{{#image}}
{{/image}}
{{text}} {{subtext}}
   

 

Bisfenols A giga

Nevajag pašsadedzināties tikai tādēļ, lai citiem būtu silti...


 

Citi raksti par šo tēmu

Kā zēni ar meitenēm karoja

Jānis Lācis

Vairums izjūtu, kādas piedzīvojam savās attiecībās, ir saistītas ar iepriekšējiem pārdzīvojumiem. Pat cilvēkam, kam psiholoģijā ir skopas zināšanas, ir skaidra bērnības pārdzīvojumu spēcīgā ietekme uz pieaugušā jūtu pasauli. Šīs personības iezīmes, kas vairumā gadījumu tā arī paliek neapzinātas un izpaužas tikai kā jūtu mozaīka, ir fundamentālas, un tās ir jāpieņem un produktīvi jāizmanto dzīvē.

Svarīgs posms jūtu attīstībā ir pusaudžu vecums. Bērnībā indivīda jūtu pasaule tiek veidota galvenokārt ar vecāku “rokām”, pusaudža gados tā tiek pārvērtēta un pilnveidota.
Nereti pusaudža neadekvāto uzvedību droši varam pielīdzināt maza bērna vēlmei pieskarties karstam gludeklim, labot dārgāko mājlietu vai eksperimentēt ar īpašiem vārdiem un teikumiem. Šādos gadījumos bērns sagaida vecāku novērtējumu savai rīcībai. Pusaudža vecumā karsto gludekli nomaina vēlās ballītes, cigaretes, “traka” mūzika. Novērtējums, vai rīkojos pieņemami, nu jau tiek gaidīts ne tikai no vecākiem, bet arī no draugiem, autoritātēm.
Tas ir vērtību pārvērtēšanas laiks, kad jauno cilvēku pārņem līdz šim neiedomātas idejas, dažkārt pat ekstrēmas, turklāt to vēl papildina neziņa par savu vietu sabiedrībā. Novērtējums, kuru gūst ārpus ģimenes, ir nepieciešams, it sevišķi – svarīgos pusaudža labsajūtas jautājumos. Taču pat, ja izpausmes liecina par pretējo, pusaudzim vecāki nav vienaldzīgi. Viņš gaida to atbalstu tieši centienos iepazīt sabiedrību, personīgo iniciatīvu un savas izjūtas.

