Kāpēc slimojam? Kas rada slimību? Kā sākt atveseļošanos? Kā būt veselam? Uz šiem jautājumiem ir daudz atbilžu. Lūk, viena no tām.
Daudz aprunāti un pētīti jautājumi, un bieži nesaprasti. Lai kā gribētos vainot apstākļus, likteni un citus, lielākoties slimība ir pašu radīts pasākums. Vari lūgti Dievu, lai dod veselību, bet ja pats neuzņemsies atbildību par savu ķermeni , prātu, dzīves veidu un neielaidīsi 100% ticību, ka VARI BŪT VESELS, rezultāti visbiežāk izpaliks.
Ķermenis jāuztver kā veselums, kas labi jutīsies, ja būs iztīrīts, atpūta un miegs sabalansēti, gudri un veselīgi pabarots, domas sakārtotas, apgūta patiesa attieksme pret sevi.
Slimība atnāk kā vēstnesis, ka ir izjauktas saiknes ar apkārtējo pasauli, kad ilgāku laiku ir ignorēti mijiedarbības vispārējie principi. Lai šo līdzsvaru atjaunotu ,ir vajadzīga slimība. Jebkuras slimības pamatā ir iekaisuma process- vielmaiņas traucējumi, izjaukts līdzsvars starp organisma aizsarga spēkiem un bojājošos faktoru iedarbību. Organisms ierobežo un lokalizē audu bojājuma perēkli, iznīcina bojājošo faktoru reizē ar daļu no saviem audiem, lai saglabātu viengabalainību. Organisms ziedo daļu, lai glābtu veselo. No vienas puses, slimība ir noteiktu apstākļu sakritības, apkārtējās pasaules saikņu izjaukšanas sekas, bet no otras- tām sekojošo cilvēka dzīves izmaiņu cēlonis. Organisms kā mikrokosmos rāda iespējamo izeju no radušās situācijas. Mūsu ķermenis mums nekad nemelo, atšķirībā no tā saimnieka, kas visiem spēkiem cenšas noslēpt patieso stāvokli un attaisnot savu egoismu.
Ko darīt?
Vispirms pārstāt melot ķermenim. Visu slimību sākums ir „meli” organismam!
Kā melojam? Pirmā pazīme ir sāpes- to mērķis ir pievērst uzmanību tam, kas darīts nepareizi, bet mēs bieži vien tā turpinām melot savam ķermenim. Piemēram, parādās pirmās paaugstināta asinsspiediena pazīmes. Cilvēkam vajadzētu apsēsties un padomāt, kur ir problēma- attiecībās ar sevi, ar citiem, paaugstinātā stresa līmenī. Taču mēs necenšamies saprast, ko organisms cenšas pateikt, bet gan apēdam tableti un ceram uz risinājumu. Diemžēl organisms to uztver kā melus un cenšas piemēroties jauniem apstākļiem, proti ceļ spiedienu vēl vairāk. Atkal deva jāpalielina, un tā tas aiziet.
Katram ir dota iespēja ieklausīties savā ķermenī un atrast to sistēmu vai metožu kopumu, kas der vislabāk. Ķermenim piemīt milzīgas spējas atjaunoties, atgūt sākuma veselības stāvokli.
Praktiskais uzdevums- Uzraksti vēstuli!
Gribu dalīties savā pieredzē, kad slimoju un meklēju atbildes uz jautājumiem Kāpēc?
