{{#image}}
{{/image}}
{{text}} {{subtext}}
   

 


Nevajag pašsadedzināties tikai tādēļ, lai citiem būtu silti...


 

Vai mīlestība iet caur vēderu?

Guna Berga

Uzskats, ka ķermeņa veselību nevar atdalīt no dvēseles stāvokļa, ir ļoti sens – psihosomatikas problēma ir tikpat sena kā medicīna kopumā.

Trešajā gadu tūkstotī pirms mūsuēras ārsts Erasistratos no Aleksandrijas skolas tika uzaicināts pie Sīrijas karaļa, lai izmeklētu viņa dēlu, kas skaitījās bezcerīgi slims. Ārsts ieradās pie slimnieka, un izmeklēšanas laikā, kamēr viņš skaitīja pacietna pulsu, istabā ienāca skaistā Stratonike – Sīrijas karaļa otrā sieva. Pamatojoties uz izteikto psihosomatisko reakciju, proti, pulsa pārmaiņām, Erasistratos tūlīt apjauta, ka slimību izraisījusi jaunā cilvēka bezcerīgā mīlestība pret tēva jauno sievu.

Psihosomatika ir mācība par psihisko un somatisko (ķermenisko) procesu saistību organismā. Mūsdienu psihosomatikas teorija attīstījusies, balstoties uz dažādām, atšķirīgām, tajā pašā laikā citai citu papildinošām koncepcijām. Pirmās zinātniskās teorijas šai sakarā saistītas ar psihoanalīzi (Z. Freidu). Viņa sekotājs F. Aleksanders secināja, ka cilvēks, kuram raksturīgs specifisks kāda orgāna (sistēmas) paaugstināts jutīgums (tā sauktā vājā vieta) ar tam raksturīgo emocionālā konflikta modeli ar noteiktu slimību saslimst tikai tad, kad apkārtējie apstākļi mobilizē viņa zemapziņas konfliktu, novedot pie psihiskās aizsardzības traucējumiem. Īpaši viņš izdalīja divus konflikta veidus:
• ja cilvēkam pastiprināti tiek aktivizēta simpātiskā nervu sistēma, jo viņš sevī apspiež tādas emocijas kā agresivitāte, naids, konkurence, pieaug varbūtība saslimt, piemēram, ar hipertoniju, migrēnu;
• ja cilvēkam pastiprināti tiek aktivēta parasimpātiskā nervu sistēma, jo viņš nav apmierinājis savu vajadzību pēc drošības, mīlestības, pieaug varbūtība saslimt, piemēram, ar divpadsmitpirkstu zarnas čūlu, čūlaino kolītu.
Tā tika skaidrots, ka cilvēks ar kādu slimību saslimst nevis nejauši, bet tam ir saistība ar viņa nervu sistēmas, personības īpatnībām.
Ārsts F. Danbars, strādājot hospitālī Ņujorkā, secināja, ka ar noteiktām slimībām galvenokārt slimo noteikta personības tipa cilvēki. Viņš aprakstīja tā saukto astmātisko personību, koronāro personību, migrēnas personību un citas.
Vēsturisku ieskatu psihosomatikas teorijas attīstībā varētu turpināt, pieminot daudzus autorus, taču svarīgi, ka šīs vēsturiskās koncepcijas netiek nomainītas ar jaunām, bet gan integrētas vispusīgākās teorijās. Mūsdienās cilvēka veselības stāvoklis tiek aplūkots daudz plašākā mērogā, proti, ņemot vērā ne tikai bioloģiskos un psiholoģiskos, bet arī sociālos faktorus, to savstarpējo mijiedarbību. Tā katra slimība var tikt aplūkota kā polietioloģiska (daudzu faktoru noteikta).

Komentējot lasītājas izvirzīto tematu par slimībām “uz nervu pamata”, varu atbildēt apstiprinoši, piebilstot, ka šādas slimības attīstās lielā mērā “pateicoties” ne tikai bioloģiskiem aģentiem (vīrusiem, baktērijām, iedzimtībai), bet arī personības īpatnībām, psiholoģiskiem faktoriem (stresam, psihotraumām), ģimenes faktoriem, starppersonu attiecībām, kultūrvidei un citiem faktoriem.
Runājot par šo tematu šaurākā nozīmē, proti, par traucējumiem gremošanas sistēmā, gribu minēt, ka barības uzņemšana ir cieši saistīta ar emocionālo stāvokli. Ēšanas paradumi atspoguļo cilvēka emocionālās vajadzības un pašreizējo garīgās veselības stāvokli. Cilvēki nereti savā valodā lieto izteicienus, kas saista abas šīs sfēras, piemēram, “cilvēka (vīrieša) mīlestība iet caur vēderu”, “esmu izsalcis pēc mīlestības”...

