Anatolijs Danilāns
Kuņģī vai tūliņ aiz kuņģa (t.i., divpadsmitpirkstu zarnā) dažreiz veidojas nelieli (1–2 cm diametrā) gļotādas defekti. Tiesa, retos gadījumos, ja slimība noris smagi, defekti ir lielāki. Dažu nedēļu laikā šie gļotādas bojājumi lielākoties sadzīst, tomēr pēc zināma laika tie rodas atkal. Tā ir kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas hroniska čūla, un slimība nemitējas gadiem ilgi.
Biežāk (tiesa, ne vienmēr) slimības paasinājumi iestājas rudenī vai pavasarī. Paasinājuma laikā sāp pakrūtē, dažreiz pat ļoti stipri. Naktī sāpju dēļ jāmostas un pēc tam vairs nevar aizmigt. Dažreiz slimniekam ir slikta dūša vai vemšana. Ir gadījumi, kad slimība noris ļoti smagi, proti, čūla sāk stipri asiņot. Tad sākas reibonis, pat zūd samaņa. Čūlas vietā var arī pārplīst kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas siena. Tad sāpes vēderā kļūst ļoti stipras. Šajā gadījumā slimnieks neatliekamā kārtā jāievieto slimnīcā un bieži vien jāveic operācija, jo viņa dzīvība ir briesmās.
Slimības un tās paasinājumu izcelsmē nozīme ir uztraukumiem, nervozēšanai. Čūlas slimība biežāk rodas smēķētājiem. Daudzi lasītāji (it īpaši vīrieši, jo viņiem čūla ir biežāk) sev atpazīst šo slimību. Tātad darīšana ir ar hronisku, grūti ārstējamu slimību – ar slimību, kuru Latvijā, tāpat kā visā pasaulē, sastop ļoti bieži. Patiešām, ne vienmēr var izvairīties no uztraukumiem, dzīves grūtībām un ikdienišķām nepatikšanām. Tādu mūsdienās pietiek atliku likām. Daži cilvēki nepatikšanas uztver viegli, citiem tās izraisa lielus pārdzīvojumus, kuru dēļ rodas čūlas slimības paasinājums. Vēl vairāk – ne vienmēr izdodas precīzi ievērot diētu, kas dažreiz ir ļoti stingra. Tas rada pašpārmetumus: kāpēc man vajadzēja viesībās tik daudz ēst (tiesa,ēdieni bija ļoti garšīgi)? Tagad vismaz vienu mēnesi darbaspējas būs nepietiekamas, vajadzēs ciest sāpes un to remdēšanai būs jālieto zāles. Bet pašpārmetumi slimības gaitu padara vēl smagāku.
Komiskais (bet varbūt traģiskais?) slēpjas apstāklī, ka nule uzrakstītās pārdomas ir aplamas. Hroniska kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūla lielākajā skaitā gadījumu nav hroniska slimība! Slimnieki, kas gadiem ilgi cieš sāpes, nezina, ka šo slimību var izārstēt (pilnīgi un galīgi!) septiņu līdz desmit dienu laikā. Var izārstēt, nevis apārstēt! Tas nozīmē, ka pēc izārstēšanās slimības paasinājumi vairs nerodas – arī tad, ja nepatikšanu ir daudz, ja neizdodas ievērot ēdienreizes, ja turpina smēķēt. Jā, jā, arī smēķēšana nerada kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas bojājumus. Tiesa, smēķēt ir slikti! Nevis iespējamās čūlas draudu dēļ, bet tāpēc, ka smēķēšana sekmē asinsvadu bojājumus, ievērojami palielina risku saslimt ar plaušu, balsenes, aizkuņģa dziedzera, barības vada vēzi. Smēķētājiem iesaku pārtraukt šo veselībai kaitīgo ieradumu – šis netikums ir vienlīdz kaitīgs gan slimniekiem ar čūlu, gan arī tiem, kuriem čūlas nav.
Man ļoti žēl slimnieku, kuri nezināšanas dēļ nav izārstējušies un ir nokļuvuši uz operācijas galda. Šajos gadījumos dažreiz jāveic kropļojoša operācija – jāizņem liela daļa kuņģa. Kuņģis pēc tam vairs neatjaunojas.
