Infekciju slimības, ko ierosina visdažādākie mikroorganismi un vīrusi, no seniem laikiem ir bijušas cilvēces lāsts. Miljoniem cilvēku ir mirusi no tādām postošām slimībām kā mēris, holēra, difterija, skarlatīna, zarnu infekcijas u.c. Tādēļ antimikrobo preparātu atrade šā gadsimta vidū ir uzlūkojama par vienu no lielākajiem cilvēces sasniegumiem.
Šā gadsimta 30. gados atklāja sulfonamīdu preparātus, kas bija loti aktīvi pret dažādām baktērijām. Tomēr vislielākais sasniegums nāca dažus gadus vēlāk — 1941. gadā ieguva pirmo antibiotisko vielu penicilīnu, un sākās t.s. antibiotiku ēra. Penicilīns tik tiešām darbojās kā brīnumlīdzeklis un izglāba daudz cilvēku.
Tas bija aktīvs pret strutaino procesu ierosinātājiem stafilokokiem un streptokokiem, ar to ārstēja meningītus, gonoreju un daudzas citas slimības. Protams, atklāja arī citas antibiotiskās vielas. Parādījās streptomicīns, tetraciklīni utt. Pašreiz ir iegūti jau vairāki tūkstoši antibiotisko preparātu un ārstu rīcībā ir antibiotiskās vielas, kas darbojas pret dažādām baktērijām, sēnēm, vienšūņiem u.c. mikroorganismiem.
Bet ļoti svarīgi ir zināt, ka antibiotiskās vielas nav aktīvas pret vīrusiem. Savukārt vīrusu infekcijas ir īpaši izplatītas — saaukstēšanās slimības ar kakla sāpēm, iesnām u.c. simptomiem visbiežāk ir vīrusu ierosinātas. Pret tām antibiotiskās vielas ir bezspēcīgas.
Kas ir antibiotiskas vielas?
Tās var definēt šādi: antibiotiskās vielas ir vielas ar augstu pretmikrobu aktivitāti, ko dabīgi ražo mikroorganismu, cilvēku, dzīvnieku vai augu šūnas. Protams, tagad daļu no tām iegūst arī ķīmiskās sintēzes ceļā.
Antibiotiku terapijai sākotnēji bija milzīgi panākumi. Saslimstība ar baktēriju ierosinātajām infekcijām strauji samazinājās. Tāpēc pakāpeniski izveidojās priekšstats, ka infekciju slimības vairs nevar uzlūkot par aktuālu cilvēces problēmu — tās drīz izzudīs. Tomēr notikumi attīstījās citādi, un tagad, 20. gadsimta 90. gados,
Infekciju slimības atkal ir kļuvušas aktuālas. Kāpēc?
Šim fenomenam ir vairāki iemesli. Galvenais no tiem — baktērijas kļūst nejūtīgas pret antibiotiskajām vielām. Tas nozīmē, ka radusies jauna bioloģiska parādība, ko sauc par mikroorganismu rezistenci pret antibiotiskajām vielām.
Tautā mikroorganismu rezistences veidošanos bieži dēvē par pierašanu. Būtībā tā nav pierašana. Mikroorganismu šūnās rodas ģenētiskas izmaiņas, kas nodrošina to izdzīvošanu antibiotiskās vielas klātbūtnē. Shēma ir visai vienkārša un saprotama: slimnieka organismā ievada ārstniecības līdzekli — antibiotisko vielu, kas iekļūst mikrobu šūnā un nomāc šai šūnā kādu dzīvībai svarīgu funkciju, tā to iznīcinot. Savukārt baktērija, pretēji mūsu vēlmēm, cenšas izdzīvot un saglabāties. Tādēļ tā izstrādā pretestības mehānismus pret antimikrobajām vielām. Piemēram, dažas baktērijas spēj sašaurināt apvalka poras tā, lai antibiotiskā viela pa tām nevarētu iekļūt šūnā iekšā. Ja tomēr tas ir noticis, baktērijas spēj radīt speciālu “pumpja” mehānismu un “izpumpēt” iekļuvušo medikamentu ārā. Citas baktērijas izmaina savas iekšējās struktūras, lai medikaments nevarētu tām pieķerties. Šo pielāgošanās mehānismu ir daudz, bet to būtība ir viena — baktērija iegūst spēju izdzīvot antibiotiskās vielas klātbūtnē, bet mēs zaudējam lielisku ārstniecisko līdzekli — antibiotiskās vielas.
