Dr. Inga Pētersone
Līdz ar gadiem pieaug ne tikai dzīves pieredze, bet arī dzīves rutīna, slimības un ar organisma novecošanos saistītās fizioloģiskās izmaiņas. Dzīves temps kļūst lēnāks, pavājinās darba un jaunā apgūšanas spējas. Var ilgi un salīdzinoši labi veikt darbu ierastā stereotipā, un šo darbu ir ļoti grūti mainīt. Vecāki cilvēki ar grūtībām spēj pielāgoties ierastās vides un darbību maiņai, un situācija kļūst sarežģīta, ja jāpiemērojas jauniem apstākļiem. No jaunāko puses to uztver kā atpalicību un stagnāciju. Pašiem vecākās paaudzes cilvēkiem tā nešķiet, jo pārmaiņas pārsvarā notiek pamazām, pašiem nemanot. Viņi domā, ka jaunie drīzāk ir pārlieku ekstrēmi. Konfliktos nozīme ir vecākās paaudzes savas pieredzes un zināšanu nekritiskai pārvērtēšanai. Nereti tiek pārvērtētas arī savas fiziskās spējas, kas noved pie traumām vai esošo slimību saasinājumiem.
Paaudžu konfliktos cēloņi tiek meklēti personību raksturu atšķirībās, bez ievērības atstājot slimības agrīnos simptomus un tās izraisītās personības pārmaiņas. Vecumā radušos psihisko traucējumu rezultātā bieži vien pieaug konfliktsituāciju biežums un saspīlētas attiecības ģimenē. Vainojam vecāku slikto raksturu, nekaunību, ļaunprātību, bet atstājam bez ievērības īsto cēloni – organisko psihisko traucējumu radītās izmaiņas cilvēka raksturā un uzvedībā. Kad cilvēku skar jau izteikta demence (plānprātība), rodas skaidrība par iepriekš notikušo, taču līdz tam emocionāli cietuši ir gan paši vecie cilvēki, gan viņu tuvinieki.
Var būt orientācijas traucējumi, kas nereti var beigties traģiski (nosalšana, apmaldīšanās kopā ar mazbērniem). Orientācijas traucējumus var izraisīt arī lietotie psihotropie medikamenti. Smadzeņu asinsrites traucējumu rezultātā var izmainīties garšas sajūta, kas noved pie kaitēšanas idejām, murgiem un tuvinieku apvainošanas vēlmē noindēt vai speciāli ēdināt ar bojātiem produktiem. Garšas izmaiņas, kaitēšanas murgi un aizdomīgums var būt iemesls tam, kāpēc vecais cilvēks atsakās no ēdiena, zālēm, jo viņam šķiet, ka tiem piebērta inde, īpaši, ja attiecības saasinājuši jau citi sadzīves konflikti.
Savstarpējās attiecības īpaši smagi skar atmiņas pavājināšanās. Var tikt jaukti notikumi, turklāt ar pilnīgu pārliecību par savu taisnību. Var parādīties viltus atmiņas, kad dzirdēto stāsta kā paša piedzīvoto, bet citu iebildumus uztver ar aizvainojumu. Kļūst aizmāršīgi, nespēj atcerēties, kur nolikta nauda, lietas. Nereti citi tiek apvainoti zādzībā. Neatceras ieņemt zāles vai ieņem par daudz. Visvairāk cieš īslaicīgā atmiņa un pēc tam arī ilglaicīgā – attālo notikumu atcerēšanās spēja. Attiecībās veidojas nopietni pārpratumi.
Līdz ar vecumu mainās skaņas uztvere, kad ritmiskā un skaļā mūzika kaitina. Veci cilvēki arvien agrāk iet gulēt un no rīta arvien agrāk mostas. Vecie no rīta jau ir pamodušies un aktīvi, virtuvē šķind trauki, dzirdama skaļa rosīšanās, kas kaitina un saasina paaudžu attiecības. Veciem cilvēkiem var būt trauksmains bažīgums, nervozitāte, aizdomīgums, aizkaitināmība, kas liecina par depresijas epizodi, nereti arī par pašnāvības domas.
Lai gan turpinās un vēršas plašumā tendence atdalīties no vecākās paaudzes, ļoti daudzi jaunie saglabā ne vien saikni ar saviem vecākiem, bet pat atkarību no viņiem. Daudzi dzīvo kopā ar vecākiem, saņem materiālu palīdzību, palīdzību mājas saimniecībā, bērnu audzināšanā. Taču šī saikne ne vienmēr dod pozitīvus rezultātus ģimenes attiecībās, ir vērojamas saspringtas attiecības, konflikti, kā cēloni minot vecāku iejaukšanos. Karš ar vecāko paaudzi ne tikai bojā nervus, bet var arī izārdīt ģimeni, traucēt veikt tās funkcijas (it īpaši audzināšanas funkciju). Pastāv priekšstatu konflikts, kas ir neizbēgams dažāda vecuma cilvēku saskarsmē.
Savstarpējās attiecības ar vecāko paaudzi veidojiet, pamatojoties uz sadarbības, izpalīdzības principu, bet, ja tas neizdodas, tad vismaz uz mierīgas līdzāspastāvēšanas principu. Pietiekami stingri nosakiet robežu, līdz kurai vecāki var iejaukties jūsu dzīvē. Citu mājinieku klātbūtnē jāpārrunā materiālie un sadzīves jautājumi.