Kā tas var būt, ka hroniska slimība tomēr nav hroniska? Kas noticis, ka gadiem ilgi valdošie uzskati par šo slimību, izrādās, ir bijuši nepareizi. Noticis tas, ka izpratne par kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas izcelsmi un ārstēšanu mainījusies pašos pamatos. Vairs nav šaubu, ka šo slimību izraisa baktērija. Ja šī baktērija ieperinās kuņģī, vairs to neatstāj. Tad patiešām var rasties kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas bojājumi, kas neizzūd, kamēr baktērija mitinās kuņģī. Iestājas tikai īsāki vai ilgāki miera periodi. Tā kā baktērija kuņģi nemēdz atstāt, slimība kļūst hroniska, bet slimība izzūd, ja baktēriju no kuņģa padzen – arī tad, ja baktērija kuņģī mitinājusies daudzus gadus un paspējusi radīt lielus bojājumus un izraisīt daudzus paasinājumus. Pēc baktērijas izskaušanas citi faktori, kas nosaka čūlas viedošanos (nervozēšana, diētas kļūdas), kļūst mazsvarīgi, jo slimības paasinājumus vairs neizraisa.
Ilgu laiku uzskatīja, ka kuņģis ir vienīgā vieta gremošanas traktā, kur baktēriju nav, jo kuņģis izstrādā sālsskābi un rada baktēriju dzīvošanai pilnīgi nepiemērotu vidi. Baktērijas sāk mitināties kuņģī tikai tad, ja sālsskābes šeit ir maz vai nav nemaz. Īstenībā ir citādi. Viena baktēriju suga var ieperināties kuņģī tikai tad, ja kuņģis izdala sālsskābi, bet no kuņģa pazūd, ja sālsskābes nav. Šī baktērija mitinājusies kuņģī jau mūsu senčiem. Latvijā (atšķirībā no ekonomiski attīstītām valstīm) situācija nav mainījusies arī mūsdienās. Baktērijas izplatība mūsu valstī ir ļoti liela. Precīzu datu trūkst, bet ir pamats domāt, ka ar to inficējušies puse pieaugušo, kā arī daudzi bērni. Tātad daudziem baktērija mīt kuņģī un ļauni priecājas par mūsu nezināšanu un naivajiem uzskatiem, ka kuņģī baktēriju nav. Šī baktērija ir izlocīta (atgādina spirāli), tāpēc to sauc par helikobaktēriju (helix latīņu valodā ‘izlocījums’). Inficēšanās ar helikobaktēriju visbiežāk notiek bērnībā. Inficēts cilvēks baktēriju izdala ar fekālijām, bet inficēšanās notiek, ja baktēriju apēd, t.i., notiek fekāli orāla inficēšanās. Mūsu draugiem suņiem un kaķiem ir cita veida helikobaktērija, kas cilvēkiem lielus bojājumus nerada. Helikobaktērija ir cilvēku inficētāja. Savukārt kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas slimība, izrādās, ir infekcijas slimība, turklāt inficēšanās notiek bērnībā (t.i., čūla ir bērnu infekcijas slimība). Tiesa, čūla rodas daudz vēlāk – pēc tam, kad baktērija slepeni mitinājusies kuņģī daudzus gadus. Laimīgā kārtā daudziem cilvēkiem baktērija čūlu neizraisa. Tomēr citi nav tik izturīgi, un viņiem rodas kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūla.
Baktēriju var konstatēt, ja izmeklē gastroskopijas laikā paņemtus gļotādas paraugus. Šāds diagnostikas paņēmiens ir apgrūtinošs, jo jāveic endoskopija. Proti, kuņģī jāievada gastroskops – instruments, kuru tautā trāpīgi sauc par “kobru”. Laimīgā kārtā baktēriju var konstatēt arī ar mazāk apgrūtinošiem paņēmieniem. Šos izmeklējumus iespējams veikt arī Latvijā. Samērā lēts helikobaktērijas diagnostikas paņēmiens ir antivielu noteikšana asinīs. Šajā gadījumā pietiek paņemt asins paraugu no vēnas. Vēl viens ļoti labs helikobaktērijas diagnostikas paņēmiens ir tā saucamais elptests, ko veicot, nav jāņem pat asins paraugs. Slimniekam jāizdzer nekaitīgs šķidrums, kurā ir ķīmiski tīra urīnviela, kas satur iezīmētu oglekļa izotopu. Ja kuņģī mīt helikobaktērija, izelpotajā gaisā parādās iezīmētā ogļskābā gāze, ko var konstatēt ar speciālu aparātu. Šī visnotaļ labā izmeklēšanas metode diemžēl ir dārga. Tomēr daudzos gadījumos bez tās var iztikt un var samierināties ar asins parauga nodošanu, kas nemaz nav grūti. Tas ir daudz vieglāk nekā gadiem ilgi mocīties ar sāpēm, kas rodas kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūlas paasinājumu laikā, un pakļaut sevi kuņģa asiņošanas vai zarnu sienas pārplīšanas briesmām.