Ir zināms, ka pirmie nejūtīgie jeb rezistentie mikroorganismi parādījās jau ļoti drīz pēc antibiotisko vielu ēras sākuma — 40. gadu beigās. 60. gados jau bija daudz mikroorganismu sugu, Kurās novēroja rezistenci, bet pēdējo divdesmit gadu laikā situācija sāk kļūt kritiska.
Mikroorganismi var būt nejūtīgi ne tikai pret vienu, bet daudzām, pat vairāk nekā 10 antibiotikām. Tad runā par poli jeb multirezistenci. Slimības, ko ierosina šādi mikroorganismi, ir ļoti grūti ārstējamas un tādēļ bīstamas.
Kā cīnīties pret mikroorganismu nejutīguma veidošanos?
Protams, vispirms ir jāzina iemesli, kuru dēļ mikroorganismi ir ieguvuši rezistenci. Jāsecina, ka galvenais iemesls ir nepareiza antibiotisko vielu lietošana. Tās lieto pārāk bieži, nepareizās devās, kā arī tad, kad tās nav jālieto, piemēram, vīrusu slimību gadījumos.
Ievadot pārāk mazu antibiotiskās vielas devu, tikai daļa no slimības izraisītajām baktērijām aiziet bojā. Pārējās izdzīvo un patiešām it kā “pierod” (vai pielāgojas) pie lietotā medikamenta. Sastopoties ar šo līdzekli nākamajā reizē, rezistenci ieguvušās baktērijas uz to vairs nereaģēs.
Problēmu var aplūkot arī no citas puses. Jebkurā organismā atrodas miljardi t.s. normālās mikrofloras mikroorganismu, kas parastos apstākļos cilvēkam nebūt nav kaitīgi. Tomēr tiem piemīt t.s. nosacītā patogenitāte — ja organisms kādu iemeslu dēļ novājinās, šie mikroorganismi spēj ierosināt iekaisīgus procesus. Ja mikrofloras organismi ir bieži sastapušies ar antibiotiskajam vielām, arī tie var iegūt rezistenci. Šai parādībai var būt divu veidu negatīvas sekas:
1) ja rezistents mikroorganisms ierosinās slimību, to būs grūti ārstēt,
2) rezistenci nosakošie faktori var būt mobili, tas nozīmē, ka tie var izplatīties no nekaitīgas baktērijas uz tādu, kura ierosina slimību.
Par antibiotisko vielu pārāk plašo lietošanu liecina šādi skaitļi. Ir zināms, ka pasaulē ampicilīna patēriņš 90, gados ir palielinājies līdz 194%, salīdzinot ar 80. gadiem. Cefalosporīnu lietošana pieaugusi pat seškārtīgi. Līdzīgu piemēru ir daudz. Medikamentus bieži var iegādāties bez receptēm. Tas veicina pašārstēšanos. Ne viens vien cilvēks uzskata, ka saaukstēšanās gadījumā jālieto ampicilīns.
Arī ārstu rīcība ne vienmēr ir akceptējama. Esmu lasījusi rakstus ārzemju literatūrā par ģimenes ārstu sūdzībām, ka ne vienmēr viņi spēj izturēt spiedienu no pacientu puses, tādēļ izraksta vairāk antibiotisko vielu recepšu, nekā būtu vajadzīgs. Antibiotiskās vielas savu bērnu ārstēšanai sevišķi pieprasot vecāki.
Ir jāapzinās, ka šādai praksei ir negatīvas sekas. Antibiotiskās vielas drīkst ordinēt tikai tad, kad tas nepieciešams, un noteiktā daudzumā, kas garantē slimnieka izārstēšanu un izslēdz rezistentu mikroorganismu veidošanos.