Zēni 11–14 gadu vecumā
Kā pusaudzi raksturojošu frāzi nereti varam dzirdēt – hormonu vētras pārņemts dauzoņa. Pubertātes pirmajā fāzē (10–14 gadi) zēni tiešām ir kā mazi atomreaktori – pilni enerģijas. Dažreiz ir pārsteidzoši dzirdēt, ka nosvērtais biznesmenis reiz ir ar vērienu dauzījies, skolā strīdējies ar skolotājiem un bijis nerātns attiecībās ar klasesbiedriem. Zēniem tas šajā vecumā esot raksturīgi.
Viņi patiešām ir aktīvāki, dažreiz arī agresīvāki savās izdarībās nekā meitenes.
Pubertātes vecums abiem dzimumiem ir laiks, kad attīstās sekundārās dzimumpazīmes. Piemēram, zēniem veidojas apmatojums uz ķermeņa un sejas, notiek balss lūzums, attīstās vīriešiem raksturīgās ķermeņa formas. Šīs pārmaiņas ir ķermenī notiekošo hormonālo procesu iznākums.
Ja zēna organismu pielīdzinātu pilsētai, stratēģiski svarīgs un kultūrvēsturiski nozīmīgs piemineklis būtu viņa dzimumorgāni. Tur tiek ražoti “atbildīgie” hormoni – androgēni, un tur visbiežāk zēns smeļas iedvesmu savām fantāzijām.
Paralēls process šīm parādībām ir astronomiskā ātrumā notiekoša spermatozoīdu, – vīriešu dzimumšūnu – ražošana (dienā no 2 līdz 10 miljoniem). Aktivitāte nepaliek nepamanīta – organisms jūt “vulkāna sprādzienu” un ietekmējas no tā. Androgēnu sirojumi zēna ķermenī atsaucas uz hormonu centru smadzenēs, tā arī nokļūstot nepārtrauktā paša uzmanības lokā. Nevilšus aizmirstas svarīgas un atbildīgas lietas, galvā pārsvarā ir tikai seksuālas fantāzijas. Dzimumloceklis liek par sevi domāt ik mīļu brīdi, kad notiek kārtējā erekcija, kad tiek izjustas spēcīgas patīkamas emocijas, redzot vai iedomājoties seksuālus skatus.
Taču tas nenozīmē, ka zēniem attieksme par meitenēm “grozās” tikai ap dzimumorgānu epicentru. Viņi iemīlas, jūt nepieciešamību pēc atzinības, vēlas uzticību... Tikai ķermeņa radītās sajūtas dažreiz ņem virsroku. Tāpēc arī nereti vārds “mīlestība” viņiem soļo roku rokā ar vārdu “dzimumattiecības”.
Hiperaktivitāte, nepacietība un “draudzīgā” attieksme pret meitenēm patiesībā ir transformējies seksuālās enerģijas lādiņš. Zēns nereti ir apjucis un tādā brīdī izdara kādu sociāli nosodāmu muļķību. Ir nepieciešama pieaugušo saprotošā attieksme, lai nomierinātu un atbalstītu jauno cilvēku, jo lielā mērā no tā ir atkarīgs, kāds būs topošais vīrietis, kā viņš izturēsies pret sievietēm, citiem cilvēkiem un saviem pienākumiem.

Meitenes 11–14 gadu vecumā
Meitenēm sieviešu dzimumšūnu – olšūnu – nobriešana nerada tik krasas pārvērtības, iepazīstot savu dzimumu, kā zēniem, par kuriem seksuālo izjūtu iepazīšanas ziņā varam sacīt, ka spermatozoīdu attīstībai ir galvenā loma pubertātes izrādē. Tas nozīmē, ka meitenēm pubertāte nesaistās ar izteikti seksuāliem pārdzīvojumiem. Sievietes “atbildīgo” hormonu – estrogēnu – funkcijas nenoliedzami ir vērstas uz ķermeņa attīstību, taču to produkts ir vairāk saistīts ar sekundāro dzimumpazīmju veidošanos un nobriešanu, arī ar emocionāliem pacēlumiem vai kritumiem, bet ne tik daudz ar seksuālās baudas meklēšanu.
Ir izveidojies uzskats, ka meitenes šajā vecumā ir tik romantiskas, tā alkst pēc nopietnām attiecībām, ka viņas nemaz neinteresē ķermeniskas lietas. To apgalvot būtu pārsteidzīgi. Meitenes domā un atceras par saviem dzimumorgāniem. Par to pastāvēšanu ķermenī atgādina, piemēram, tikko sākušās menstruācijas, kaut arī tās nav tiešs seksuāls process, salīdzinot ar zēnu erekcijām. Meiteņu ārējie un iekšējie dzimumorgāni kļūst jutīgāki, tāpat jutīgākas kļūst arī citas ķermeņa erogēnās zonas. Tomēr meitenes nepārdzīvo tik spēcīgu seksuālu sajūtu virpuli kā zēni. Nenotiek olšūnu “izvirdums”, kas veicinātu seksuālas domas un prieka vēsti, ka esmu gatava dzimumattiecībām. Meitenes, lūkojoties otra dzimuma cilvēkos, tomēr vadās pēc citām vērtībām.
Taču apgalvot, ka meitenēm neparādās nekādas seksuālas fantāzijas, būtu tikpat netaisni, kā nosaukt visas pārmaiņas par nevajadzīgām. Meitenes izjūt vēlmi seksuāli tuvoties, tikai viņām vārds “seksuāls” asociējas ar ko citu, pārsvarā ne ar fizisku tuvību. Vairāk seksuāla ir apziņa, ka es kļūstu par sievieti (ķermenis ieņem sievišķīgas formas – attīstās krūtis, gurni), man ir jāsāk uzvesties un izskatīties kā sievietei, es iegūstu vēl vienu trumpi, kā labklājīgi veidot savu dzīvi, savas attiecības.

