Andis Brēmanis
Civilizētā sabiedrībā dzīvodami, cilvēki kļūst aizvien mazkustīgāki. Pārāk stresainu dzīvi dzīvojot, viņi bieži dienu pavada, neskaitāmas kafijas krūzes dzerdami un vakaros pārēzdamies. Ar hronisku laika trūkumu kaudamies,ēdam steigā un to, kas pagadās, – ātrās uzkodas, bulciņas, cepumus. Visu to kopā saliekot, kļūst redzams rezultāts – aptaukošanās problēma visā pasaulē un, protams, arī Latvijā aktualizējas ar katru gadu.
Kā konstatēt, vai ķermeņa masa atbilst normai, un kāda īsti ir normālas masas robeža? Pēc kādiem kritērijiem to nosaka?
Parasti tiek vērtēta konkrētā indivīda ķermeņa masas attiecība pret garumu. Piemēram, Broka indekss tiek aprēķināts, no auguma garuma centimetros atņemot 100. Iegūst skaitli, kas ir konkrētā garuma cilvēka normālā masa kilogramos. Iznākumam pieļaujama svārstība piecu kilogramu robežās uz vienu vai otru pusi. Piemēram, 175 centimetru gara cilvēka normāla masa būtu 175 – 100 = 75±5 kilogrami, tātad starp 70 un 80 kilogramiem. Visi šāda garuma cilvēki, kas ir vieglāki par 70 kilogramiem, būtu uzskatāmi par vājiem, bet tie, kas pārsniedz 80 kilogramus, – par resniem. Saprotams, šis aprēķins ir ļoti aptuvens.
Pēdējos gados plaši tiek lietots ķermeņa masas indekss (ĶMI), ko aprēķināt ir sarežģītāk, tāpēc bez kalkulatora neiztikt.
Formula ir šāda: ĶMI = kg/m2. Piemēram, 76 kilogramus smaga un 1,87 metrus gara cilvēka ķermeņa masas indekss ir 76 : 1,87 2 = 21,7. Tātad iegūstam kaut kādu skaitli. Kā šo rezultātu vērtēt? Uzskatu, ka svars ir normāls, ja ķermeņa masas indekss ir starp 19,5 – 25. Ķermeņa masas indekss robežās no 25 līdz 30 norāda uz pārlieku masu, bet virs – uz aptaukošanos, kas saistīta ar risku saslimt (paaugstināts asinsspiediens, sirds slimības, cukura diabēts).
Arī šis aprēķins izsaka tikai masas atbilstību auguma garumam, un absolūti tiek ignorētas ķermeņa uzbūves īpatnības. Var gadīties, ka cilvēki ar labi attīstītu muskulatūru iekļūst aptaukojušos skaitā, bet kusli, aptaukojušies cilvēki ar distrofisku muskulatūru var šķist normāli vai novājējuši.
Tātad šīs metodes nenosaka, cik konkrētā cilvēka ķermenī ir tauku, cik muskuļu un pārējo audu.
Jebkurā situācijā, ja vēlamies uzzināt sava ķermeņa patieso stāvokli, vajadzētu doties pie speciālista, kas to noteiks ar speciāliem mērījumiem. Šai nolūkā pietiekami objektīvus datus var iegūt, izmērot ādas un zemādas tauku krokas biezumu ar speciālu ierīci, ko sauc par kaliperu. To veicot, tiek iegūta informācija, cik procentu tauku ir konkrētā indivīda ķermenī. Normāls tauku daudzums vīrieša ķermenī ir robežās no 8 līdz 18%, ja tauku daudzums pārsniedz 25%, tā jau ir izteikta aptaukošanās.
Sievietēm normāls tauku daudzums ir 17–25%, pēdējā robeža, kas vēl pieļaujama – 30%. Tāpat kā nav vēlams palielināts tauku daudzums ķermenī, arī pārāk zems tauku saturs draud ar veselības traucējumiem. Tas būtu pieļaujams tikai ļoti aktīva dzīvesveida cilvēkiem, piemēram, sportistiem, sevišķi sporta veidos, kas prasa lielu izturību, piemēram, distanču slēpotājiem, garo distanču skrējējiem.
Ir arī cita metode, kā veikt ķermeņa uzbūves analīzi. Vajadzīgs aparāts – bioelektriskās rezistences analizators. Cilvēkam pie plaukstām un pēdām tiek pievienoti mazi elektrodi, un cauri ķermenim uz mirkli laiž zemas intensitātes maiņstrāvu ar augstu frekvenci.
Tā kā taukaudiem un beztauku audiem ir atšķirīga hidratācijas pakāpe, arī elektriskā pretestība ir dažāda. Tā aparāts var izkalkulēt, cik organismā ir tauku, cik ūdens, cik beztauku masas un vairākus citus parametrus.
Vienkāršākā veidā šāds princips ir izmantots, konstruējot svarus, kuros ir iebūvēti elektrodi. Uz šādiem svariem jūs mājās varat nosvērties un uzzināt, cik procentu no jūsu masas kilogramiem ir tauki.
Ja slinkums svērties, mērīt un rēķināt, situāciju tīri veiksmīgi var izvērtēt, aplūkojot savu augumu spogulī – jo mazāk apģērba gabalu mugurā, jo patiesāka atklāsies reālā aina. √
