāzei’ par miljoniem neiedomājamu tematu, kas ik sekundi aug aiz vien lielāka un lielāka. Un lielai daļai cilvēku šāda ierīce visu laiku atrodas kabatās. Lai gan šī tehnoloģija noteikti ir palīdzējusi cilvēkiem veidot kontaktus no liela attāluma, piekļūt citādi nepieejamai informācijai, uzlecošā interneta saule ir paspējusi apdedzināt ievērojumu daudzumu cilvēku. Jau četrus gadus pēc šīs nozīmīgās dienas, dr. Ivans Goldbergs satīriskā rakstā aprakstīja interneta atkarību kā iespējamu garīgo traucējumu. Apgalvojums, kas jau pēc īsa laika no joka kļuva par pētījuma objektu. Pirmie pētījumi par interneta atkarību tika sākti tajā pašā gadā. Kāpēc cilvēki kļūst atkarīgi no interneta un kā nepārtraukta telefona vaktēšana var ietekmēt smadzeņu darbību?
Kāpēc cilvēki kļūst atkarīgi no interneta?
Vispievilcīgākā interneta īpašība ir nebeidzamās informācijas daudzums, kas jebkurā brīdī ir pieejams. Diemžēl cilvēka smadzenēs esošā dopamīna atalgojuma sistēma, kas mūs atalgo par jaunas informācijas saņemšanu, ir radusies laikā, kad internets neeksistēja un pieejamais jaunas informācijas daudzums bija ierobežots. Cilvēka smadzenes ir evolucionējušas ķermeni apbalvot par katru nebijušo, iepriekš nepieredzēto informācijas krikumiņu, tādējādi motivējot cilvēkus izzināt vairāk un meklēt jaunu unikālu, iepriekš nebijušu pieredzi. Internets šo smadzeņu mehānismu ir ‘uzlauzis’, un īkšķa kustība pār telefona ekrānu ir kļuvusi par mājienu par iespējamu jaunas informācijas iegūšanu. Dopamīna darbinātā motivācijas shēma apbalvo mūs, kad mums rodas nojausma par iespējamu jaunu informāciju, nevis brīdī, kad mēs to iegūstam. Šis princips izskaidro azartspēļu atkarību, katra nākamā likme rada nojausmu par iespējamu vinnestu, aktivizējot šo sistēmu un apbalvojot mūs ar dopamīnu, pirms ir zināms spēles rezultāts. Lielākā daļa atkarību pašos pamatos balstās uz šo principu (daudzu sociālo mediju izklājums neviļus atgādina spēļu automātus, ar lielu daudzumu nederīgas informācijas, kam pa vidu ik pa brīdim uzrodas informācijas ‘džekpots’).
Kas ir dopamīna atalgojuma sistēma?
Motivācijas atalgojuma sistēma, ir neiroloģiska ‘shēma’ cilvēka smadzenēs, kas ir atbildīga par motivācijas radīšanu katrā no mums. Tā balstās uz neirotransimtera – dopamīna izdali katru reizi, kad mēs saņemam negaidītu ‘apbalvojumu’ – apēdam nezināmu, garšīgu ēdienu, satiekam jaunu cilvēku, utt. Pretēji plaši izplatītam mītam dopamīns nav saistīts ar baudu, bet gan ar baudas iespējamību. 1999. gadā veiktā pētījumā zinātnieki ievadīja žurkās vielu, kas pārtrauca dopamīna ražošanu. Šīs žurkas zaudēja motivāciju ēst ēdienu un lielākoties apēda apmēram 10% no dienā nepieciešamā ēdiena, pat ja tas atradās degungalā. Šī sistēma ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ cilvēki kļūst atkarīgi no tādām narkotikām, kā amfetamīns, alkohols, marihuāna vai nikotīns. Šīs vielas liek izdalīties vairāk dopamīnam, tādējādi padarot parastas ikdienas pieredzes saasinātas un neparastas. Smadzenes ātri vien sasaista šīs narkotikas ar neparastām situācijām, pēc kurām tas dabīgi tiecas, un, ja dzīvē nav citu šādu pieredžu, pēc laika rodas emocionāla atkarība. 2014. gadā publicētā „frontiers of neuroscience” žurnāla pētījumā tika pētīta impulsivitāte un izpildvaras funkcijas starp cilvēkiem ar interneta atkarību, cilvēkiem ar alkohola atkarību un cilvēkiem bez kādas atkarības iezīmēm. Rezultāti uzrādīja, ka gan interneta, gan alkohola atkarīgajiem bija ievērojami paaugstināta impulsivitāte un pazeminātas izpildvaras funkcijas, salīdzinot ar kontrolgrupu.
Lai gan šajā pētījumā tika iekļauta cilvēki ar ļoti smagu interneta atkarību, tā rezultāti liecina, ka pārlieku liela interneta lietošana izmaina smadzeņu darbību uz negatīvo pusi vismaz tikpat ievērojami kā alkoholisms. Diemžēl tehnoloģiju ietekme uz cilvēka psihi un veselību, lai gan biežs sarunu temats, netiek uztverta pietiekami nopietni. Apturēt tehnoloģiju attīstību, šķiet, neiespējami un varbūt pat nevajadzīgi, tomēr ir svarīgi apzināties, ka katra jauna tehnoloģija un ierīce izmaina mūsu dzīves. Kā tas notiek un pēc kādiem interneta ‘noteikumiem’ mūsu prāts strādā un pielāgojas ir interesants un mazs pētīts temats. Pašreiz vispiemērotākā pieeja interneta lietošanai, šķiet, tika aprakstīta jau tā pašos pirmsākumos ar darbības vārdu „sērfot”. Perfektais interneta sērferis ir gluži kā parastais okeāna sērferis, vienmēr turas virs ūdens, ķerot (informācijas) vilni.