Viens no maniem skolotājiem Dr. V Siņeļņikovs teica, iedomājies kāda ir Tava dvēsele, tā runā caur Tavu ķermeni, ko viņa Tev teiktu? Uzraksti vēstuli no otras puses, viņas vārdā sev, kā viņa pie Tevis jūtas, vai esi tāda mājvieta, kurā viņai ir labi, mīļi un silti? Raksti un lasi skaļi, lasi un raudi, un atkal raksti, kamēr vari skaļi nolasīt to, kas uzrakstīts un neraudāt. Tas bija grūti, lai neteiktu, ka pat neiespējamā misija. Tā arī darīju, es vairs neskaitīju vēstules, asaras, tikai rakstīju. Tas palīdzēja ieraudzīt tās vietas ķermenī, kuras esmu noslogojusi ar savām graujošajām domām, enerģijām, blokiem, ieraudzīt cik nogurusi mana dvēsele man klauvējot un mēģinot pateikt, kur nojaukta visuma kārtība. Paldies skolotājam un Sev, ka sāku jaunu ceļu, ka tagad cenšos sekot Dvēseles ceļa zīmēm, Dieva mīlestības ceļam. Neuzrakstīts ir neapzināts un nepateikts. Tas ir tas, kas grauž un nomāc ķermeni. Atliek tikai apzināt un uzrakstīt, un palīdzēt veselībai atgriezties sevī, tikai mainot rīcību var iegūt jaunu rezultātu, kamēr tikai izlasām, vai domājam, tas ir daļējs pasākums, vajag izdarīt.
Nu ko? Darām?
Negatīvās emocijas un domas, kas grauž ķermeni. Cik bieži dzirdēts – beidz cepties, esi laimīgs, skaiti pozitīvos apgalvojumus, mīli sevi ..u.t.t. Pilnīgi tam piekrītu, bet ko darīt, ja nesanāk, ja n-to dienu stāvu pie spoguļa un stāstu, kā sevi mīlu, bet tam patiesi neticu? Kad attiecības ar tuvajiem neveidojas uz mīlestības bāzes, bet vairāk kā pienākums? Kāpēc tā? Tāpēc, ka darvas mucā nevar uzvārīt gardu zupu. Jāsāk ar ķermeņa attīrīšanu -baiļu, aizvainojumu, augstprātības, dusmu u.c. negatīvismu atbrīvošanu, jo tikai tad, kad atbrīvojas tumšā vieta, var ienākt kas jauns. Kā atbrīvot? Te ir vairāki varianti, var meklēt savu Meistaru, treneri u.c. Es vēlos piedāvāt instrumentu ar ko var sākt pats, bez liekiem naudas līdzekļiem, neierobežotu problēmu risināšanai. Pārbaudīta metode, labi darbojas.
Uzdevums ir uzrakstīt vēstuli vai nu slimībai, vai kādai negatīvai emocijai, domai, bailēm, vienalga kam, vai otrādi, it kā slimība, vai cita problēma rakstītu Tev. Svarīgi ir būt atklātam pret sevi, un ļoti godīgi pateikt, kas ir tas, kas sevī traucē, vai kas pietrūkst. Nav svarīgi ar ko sākt, svarīgi ir to darīt.
Mana vēstule. Lai kalpo kā paraugs, kā iepazīt slimību, to pieņemt, un veidot jaunus rīcības modeļus.
Izmantoti interneta resursi, N.Vitorskas citāti
Slimības vēstule ķermenim
Kad Tu piedzimi, es pat tevi nepazinu, jo tavs gaišums un mazā bērna patiesība, atvērtais smaids radīja vietu Laimei. Dievs Tevi atsūtīja uz zemes ar pilnu ceļa somu, tajā bija salikti 4 galvenie dzīves instrumenti MĪLESTĪBA. VESELĪBA. PRIEKS. PAŠREALIZĀCIJA. No Dieva tie bija salikti pietiekošā daudzumā visai garajai dzīvei. Tev augot, šie resursi tika pārkārtoti, tos atvēra citi cilvēki un ar savu zināšanu apjomu, sāka tajos šo to ielikt, šo to izņemt, pārkārtoja tos pēc tā laika uzskatiem, domām. Varbūt viņi nesaprata, kas ir mīlestība, varbūt sajauca ar aprūpi, bet tici man, viņi darīja tieši to, ko prata un uzskatīja, ka to vajag Tev.