Čūlas slimības izārstēšanas pamatnosacījums ir helikobaktērijas iznīdēšana. To vislabāk var veikt, ja lieto trīs medikamentus vienlaikus – spēcīgu sālsskābes sekrēcijas mazinātāju kombinē ar antibiotikām. Medikamenti jālieto 2 reizes dienā septiņas, vēl labāk, desmit dienas ilgi. Šāda ārstēšana (protams, ja medikamentus lieto kārtīgi un ārstēšanu nepārtrauc) ļauj izskaust helikobaktēriju vairāk nekā 90% gadījumu, un tikai dažiem cilvēkiem ārstēšanas kurss jāatkārto. Ja baktēriju izdevies iznīdēt, pieaudzis cilvēks vēlreiz inficējas reti, jo viņam jau iepriekšējā inficēšanās reizē ir izstrādājusies imunitāte (izturība pret helikobaktēriju). Šī imunitāte nebija pietiekami stipra, lai baktērija atstātu kuņģi, tāpēc bija jāārstējas. Bet imunitāte ir pietiekama, lai jauna inficēšanās nenotiktu. Visi nosauktie baktērijas iznīdēšanas medikamenti ir mazkaitīgi. Tos bez bažām drīkst lietot gan bērni, gan sirmgalvji, gan cilvēki, kurus novārdzinājusi kāda cita slimība.
Par helikobaktērijas izskaušanu der padomāt arī tāpēc, ka šī baktērija, iespējams, sekmē kuņģa vēža rašanos. Cilvēkiem, kuru tuviniekiem bijis kuņģa vēzis, der padomāt par baktērijas likvidēšanu arī tad, ja čūlas nav. Ja sūdzību nav un ja ģimenes locekļiem nav ļaundabīgu kuņģa un zarnu trakta slimību, baktērijas iznīdēšana nav vajadzīga. Šajā gadījumā cilvēka organisms un helikobaktērija labi piemērojušies viens otram.
Vai tiešām čūla nevar veidoties, ja helikobaktērija ir izskausta vai ja inficēšanās ar to nav notikusi? Tomēr var gan! Taču čūla rodas tikai īpašās situācijās. Piemēram, kuņģa vai divpadsmitpirktu zarnas čūla var rasties, ja slimnieks lieto nesteroidālos pretiekaisuma līdzekļus, kas ļoti labi palīdz locītavu, muguras sāpju gadījumā. Diemžēl šie medikamenti var izraisīt kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas bojājumus – turklāt arī tad, ja helikobaktērijas nav. Ja šāds bojājums izveidojies, vislabāk atteikties no šiem medikametiem. Tomēr dažreiz slimnieki ir spiesti šos medikamentus lietot, lai gan tie izraisa kuņģa un zarnu bojājumus. Ja atteikties no nesteroidāliem pretiekaisuma līdzekļiem nevar, to lietošanas laikā jālieto sālsskābes izdali mazinoši medikamenti, kas labi pasargā no smagu bojājumu rašanās kuņģī vai divpadsmitpirkstu zarnā. Visus šos medikamentus var iegādāties aptiekā. Tie nav kaitīgi, un tos var bez bažām lietot ilgstoši. Tiesa, šie labie medikamenti ir samērā dārgi. Šie līdzekļi efektīvi samazina iekaisumu un likvidē locītavu sāpes, bet gandrīz nemaz nebojā gremošanas orgānus. Tāpēc tos var lietot arī slimnieki, kuriem ir kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas slimības. Diemžēl arī šie medikamenti ir dārgi.
Čūla kuņģī vai divpadsmitpirkstu zarnā var rasties slimniekiem, kuriem pēkšņi radusies kāda cita ļoti smaga slimība, piemēram, smaga trauma, operācija, sepse vai plaušu, nieru, smadzeņu un citu iekšējo orgānu nopietni bojājumi. Šais gadījumos čūlas rašanās ir bīstams sarežģījums.
Tomēr, ja cilvēks slimo ar kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas hronisku čūlu, ja nelieto nesteroidālos pretiekaisuma līdzekļus un citas ļoti smagas slimības viņam šobrīd nav (šādu slimnieku ir ļoti daudz), ir skaidrs, ka čūlas īstā vaininiece ir ķuņģī mītošā helikobaktērija. Visiem lasītājiem, kuri zina, ka slimo ar kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas hronisku čūlu, iesaku pārliecināties, vai viņiem ir veikts ārstēšanas kurss baktērijas izskaušanai. Ja tas nav darīts, helikobaktērija jāizskauž bez liekas kavēšanās. Bīstami slimības sarežģījumi var iestāties arī tad, ja pašreiz sūdzību nav!
Tikai ļoti retos gadījumos hroniska kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūla var rasties vēl kāda cita – bez trim minētajiem – cēloņa dēļ. Jebkuram slimniekam, kam radusies šāda reta problēma, rekomendēju veikt gremošanas orgānu padziļinātu izmeklēšanu specializētā nodaļā. Visbiežāk šais gadījumos atklājas, ka sūdzības nerada čūla (jo izrādās, ka tā ir sadzijusi), bet kāda cita slimība.