Latvijā vēl nav izveidojies kritisks stāvoklis rezistento mikroorganismu izplatības ziņā. Tomēr problēmas eksistē. Pie mums izplatās rezistentās tuberkulozes nūjiņas, ir daudz rezistentu stafilokoku — strutaino iekaisumu ierosinātāju u.c. Tāpēc valstī ir jāizstrādā speciāla infekciju kontroles programma un antibiotisko vielu lietošanas politika.
Tomēr arī katram pašam ir jāzina — pašārstēšanās nav ieteicama!
Nelietosim antibiotiskās vielas uz savu roku, piemēram, saaukstēšanās gadījumos. Tikai ārsts var nozīmēt pareizu ārstēšanās kursu.
Bet ļoti svarīgi ir zināt, ka antibiotiskās vielas nav aktīvas pret vīrusiem. Savukārt vīrusu infekcijas ir īpaši izplatītas — saaukstēšanās slimības ar kakla sāpēm, iesnām u.c. simptomiem visbiežāk ir vīrusu ierosinātas. Pret tām antibiotiskās vielas ir bezspēcīgas.
Kas ir antibiotiskas vielas?
Tās var definēt šādi: antibiotiskās vielas ir vielas ar augstu pretmikrobu aktivitāti, ko dabīgi ražo mikroorganismu, cilvēku, dzīvnieku vai augu šūnas. Protams, tagad daļu no tām iegūst arī ķīmiskās sintēzes ceļā.
Antibiotiku terapijai sākotnēji bija milzīgi panākumi. Saslimstība ar baktēriju ierosinātajām infekcijām strauji samazinājās. Tāpēc pakāpeniski izveidojās priekšstats, ka infekciju slimības vairs nevar uzlūkot par aktuālu cilvēces problēmu — tās drīz izzudīs. Tomēr notikumi attīstījās citādi, un tagad, 20. gadsimta 90. gados,
Infekciju slimības atkal ir kļuvušas aktuālas. Kāpēc?
Šim fenomenam ir vairāki iemesli. Galvenais no tiem — baktērijas kļūst nejūtīgas pret antibiotiskajām vielām. Tas nozīmē, ka radusies jauna bioloģiska parādība, ko sauc par mikroorganismu rezistenci pret antibiotiskajām vielām.
Tautā mikroorganismu rezistences veidošanos bieži dēvē par pierašanu. Būtībā tā nav pierašana. Mikroorganismu šūnās rodas ģenētiskas izmaiņas, kas nodrošina to izdzīvošanu antibiotiskās vielas klātbūtnē. Shēma ir visai vienkārša un saprotama: slimnieka organismā ievada ārstniecības līdzekli — antibiotisko vielu, kas iekļūst mikrobu šūnā un nomāc šai šūnā kādu dzīvībai svarīgu funkciju, tā to iznīcinot. Savukārt baktērija, pretēji mūsu vēlmēm, cenšas izdzīvot un saglabāties. Tādēļ tā izstrādā pretestības mehānismus pret antimikrobajām vielām. Piemēram, dažas baktērijas spēj sašaurināt apvalka poras tā, lai antibiotiskā viela pa tām nevarētu iekļūt šūnā iekšā. Ja tomēr tas ir noticis, baktērijas spēj radīt speciālu “pumpja” mehānismu un “izpumpēt” iekļuvušo medikamentu ārā. Citas baktērijas izmaina savas iekšējās struktūras, lai medikaments nevarētu tām pieķerties. Šo pielāgošanās mehānismu ir daudz, bet to būtība ir viena — baktērija iegūst spēju izdzīvot antibiotiskās vielas klātbūtnē, bet mēs zaudējam lielisku ārstniecisko līdzekli — antibiotiskās vielas.
Ir zināms, ka pirmie nejūtīgie jeb rezistentie mikroorganismi parādījās jau ļoti drīz pēc antibiotisko vielu ēras sākuma — 40. gadu beigās. 60. gados jau bija daudz mikroorganismu sugu, Kurās novēroja rezistenci, bet pēdējo divdesmit gadu laikā situācija sāk kļūt kritiska.
