Guna Berga
Ēriks Fromms, ievērojamais amerikāņu filozofs un psihologs, ir uzdevis jautājumu “Vai mīlestība ir patīkams pārdzīvojums, kuru var baudīt, pateicoties laimīgai nejaušībai?” un atbildējis: “Mīlestība ir māksla, tā prasa zināšanas un piepūli.” Tajā pašā laikā mīlestība ir personisks pārdzīvojums, kuru bauda katrs pats un katrs sev, un gribētos ticēt, ka ikviens cilvēks ir ieguvis šo pieredzi kādā no tās daudzveidīgajām izpausmēm.
Mīlestība starp vecākiem un bērniem
Maza bērna mīlestības pārdzīvojumu varētu raksturot kā pasīvu – man nekas nav jādara, lai mani mīlētu: mani mīl par to, ka es esmu. Mātes mīlestībai nav nosacījumu. Ja māte mīl, viņas mīlestība ir nepārvērtējama, neaizvietojama, tā dod drošības izjūtu, tā nav jāiegūst, tā nav jāizpelnās.
Sievietes lielākoties vēlas bērnus, viņas aprūpē jaundzimušos mazuļus, tomēr viņu emocionālā attieksme un uzvedība mēdz būt atšķirīga. Lielu ieguldījumu mātes un bērnu attiecību izpētē devis ievērojamais amerikāņu psihiatrs Džons Boulbijs, kura “pieķeršanās teorija” apgalvo, ka tūlīt pēc piedzimšanas bērnam veidojas emocionālas saites ar māti (vai citu aprūpētāju), kas nav pakārtotas tikai vajadzībai pēc barības. Tieksme veidot emocionālas attiecības ar konkrētiem indivīdiem ir cilvēka dabas pamatkomponents. Iedīgļa formā šī tieksme jau piemīt jaundzimušajam un turpina attīstīties bērnībā, pusaudža gados un visas pieauguša cilvēka dzīves laikā. Neskaitāmi sistemātiski pētījumi pierāda, ka pieķeršanās modeli, kādu cilvēks izveido bērnībā, būtiski ietekmē tas, kā vecāki pret viņu izturējušies.
Ja vecāki (it īpaši māte) pirmajos dzīves gados vienmēr ir labprātīgi pieejami, jūtīgi uztver bērna raidītos signālus un ir mīļi un atsaucīgi, kad viņš meklē aizsardzību, mierinājumu vai palīdzību, bērnam veidojas tā sauktais drošas pieķeršanās modelis. Katrs bērns, kurš jūt, ka vecāku pasaulē ir ieņēmis svarīgu vietu, vieglāk atradīs savu vietu pasaulē. Pateicoties drošās pieķeršanās modelim, cilvēks spēj droši iepazīt pasauli, dažādās situācijās rast risinājumu, veidot tuvas attiecības ar citiem cilvēkiem.
Ja vecāki ir nekonsekventi – tikai dažreiz ir pieejami un izpalīdzīgi – vai starp bērniem un vecākiem pastāvējusi atšķirtība, bērns jutīsies nedrošs, baidīsies iepazīt pasauli.
Ja māte ir nelaimīga vai aizņemta, viņa bērnam (jau pavisam mazam) rada iespaidu, ka viņš netiek mīlēts un – galvenais – ka viņš nedara to, kas vajadzīgs, lai tiktu mīlēts. Mazs bērns nespēj iedomāties, ka māte var būt noskumusi kādu no viņa neatkarīgu iemeslu dēļ. Bērns pats jūtas vainīgs. Šāds cilvēks vienmēr meklēs kādu, kam pieķerties, lai justos drošāk.
Ja vecāki pastāvīgi noraida jebkuru bērna mēģinājumu tuvoties, meklējot mierinājumu un aizsardzību, bērnam veidojas bailīgas izvairīšanās modelis – tāds cilvēks centīsies savu dzīvi nodzīvot bez mīlestības un citu atbalsta.
Vēlamajā gadījumā māte padara bērna dzīvi drošu, mātes mīlestība necenšas aizkavēt bērna augšanu, necenšas veicināt nevarību, tēvs palīdz bērnam tikt galā ar problēmām, dod arvien lielākas pieredzes apziņu.
Brāļa mīlestība
Šis ir mīlestības veids, par kuru Bībelē teikts: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” Tā ir vienlīdzīgo mīlestība, tā ir atbildības izjūta, rūpes, cieņa.
Patmīla
Tikai pieņemot, novērtējot, cienot un mīlot sevi, varam patiesi mīlēt citus. Mīlestība pret sevi un mīlestība pret citiem ir vienojoša, taču patmīlīgs cilvēks interesējas vienīgi par sevi, vēlas visu sev, neizjūt prieku dodot, bet vienīgi ņemot, ārējā pasaule tiek uzlūkota no tāda viedokļa, ko no tās gūt, viņu neinteresē citu vajadzības.
Erotiskā mīlestība
Tās ir alkas pēc pilnīgas saplūšanas, pēc vienotības ar kādu konkrētu cilvēku. Pēc savas dabas tā ir sevišķa mīlestība un nav universāla. Dzimumtieksme nav vienīgi fiziska iegriba atbrīvoties no sasprindzinājuma, to var stimulēt vientulības izjūta, nemiers, dusmas. Taču tā ir augstākā mīlestības izpausmes forma.
Laikam nav pasaulē nekā sarežģītāka par šo noslēpumaino tuvības izjūtu, kad satiekas vīrietis un sieviete, kuri sader kopā kā mozaīkas fragmenti. Nav jau gluži tā, ka izredzētais būtu tieši tāds pats kā tētis vai mamma, taču kopā ar viņu var pārdzīvot līdzīgas izjūtas, pārvarēt līdzīgas problēmas, ar kādām saskārāmies uzaugot – kad sagrūst barjeras starp diviem svešiniekiem, rodas tuvības izjūta – tas nozīmē “justies kā mājās”.
Ē. Fromms apgalvo, ka būtiskāka par konkrēto mīlestības objektu ir pati spēja mīlēt. Dažkārt cilvēks domā, ka pietiek atrast objektu, un tālāk viss ritēs pats no sevis, jo viņš nesaprot, ka mīlestība ir aktivitāte, dvēseles spēks. Šādu attieksmi varētu salīdzināt ar cilvēku, kurš vēlas gleznot, bet tā vietā, lai censtos apgūt šo mākslu, apgalvo, ka viņam tikai jāpagaida īstais objekts un, kad tas būs atrasts, tad gan viņš gleznos skaisti. Ja kāds patiesi spēj mīlēt vienu cilvēku, viņš spēj mīlēt daudzus, pasauli, dzīvi.
Patiesa mīlestība ir pozitīva, tā ir spēcīga. Otrs cilvēks tiek izjusts līdz viņa būtības dziļumiem, taču tā nav īpašnieciska. Tā ir iecietīga, bet nav atkarīga. Tā ir spēja saplūst, saglabājot katram savu es.
Attiecību modeļi, kas pietiekami spēcīgi un paliekoši iespiežas mūsos, veidojas no bērnības saitēm. Katra cilvēka dzīvē var pienākt brīdis, kad nepieciešams izvērtēt šo saišu aktualitāti un noticēt, ka pieaudzis cilvēks nereti spēj paveikt to, ko nekad nav spējis bērnībā.
Rakstu sagatavojot, izmantoti Ē. Fromma, Dž. Boulbija darbi
