Magnijs ir viens no svarīgākiem mikroelementiem organismā. Tas atrodas šūnās (kā svarīgs kofaktors vairāk nekā 325 enzimātiskās reakcijās, ieskaitot enerģijas ražošanu), kaulos, starpšūnu šķidrumā un asins plazmā. Magnijs stabilizē muskuļu un nervu šūnu membrānas potenciālu, mazina to uzbudināmību un palīdz nodrošināt Ca2+, Na+ un K+ jonu līdzsvaru.
Magnijs organismā sastopams brīvo jonu formā, kompleksos ar olbaltumvielām, citrāta veidā un citos savienojumos.
Magnija trūkums izsauc roku tremoru, paaugstinātu gludās un šķērssvītrotās muskulatūras tonusu un krampjus (it īpaši ikru muskuļu, kakla/plecu un muguras muskuļu krampjus). Magnijs ir atbildīgs par pietiekamu kalcija jonu saturu kaulos. Pēc būtības, osteoporoze ir nevis Ca2+ trūkums, bet paaugstināta to „izskalošana” no kauliem, ko izraisa magnija trūkums. Magnijs labvēlīgi ietekmē nervu sistēmu, stabilizējot nervu šūnu darbību, mazinot to uzbudināmību un stresa hormonu sekrēciju. Magnija trūkums izsauc hronisku nogurumu, zūd koncentrēšanās spējas, rodas grūtības ar iemigšanu.
Pasaules veselības organizācijas rekomendējamā magnija deva pieaugušajiem un pusaudžiem no 13 gadiem ir 300 mg diennaktī. Smaga fiziskā darba veicējiem un tiem, kuri intensīvi nodarbojas ar sportu, ieteicams uzņemt 6 līdz 10 mg magnija uz vienu ķermeņa kilogramu dienā*.
Magnija patēriņš organismā pieaug šādos gadījumos: paaugstināts muskuļu tonuss un krampji, fiziskā un garīgā slodze, kalcija preparātu lietošana, stress, sirds aritmija, vielmaiņas traucējumi (cukura diabēts, nierakmeņu slimība, osteoporoze), bezmiegs, alkohola lietošana, premenstruālais sindroms, sievietēm grūtniecības un bērna zīdīšanas periodā, vecāka gadu gājuma cilvēkiem.