Trīs galvenās slimības, kuru gadījumā jāprotežē gūžas un ceļa locītavas, ir
• osteoartroze,
• reimatoidālais poliartrīts,
• iedzimtas gūžas locītavas patoloģijas.
Gūžas locītavu slimību gadījumā visbiežākās slimnieku sūdzības ir
• sāpes cirksnī vai gūžas apvidū, kuras izstaro uz ceļa locītavu,
• bieži sāpes naktī un grūtības atrast atvieglojošu pozu,
• klibošana,
• grūtības kāpt pa trepēm,
• grūtības noiet 0,5 — 1 km,
• nepieciešamība lietot spieķi,
• grūtības sēdēt uz zemām mēbelēm,
• grūtības apsēsties un piecelties,
• grūtības iekāpt transportlīdzeklī,
• grūtības apgriezt kājām nagus un uzvilkt zeķes,
• bieži jūtama relatīva kājas saīsināšanās.
Ceļa locītavas slimību gadījumā visbiežākās slimnieku sūdzības ir
• ceļa sāpes staigājot,
• atkārtots pietūkums,
• kājas izliekšanās ceļa locītavā,
• nespēja pilnībā iztaisnot vai saliekt celi.
Kā jāārstē pacients?
Trīs visbiežāk lietotās ārstēšanas metodes:
• pretiekaisuma medikamenti tablešu vai svecīšu veidā,
• fizikālā terapija,
• medikamentu ievadīšana ceļa locītavā.
Fizikālā terapija
vairāk palīdz osteoartrozes sākumstadijās. Smagākas artrozes gadījumā fizikālā terapija ir neefektīva (bieži pat 80% gadījumu) vai mazefektīva. Deksametazonu ievadīt ceļa locītavā ir viegli pat smagas deformācijas gadījumā. Taču, ievadot šāda veida preparātus, jāapzinās, ka katra nākamā injekcija dos mazāku un īsāku efektu, Tāpēc būtu jāapmierinās ar 1 — 3 injekcijām, bet kurss atkārtojams ne agrāk kā pēc sešiem mēnešiem. Nav ieteicams lietot medikamentus, kas ir suspensiju formā, jo bieži to kristāli izgulsnējas locītavas somiņā un atlikušā skrimslī. Kenalogs būtu lietojams tikai pacientiem pēc 80 gadu vecuma.
Ja pēc medikamenta ievadīšanas efekts locītavā ir pāris nedēļu, tā lietošanai nav jēgas. Gūžas locītavā medikamenta ievadīšana ir tehniski grūtāka. Līdz ar to šis ārstēšanas veids ir retāk lietots un mazāk efektīvs.
Artrozei progresējot, pēdējais efektīvais ārstniecības veids ir pretiekaisuma līdzekļi. Ārstam jāatrod katram pacientam piemērotākais līdzeklis un zāļu forma.
Kā veidojas artroze?
Bieži var dzirdēt skaidrojumus par sāļu nogulsnēšanos un radziņu augšanu, par galveno argumentu minot rentgenuzņēmumā redzamās pārmaiņas. Taču patiesībā ceļa locītavas artroze saistīta ar locītavas virsmas nodilšanu. Vispirms skrimšļi kļūst mīksti un drūp, tad sāk dilt, pēc tam dilšana var sākties kaulā.
Organisms cenšas skrimsli atjaunot, bet tas izdodas tikai gar locītavas virsmas malām izaugumu veidā, kurus vērojam rentgenuzņēmumā. Šie izaugumi rada sāpes, tās rodas no izdilušām vietām.
Biežāk sastopama ceļa locītavas artroze ar kāju izliekšanos O veidā. Locītavas vienā pusē skrimslis nodilst. Locītavas sprauga sāk sašaurināties. Sāk veidoties kavalērista celis ar raksturīgu deformāciju. Rodas ari saišu vaļīgums un ceļa ļodzīšanās. īsto locītavas nodilumu un saišu vaļīgumu var redzēt tikai rentgenogrammā, stāvot uz vienas kājas ar visu slodzi. Bieži starp guļus un stāvus veiktām rentgenogrammām ir liela starpība. Līdzīgs process noris arī gūžas locītavā, taču šai locītavā kustību apjoms ir daudz lielāks, tāpēc dilšana un kaulu izaugumu veidošanā ir daudz sarežģītāka. Bez sāpēm liels apgrūtinājums gūžas locītavas deformācijas gadījumā ir arī kustību ierobežojums — kontraktūra, kas bieži var būt galvenais invaliditātes cēlonis.
Vingrot vai nevingrot?
Osteoartroze ir progresējoša slimība. Ārsta uzdevums ir palēnināt un aizkavēt slimības gaitu. Slimniekam būtu jāsamazina locītavu slodze, viņš nedrīkst nest smagumus, daudz staigāt, jāsamazina ķermeņa masa. Vienlaikus locītavas jāvingrina, lai veicinātu skrimšļa barošanos un aizkavētu kontraktūru veidošanos. Rūpīga locītavu locīšana katru rītu visos virzienos ir vienkāršs paņēmiens, kā aizkavēt kontraktūru veidošanos. Velosipēda lietošana garāka attāluma veikšanai lauku apvidū palīdz slimniekam vieglāk paciest artrozes izraisītās grūtības. Tātad — kustība, nevis slodze!
Kad domāt par endoprotezēšanu?
Laiks domāt par endoprotezēšanu,
• ja fizikālā terapija nelīdz,
• ja pretiekaisuma preparātu deva tiek palielināta un rodas šaubas par to efektivitāti,
• ja pacients nevar noiet 0,5 km,
• ja pacients pats nevar apgriezt kāju nagus vai uzvilkt zeķes.
Kāda ir endoprotezēšanas būtība?
Ceļa locītavā tiek apzāģēta locītavas virsma, augšstilba kauls apvilkts ar metālu, apakšstilbā veidota metāla un plastmasas vai tikai plastmasas virsma. Dažreiz ar polietilēnu tiek apvilkts arī ceļa kauliņš.
Gūžas locītavā tiek veidota mākslīga locītavas bedrīte iegurņa kaulā, iecementējot polietilēna bļodiņu vai metāla bļodiņu ar polietilēna ieliktni. Endoprotēzes kājiņa tiek iecementēta vai arī ieķīlēta augšstilba kaulā. Uz kājiņas tiek uzmaukta metāla vai keramikas galviņa, kas kustas jaunajā polietilēna locītavas bedrītē. Bezcementa fiksācijas endoprotēzes biežāk tiek lietotas jaunākiem cilvēkiem, cementējamas endoprotēzes — vecāka gadagājuma pacientiem. Kas nosūtīt pacientus uz endoprotezēšanu? Pirmām kārtām pacients jānosūta uz konsultāciju pie ortopēda, kas veic endoprotezēšanu. Ārsts noskaidros, kāda tipa endoprotēze vai endoprotēžu kombinācija būtu slimniekam optimālā. Ārsts izsniegs pacientam izziņu par operācijas nepieciešamību un slimnieka funkcionālā vērtējuma skalu. Valsts traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā veic vairāk nekā 500 šādu operāciju gadā. Katram pacientam endoprotēzes apmaksa notiek individuāli. Pēc mūsu slimnīcas izsniegta rēķina apmaksu veic teritoriālās slimokases, pats pacients vai kāds cits maksātājs.