Mikroorganismi var būt nejūtīgi ne tikai pret vienu, bet daudzām, pat vairāk nekā 10 antibiotikām. Tad runā par poli jeb multirezistenci. Slimības, ko ierosina šādi mikroorganismi, ir ļoti grūti ārstējamas un tādēļ bīstamas.
Kā cīnīties pret mikroorganismu nejutīguma veidošanos?
Protams, vispirms ir jāzina iemesli, kuru dēļ mikroorganismi ir ieguvuši rezistenci. Jāsecina, ka galvenais iemesls ir nepareiza antibiotisko vielu lietošana. Tās lieto pārāk bieži, nepareizās devās, kā arī tad, kad tās nav jālieto, piemēram, vīrusu slimību gadījumos.
Ievadot pārāk mazu antibiotiskās vielas devu, tikai daļa no slimības izraisītajām baktērijām aiziet bojā. Pārējās izdzīvo un patiešām it kā “pierod” (vai pielāgojas) pie lietotā medikamenta. Sastopoties ar šo līdzekli nākamajā reizē, rezistenci ieguvušās baktērijas uz to vairs nereaģēs.
Problēmu var aplūkot arī no citas puses. Jebkurā organismā atrodas miljardi t.s. normālās mikrofloras mikroorganismu, kas parastos apstākļos cilvēkam nebūt nav kaitīgi. Tomēr tiem piemīt t.s. nosacītā patogenitāte — ja organisms kādu iemeslu dēļ novājinās, šie mikroorganismi spēj ierosināt iekaisīgus procesus. Ja mikrofloras organismi ir bieži sastapušies ar antibiotiskajam vielām, arī tie var iegūt rezistenci. Šai parādībai var būt divu veidu negatīvas sekas:
1) ja rezistents mikroorganisms ierosinās slimību, to būs grūti ārstēt,
2) rezistenci nosakošie faktori var būt mobili, tas nozīmē, ka tie var izplatīties no nekaitīgas baktērijas uz tādu, kura ierosina slimību.
Par antibiotisko vielu pārāk plašo lietošanu liecina šādi skaitļi. Ir zināms, ka pasaulē ampicilīna patēriņš 90, gados ir palielinājies līdz 194%, salīdzinot ar 80. gadiem. Cefalosporīnu lietošana pieaugusi pat seškārtīgi. Līdzīgu piemēru ir daudz. Medikamentus bieži var iegādāties bez receptēm. Tas veicina pašārstēšanos. Ne viens vien cilvēks uzskata, ka saaukstēšanās gadījumā jālieto ampicilīns.
Arī ārstu rīcība ne vienmēr ir akceptējama. Esmu lasījusi rakstus ārzemju literatūrā par ģimenes ārstu sūdzībām, ka ne vienmēr viņi spēj izturēt spiedienu no pacientu puses, tādēļ izraksta vairāk antibiotisko vielu recepšu, nekā būtu vajadzīgs. Antibiotiskās vielas savu bērnu ārstēšanai sevišķi pieprasot vecāki.
Ir jāapzinās, ka šādai praksei ir negatīvas sekas. Antibiotiskās vielas drīkst ordinēt tikai tad, kad tas nepieciešams, un noteiktā daudzumā, kas garantē slimnieka izārstēšanu un izslēdz rezistentu mikroorganismu veidošanos.
Latvijā vēl nav izveidojies kritisks stāvoklis rezistento mikroorganismu izplatības ziņā. Tomēr problēmas eksistē. Pie mums izplatās rezistentās tuberkulozes nūjiņas, ir daudz rezistentu stafilokoku — strutaino iekaisumu ierosinātāju u.c. Tāpēc valstī ir jāizstrādā speciāla infekciju kontroles programma un antibiotisko vielu lietošanas politika.
Tomēr arī katram pašam ir jāzina — pašārstēšanās nav ieteicama!
Nelietosim antibiotiskās vielas uz savu roku, piemēram, saaukstēšanās gadījumos. Tikai ārsts var nozīmēt pareizu ārstēšanās kursu.
