Ivars Auce
Gripa ir RNA vīrusu dzimtas izraisīta saslimšana, ar ko slimo putni un zīdītāji, tai skaitā arī cilvēki. Saslimšana pazīstama sen – jau 412. p.m.e. pats Hipokrāts aprakstīja akūtu respiratoru saslimšanu, kura, iespējams, varētu būt gripa. 1173. gadā Anglijā ir aprakstīta saslimšana, kura atgādina gripas simptomus.
Jo tuvāk mūsdienām, jo ar lielāku varbūtību mēs varam apgalvot, ka vēsturiskajos aprakstos ir minēta gripa. Sākot ar 16. gadsimtu, jau precīzi var runāt par gripas pandēmiju pieminēšanu. Laika periodā no 16. līdz 19. gadsimtam ziņas par gripas pandēmijām, iespējams, ir nepilnīgas. Trūkst arī ziņas par gripas vīrusu apakštipiem. Jo tuvāk mūsdienām, jo dati ir pilnīgāki un precīzāki. Jau kopš 1889. gada gripas pandēmijas laika ir saglabājušās precīzas ziņas gan par pandēmijām, gan to izraisošajiem gripas vīrusiem.
Gripas galvenie simptomi ir drebuļi, drudzis, kakla, muskuļu, galvas un citas sāpes, klepus, vājums un gluži vienkārši slikta pašsajūta. Simptomi ir samērā līdzīgi parastas saaukstēšanās simptomiem, ar ko tā arī tiek bieži jaukta, taču gripa ir daudz smagāka saslimšana, kuru izraisa citi vīrusi. Atveseļošanās ilgums parasti ir viena vai divas nedēļas, taču cilvēkiem riska grupās – bērniem, vecākiem cilvēkiem un cilvēkiem ar novājinātu imūnsistēmu, pastāv iespēja rasties smagām komplikācijām, kā pneimonija, kas var nopietni apdraudēt dzīvību. Jāatzīmē, ka, lai arī gripa mēdz izraisīt nelabu dūšu un vemšanu, it īpaši maziem bērniem, tai, neskaitot nosaukumu, ir maz sakara ar tā saukto vēdera gripu jeb gastroenterītu.
Gripas vīruss galvenokārt izplatās aerosola veidā, cilvēkiem klepojot un šķaudot, bet tas var arī tikt pārnests tiešā fiziskā kontaktā. Inficēti cilvēki vīrusu var izplatīt sākot no pirmās dienas pirms simptomu parādīšanās aptuveni nedēļas garumā. Vīrusu nogalina dezinfekcijas un mazgāšanas līdzekļi, kā arī ultravioletā gaisma. Ņemot vērā, ka vīruss reaģē uz ziepēm, arī bieža roku mazgāšana var samazināt infekcijas risku.
Gripa pasaulē izplatās sezonālu epidēmiju veidā, un, lai arī populārs ir uzskats, ka gripa nav nopietna saslimšana, katru gadu pasaulē smagi saslimst trīs līdz pieci miljoni cilvēku un iet bojā divsimt piecdesmit līdz piecsimt tūkstošiem cilvēku. Turklāt tā nav tikai mazattīstītu valstu vai zemas kvalitātes veselības aprūpes sistēmu problēma, par ko liecina fakts, ka, pēc dažādiem aprēķiniem, ASV katru gadu gripas rezultātā mirst vidēji trīsdesmit līdz četrdesmit tūkstoši iedzīvotāju.
Parādoties jaunam gripas paveidam, kas parasti notiek, gripai šķērsojot sugu barjeras, vai vīrusam pārņemot kādus gēnus no dzīvnieku gripas vīrusa, pastāv risks izcelties pandēmijai – epidēmijai, kas aptver lielas teritorijas (lielākoties – visu pasauli) un ir īpaši bīstama, infekcioza un nāvējoša. Divdesmitajā gadsimtā notikušas trīs pandēmijas, no kurām vissmagākā bija tā sauktā Spāņu gripa (par Spāņu gripu to sauc tādēļ, ka Spānija nebija iesaistīta karā, un spāņu prese par epidēmiju runāja, kamēr citu valstu valdības noklusēja ziņas, kas varētu negatīvi ietekmēt iedzīvotāju noskaņojumu, līdz ar ko radās iespaids par Spāniju, kā saslimšanas centru). Pandēmijas laikā inficējušies bija gandrīz trešā daļa iedzīvotāju. Mirušo skaits tiek lēsts starp piecdesmit un simts miljoniem cilvēku, kas, pat, ja ņem vērā zemāko skaitli – 50 miljonus –, ir trīs procenti tā laika pasaules iedzīvotāju. Atšķirībā no parastajiem gripas paveidiem, Spāņu gripas galvenie upuri bija nevis mazi bērni un veci vai novājināti cilvēki, bet gan jauni, veselīgi cilvēki. Pastāv pat uzskats, ka Spāņu gripa bija viens no cēloņiem Sabiedroto uzvarai Pirmajā pasaules karā, jo Vācijā un Austrijā saslimstība un mirstība, it īpaši kareivju vidū, bija daudz augstāka, nekā Lielbritānijā un Francijā.
1997. gadā Āzijā radās un izplatījās jauns putnu gripas paveids H5N1, kas pirmoreiz spēja inficēt cilvēku, kas savukārt radīja pandēmijas bažas un samērā lielu mediju ažiotāžu. Kopš pirmajām nelielajām epidēmijām 2003. gadā bojā gājuši ap trīssimts cilvēkiem, kas principā ir ārkārtīgi maz, salīdzinot ar parasto sezonālo gripu, taču mirstība ir daudzkārt lielāka – vairāk kā puse saslimšanas gadījumu ir beigušies ar nāvi. Kamēr vīruss nav attīstījis spēju izplatīties no cilvēka uz cilvēku, tas ir maz bīstams, taču, rodoties šādai mutācijai, tas varētu radīt jaunu pandēmiju.
2009. gada aprīlī radās jauns gripas paveids, kas saturēja gēnus no cilvēku, putnu un cūku gripām, sākotnēji saukts par Cūku gripu, un šobrīd ir pazīstams kā A(H1N1). Pēc pāris mēnešiem Pasaules Veselības organizācija (PVO) pasludināja sestā līmeņa pandēmijas esamību, kas no jauna izraisīja lielu mediju ažiotāžu un zināmā mērā arī paniku lielā daļā sabiedrības, lai gan pandēmijas statusu vīruss ieguva izplatības dēļ; mirstība tam ir mazāka, nekā parastām gripas epidēmijām. PVO ir daudz kritizēts par šādu sava veida panikas celšanu. Ņemot vērā nopietnas pandēmijas neizcelšanos un lielo pārdoto medikamentu (Tamiflu un Relenza – vienīgo efektīvo pretvīrusu līdzekļu pret H1N1) un vakcīnu skaitu, PVO tiek pārmesta arī viltus pandēmijas fabricēšana un sadarbošanās ar lielākajām farmācijas kompānijām, lai gan nekādi pierādījumi tam nav atrasti.
Tomēr, lai arī pēdējie draudi ir izrādījušies relatīvi nenopietni un bez smagām sekām, tas nenozīmē, ka nav vērts uztraukties. Parastā sezonālā gripa tomēr ir gana bīstama, pie kam vēsture liecina, ka smagas pandēmijas noris ik pēc trīsdesmit līdz piecdesmit gadiem, kas nozīmē, ka mums var nākties tuvākajā laikā tādu piedzīvot.