Zēni un meitenes 11–17 gadu vecumā
Atskan sabiedrībā tik ļoti ieeļļojusies ideja: meitenes attīstās ātrāk nekā zēni, dažreiz pat ātrāk par diviem gadiem. Zēni tādā brīdī vīsta dūres un noskatās meiteņu apmierinātajās sejās ar manāmu neapmierinātību. Viņiem nav argumentu – visi tā runā. Viņi ir sīkie.
Skaidrs, ka šāds vērtējums balstās uz zināmiem pētījumiem, novērojumiem un analīzi. To rezultātā atklājas, ka meitenēm patiešām būtiskākas ir dvēseliskas lietas, atbildības izjūta, vēlme pēc ilgstošām attiecībām. Meitenes to neslēpj, par to atklāti runā. Viņām pretī atrodas zēni, kuriem līdzaudžu pulciņā ieminēties, ka būtu jauki kopā ar meiteni pastaigāties gar upi un pasapņot par nākotni, ir bīstami, jo tas ir risks tikt izsvilptam. Ikviens zēns un vīrietis, pats sev godīgi atzīstoties, atrastu sevī gan šādas izjūtas, gan romantiskas domas. Dažreiz pat vairāk nekā sievietes.
Pieaugušo prāti, redzot dauzonīgos palaidņus un rātnās, jutīgās meitenes, steidz secināt – viņi atšķirībā no viņām vēl ir bērni.
Aicinot talkā visu zinātņu māti filozofiju, nebūtu grūti salīdzināt personas uzvedības modeli un laikmeta prasības. Pusaugu zēna vai meitenes uzvedība ir skaidrs piemērs, ko mēs uzskatām par pieauguša cilvēka vērtībām – vai nu tā ir meiteņu emociju pasaule, vai zēnu seksuālā.
Skaidrs, ka šīs uzvedības un vēlmju vērtētāji ir pieaugušie: vecāki, skolotāji, kaimiņi. Kas gan viņiem vairāk patiks – dauzonīgie zēni vai kārtīgās meitenes? Ar meitenēm ir vieglāk, iespējams, tieši tāpēc viņas ir vairāk pieaugušas. Zēni ir nevaldāmi un pieprasa vairāk uzmanības. Tā biežāk rīkojas bērni. Mūsu sabiedrībā nereti vārds “bērns” iegūst palamas formu. Uzvesties kā bērnam, priecāties, dauzīties, eksperimentēt nav apsveicami. Vieglāk ir ar tiem, kuri pilda noteikumus.
Nav grūti atrast apstiprinājumu, ka meitenes ir pieaugušākas. Turklāt meitenēm atšķirībā no zēniem tik ļoti nav svarīgs sekss, bet gan attiecības, kas patiesībā ieskicē sabiedrībā esošos uzskatus par seksuālām lietām, par seksuālām vēlmēm kā ārpus ikdienas esošām.
Meitenes, skatoties uz vecākiem zēniem, teic, ka līdzaudži ir stulbi (patiesībā – apjukuši), zēni, redzot līdzaudzes, apgalvo, ka viņas ir sadomājušās par sevi nezin ko (patiesībā – tieši tāpat apjukušas) un ka lielās meitenes ir daudz “foršākas”.
Grūti ir apgalvot, kurš attīstās ātrāk, kurš vēlāk, kurš labāk, kurš sliktāk. Skaidrs ir viens – zēni un meitenes attīstās dažādi.
Lai nemulsinātu fakts, kāpēc tik daudz tiek runāts par vēlēšanos vai nevēlēšanos pēc seksuālas tuvības, jāpiebilst, ka tieši tas pamatā atšķir jaunās sievietes un jaunā vīrieša tuvošanās centienus. Vēl vairāk – seksuālās attiecības pusaudžiem nereti asociējas ar tik “garšīgo” un “problēmas atrisinošo” pieaugušo dzīvi. Meitenes un zēni to saprot, taču pēc tā tiecas atšķirīgā veidā, runājot atšķirīgā valodā.
