Sapropelis – tas varētu šķist kaut kas mistisks un neizprotams, kas atrodas kaut kur dziļi ūdenī, ir saules gaismai neaizsniedzams. Tomēr tas ir ārkārtīgi interesants un noderīgs materiāls, kas jau sen ir guvis lielus panākumus veselības uzlabošanā un ārstniecībā. Latvijā tas ir plaši sastopams materiāls ezera pamatnēs jeb gultnēs taču vēl joprojām, tas nav pietiekami izpētīts un apgūts. Pat mūsdienās daži tam joprojām piedēvē maģiskas īpašības. Lai vairāk noskaidrotu par sapropeli, mēs vērsāmies pie RSU pētnieku grupas, kura projekta “Medicīnā izmantojamo dūņu īpašību izpēte un rūpnieciskās ieguves metodoloģijas izstrāde”, Nr. Nr.1.1.1.1/16/A/165 ietvaros veic sapropeļa ieguves un tā ārstniecisko īpašību izpēti.
Uzrunājām RSU pētnieku, šī pētniecības projekta vadītāju Dr. Ivaru Vanadziņu, kurš pastāstīja, ka sapropelis ir dūņu nogulums ezeros, ar smalku struktūru, kas satur nepilnīgi sadalītas organiskās vielas un mikroskopisko ūdens organismu atliekas ar nelielu smilts, māla, kalcija karbonāta un citi iežu piejaukumu. Jau senos laikos tam piedēvēja ārstnieciskas īpašības un uzskatīja par līdzekli, kas spēj izārstēt gandrīz jebkuru kaiti, pat uzlabot ilgo dzīves gadu atstātās sekas uz ādas.
Cilvēki vienmēr ir uztraukušies par skaistuma saglabāšanu, veselības uzturēšanu un slimību ārstēšanu. Jau 5. gs. p.m.ē. sengrieķu zinātnieks Herodots izstrādāja metodi, kā veselības uzlabošanas nolūkiem izmantot minerālūdeņus. Arī Hipokrāts ir rakstījis par jūras un sāls ūdens ārstnieciskām īpašībām. Tomēr, tikai 19. gs. attīstās zinātne, kura pēta dažādu minerālo un termālo ūdeņu kā arī dūņu jeb sapropeļa izmantošanu veselības uzturēšanā un dažādu slimību ārstēšanā. Šo ārstēšanas veidu jau tolaik nosauca par balneoloģiju.
Par spīti tam, ka balneoloģija kā zinātne sāka attīstīties tikai 19.gs., dūņu terapija kļuva populāra Eiropā jau 17.gs. Balneoloģija attīstījās Vācijā, Francijā, Itālijā, Austrijā un Rumānijā. Tika veikti dažādi eksperimenti ar minerālūdeni un dūņām, lai izprastu dūņu un minerālūdens dziedinošās īpašības. Dūņas sāka izmantot arī kosmētikā un kosmētiskajā ķirurģijā, lai veicinātu ādas tvirtuma saglabāšanu un ādas atjaunošanos pēc ķirurģiskām manipulācijām un ādas bojājumiem.
Lai ātri uzlabotu veselību, 20. gs., sāka pielietot hidroterapiju, papildinot to ar citiem terapijas veidiem, piemēram, peloidterapiju jeb dūņu terapiju, masāžu, jontoforēzi, fonoferēzi, fizioterapiju un vingrošanu. Balneoterapija savas dziedinošās spējas ir pierādījusi dažādu reimatoloģisku (saistaudu) saslimšanu ārstēšanā – osteoartrītiem, fibromialģijām, spondilītiem, reimatoīdiem artrītiem un citām skeleta muskuļu slimībām.
Par spīti zināmajām sapropeļa ārstnieciskajām īpašībām, zinātniski pētījumi un pamatojumi par minerālūdeņu un dūņu produktu īpašībām ir sākuši parādīties tikai pēdējos 100 gados. Šī iemesla dēļ sapropeļa īpašību dziļāka izpēte veicinātu tā zinātniski pamatotu pielietošanu medicīnā, balneoloģijā, kosmetoloģijā, kā arī spētu nodrošināt vietējo dabas bagātību pilnvērtīgāku izmantošanu cilvēku dzīves, labklājības un veselības uzlabošanā.
Arī Latvijā ir sapropeļa atradnes, kurās var iegūt sapropeli. Par tā ārstnieciskajām īpašībām RSU pētnieku grupa, izmantojot Latvijā iegūtos sapropeļa paraugus, veic zinātnisku izpētes darbu, lai precīzāk noskaidrotu sapropeļa vērtīgākās īpašības. Šis apjomīgais pētījums noslēgsies 2020. gadā, un, tad ar sapropeļa ārstnieciskajām un citām noderīgajām īpašībām un izmantošanas iespējām varēs iepazīties jebkurš interesents.
RSU pētījuma dalībnieki iegūst sapropeli izpētes vajadzībām Latgales ezeros. Tiek iegūts vairāku metru garš sapropeļa paraugs, kas iet cauri visam sapropeļa slānim, lai pēc tam pētītu tā īpašības dažāda dziļuma slāņiem