Ja jūs jūtaties priecīgi,
laimīgi, kā ir ar jūsu apetīti?
Kāda ir jūsu apetīte,
kad esat nomākti?
Ēšanas un emocionālā stāvokļa sakarības meklējamas pašā agrīnākajā dzīves periodā. Zīdainim izsalkuma apmierināšana dod labsajūtu, drošības sajūtu, ka viņš tiek mīlēts. Barošanas process veido lielu daļu no pozitīvās pieredzes, tas ir mātes un bērna attiecību aizsākums. Bērni, kuru elementārās vajadzības pēc ēdiena un mātes aprūpes agrīnā vecumā netiek apmierinātas, vēlāk pastiprināti pieprasa mātes uzmanību. Pastāv lielāka varbūtība, ka viņu iespējamās veselības problēmas būs saistītas ar ēšanas vai kuņģa un zarnu trakta darbības traucējumiem.
Veselīga ēšana ir ne tikai veselīgs uzturs – draudzīga atmosfēra pie galda ir tikpat svarīga kā ēdiena kvalitāte. Uzzinot par cilvēka ēšanas paradumiem – ko un kā viņš ēd (vienatnē vai ar kādu kopā, skatoties televīziju, lasot, nakts stundās...) –, varam viņu labāk izprast. Mūsdienās arvien biežāk ir sastopami ēšanas traucējumi, piemēram, pārmērīga ēšana, anoreksija, bulīmija. Tos pēc būtības vieno atkarība no orālo vajadzību apmierināšanas. Tie saistīti ar agrīni veidojušos personības konfliktu, kas vēlāk noteiktu apstākļu ietekmē var sākt izpausties attiecīgu simptomu veidā. Vienā gadījumā tas izpaužas kā pozitīva atkarība – impulsīva (uzmācīga)ēšana, citā kā negatīva atkarība – atteikšanās no ēdiena. Cilvēkus, kuri pārmērīgi ēd, var iedalīt četrās nosacītās grupās atkarībā no ēšanas paradumiem:
•ēdājs – uzdzīvotājs. Viņam dažkārt rodas milzīga apetīte. Viņa ekstātiskā kāre kļūst nekontrolējama, un viņš apēd milzīgu daudzumu ēdiena, pirms pilnībā gūst apmierinājumu. To sauc arī par “orālo orgasmu”;
• nerimstošais ēdājs. Viņam vienmēr ir laba apetīte, vēlme ēst parādās jau no rīta pieceļoties un saglabājas visu dienu. Viņš var un vēlas ēst jebkurā laikā, nespējot sevi ierobežot ar konkrētām ēdienreizēm. Viņš no savām kompulsijām īpaši necieš;
• nepiesātināmais ēdājs. Atšķirībā no pārējām grupām šo cilvēku apetīte nesauc pie labi klāta galda, taču, reiz sācis ēst, viņš nevar apstāties, viņa izsalkums nezina robežu;
• nakts ēdājs. Nav svarīgi, cik daudz viņš ir apēdis, viņa izsalkums paliek neremdināms. Viņa miegs ir traucēts, viņš bieži ceļas augšā un ēd.
Bulīmijas gadījumā cilvēks dažkārt nespēj apslāpēt kompulsīvo tieksmi ēst, pārēsties, lai mazinātu iekšējo spriedzi, par ko pats jūtas nelaimīgs, bet anoreksijas gadījumā atteikšanās no ēdiena ir kā protests, kas prasa milzīgu paškontroli. Abos gadījumos vērojamas pārmērīgas rūpes par sava ķermeņa masu.
Runājot par traucējumiem, kas skar tieši gremošanas sistēmu, jāpiebilst, ka tie var būt funkcionāli traucējumi, piemēram, kairināts kuņģis, funkcionāla caureja, aizcietējumi un citas slimības ar noteiktiem audu bojājumiem, piemēram, čūlainais kolīts, divpadsmitpirkstu zarnas čūla, kā arī lasītājas pieminētā kuņģa čūla.
Katra traucējuma rašanos nosaka kā bioloģiski, tā psiholoģiski un sociāli faktori – katrā konkrētā gadījumā dažādās attiecībās, intensitātē un mijiedarbībā. Tāpēc arī ārstēšanai vajadzētu būt kompleksai.
Ja esat saslimis, padomājiet, kāda šobrīd ir jūsu dzīve – kā jūtaties personīgajā, ģimenes, profesionālajā, sabiedrības kontekstā. Varbūt ir pienācis laiks kaut ko mainīt?

Follow veselslv on Twitter

 

   

 

Citi piedāvājumi