Pusaugu zēns vai meitene grimst fantāzijās, kā viņa rīcību vērtē otra dzimuma cilvēki un vai vērtē vispār. Fantāzijas attiecībās (tām ir tendence vērsties uz tumšām pārdomām) bieži pusaudzim rada izjūtu, ka otrs dzimums ir nesaprotama suga, citplanētieši, kuriem ļoti gribētos tuvoties, bet bīstami. Tāpēc zēniem vieglāk meitenes paraustīt aiz matiem, bet meitenēm aizskriet pasūdzēties skolotājai. Tie ir droši veidi, kā likt par sevi domāt, vēršoties pie otra dzimuma cilvēkiem it kā tieši un it kā netieši. Tas ir kā eksperiments.
Zēni un meitenes pusaudžu vecumā atrodas tādā kā virpulī, kur jaucas vecāki, sabiedrība, zēni un meitenes, mūzikas stili un daudzas citas lietas. Pusaudzis griežas tajā, meklēdams savu identitāti, vietu sevī un uz šīs pasaules. Kā jaunas, nenoliedzami arī skaistas jūtas nāk tuvošanās mēģinājumi otra dzimuma cilvēkiem. Tiek sākta spēle “Es esmu vīrietis. Es esmu sieviete”.
Šajā laikā, pārdzīvojot un gūstot konkrētu pieredzi attiecību veidošanā un savu jūtu iepazīšanā, pusaudža paša pasaulē sāk darboties arī citi nozīmīgi mehānismi, galvenokārt tie ir saistīti ar pašvērtējumu.
Lielu nozīmi cilvēka ķermeniskās, mentālās un garīgās revolūcijas laikā – pusaudža gados – spēlē atbalsta sistēma, kādā tas atrodas. Tie ir gan vecāki, gan skola un draugi, gan bērnībā ieliktie pašvērtības pamati. Neaizmirstot, ka pusaudža vecums ir mazās sievietes un mazā vīrieša laiks, pašvērtējuma jēdziens ir atbilde uz jautājumu: “Kāds es esmu kā vīrietis?” un “Kāda es esmu sieviete?” Lielā mērā atbilde uz šiem jautājumiem ietekmē arī atbildi uz jautājumu: “Kāda ir mana attieksme pret otra dzimuma cilvēkiem?” Tāpēc pusaudzim pašvērtējums ir cieši saistīts ne tikai ar vecāku, skolotāju vai citu pieaugušo vērtējumu, bet arī ar to, kas tiek saņemts no otra dzimuma cilvēkiem.
Sieviete un vīrietis mācās izturēties pret savu un otru dzimumu gan no konkrētām attiecībām, gan no vecāku rādītā piemēra un pusaudžu gados veiktajiem eksperimentiem. Liela ietekme ir sabiedrībai, kultūrai un vērtību pasaulei, kurā dzīvojam.
Attieksme pret savu ķermeni un dzimumu ir viens no faktoriem, kādas attiecības konkrētais cilvēks vēlas un kādām ir gatavs. Visticamāk, ka, mīlot savu ķermeni, tātad arī dzimumu, pusaudzis mīlēs apkārtni un savus pienākumus.
Pubertātes vecums liek pamatus mūsu iemaņām pāru dzīvē. Tas ir prakses un eksperimentēšanas laiks, kad cilvēkam nepieciešams atbalsts, pozitīvs novērtējums un sapratne no to puses, kuri paši reiz bijuši šajā vecumā.

Citi raksti par šo tēmu

Follow veselslv on Twitter

 

   

 

Citi piedāvājumi