Tev biji tikai 6 mēneši, kad tevi aizveda uz silīti, jo mamma nevarēja būt kopā ar tevi visu dienu, tikai tos īsos mirkļus, lai pabarotu. Tevī ienāca pirmās bailes, un satraukums, jo tik ļoti gribējās būt ar Mammu. Man kļuva žēl, es sāku tevi apciemot ar pirmo temperatūru, tas nostrādāja, jo tad mamma palika mājās, un Tev bija labi, tevi samīļoja.
Tā reizi pa reizei mēs sadarbojāmies, jo mums tas bija izdevīgi, man silta vietiņa, Tev mamma. Tu augi, mācījies dzīves gudrības, pieradi pie bērnu dārza, skolas, dalījies sevī ar citiem bērniem, mazāk domāji par mājām, sāki slimot mazāk, tikai tad, kad pavisam tukši kļuva tavi mīlestības resursa trauki, Tu atkal bēdājies.
Tev pietrūka Tētis, vīrišķā aizsardzība, mīļie vārdi, kādus tikai Tētis var pateikt meitai, viņš bija aizņemts ar sev svarīgām lietām, vispār viņš gaidīja dēlu. Tu to sajuti un centies izpatikt, pievērst uzmanību ar dažādiem zēnu darbiem Tu sajuties nemīlēta, un pēc vairākiem centieniem būt noderīga, pamanāma, sāki saprast, ka tas nedarbojas. Tu apjuki Patiesajā mīlestībā, nepateiktos vārdos, norītajās asarās. Es atnācu angīnas veidā, jo gribēju paradīt, ka tavi nepateiktie vārdi krājas un sāk strutot, domas iekaist, lai kaut mazliet tevi glābtu, saveidoju augoņus, centos tevi iztīrīt. Uij .. cik sāpīgi tas bija, tev deva tabletes, un visu, ko centos tev parādīt, iedzina vēl dziļāk. Tavs ķermenis bija mana mājvieta. Visādi centos tev parādīt, ka ir nojaukta Dieva ceļa somas kārtība, bet tu manī neklausījies. Es tavas dusmas, aizvainojumu, bailes, klusēšanu, iesaldēto sievietes patību , rādīju caur dažādām slimībām, tu mani nesadzirdēji ,neko nedarīji, lai mani izskaustu, Tu pat vairākus gadus no savas dzīves izvēlējies pavadīt slimnīcas gultā. Es jau pilnā balsī saucu, Hallo! Attopies! Bet tu mani neņēmi par pilnu, tikai vainoji apstākļus, gēnus, iedzimtību.. visus citus, tikai ne sevi, tu gāji greizus ceļus, pazemojies un ubagoji tam, kas tevi nedzirdēja, nenovērtēja, nejuta. Tu nepamanīji, ka pietrūksti bērniem.. nu ko man darīt, es sajaucu tavu muguru tā, lai kājas saļimst, un tikai tad tāda apstādināta, izmisusi, bezspēcīga sāki domāt, beidzot sāki saprast, ka tas viss pašas radīts rezultāts, visi tie simptomi nāk no apziņas failiem, no tavas domas, rīcības, n..tajiem grābekļiem uz kuriem kāpi un kāpi, tikai tad, kad apstādināju, sāki lasīt īpašās grāmatas, darbojies Skolotājas skolā, aizbrauci pie Daktera mācīties, uzņēmies atbildību par savu dzīvi, atradi savu pirts mīlestību, kas attīra Tavu ķermeni.. es sapratu, ka varu aiziet, un pārstāt tevi skolot. Caur mani bija jānojauc visuma saliktā kārtība, lai Tu to atkal atrastu un saliktu atpakaļ. Tagad tu zini manu anatomiju un vari dalīties savās zināšanās. Es Tev piedodu, jo sapratu, ka Tev bija šis ceļš ejams tieši tādā ātrumā, pēc tām zināšanām, kas katrā brīdī Tev bija. Es aizeju. Esi VESELA!
