Ja jūs joprojām esat spējīgs spēlēt basketbolu, skriet no rītiem, lekt pāri žogam taisīt špagatu, jūs šo rakstu tālāk varat arī nelasīt. Taču, ja jūsu dzīves kvalitāte ir zudusi tik tālu, ka nevarat nosēdēt ilgāku laiku, grūti uzvilkt kurpes, nespējat iekāpt sabiedriskajā transportā bez palīdzības, un tas viss ir tikai dēļ sāpēm gūžas locītavā, tad raksts domāts tieši jums.
Kas ir deformējoša artroze, vai tā ir sāļu nogulsnēšanās locītavā?
Deformējošā artroze gūžas locītavā, ko medicīniskā valodā dēvē arī par koksartrozi, ir slimība vai arī kādas citas saslimšanas (reimatoīds poliartrīts, iedzimta patoloģija) vai traumas sekas. Šīs slimības rezultātā tiek bojāta locītavas skrimšļa kārta, skrimslis pastiprināti izdilst, kustības kļūst apgrūtinātas palielinātas berzes un sāpju dēļ. Parādās pastāvīgas sāpes, arī miera stāvoklī un pat naktī. Sāpju remdējošie medikamenti kļūst neefektīvi. Tas viss noved pie tā, ka vairs nav iespējams pārvietoties bez spieķa vai kruķiem. Izmeklējot rentgenoloģiski, konstatē izmaiņas locītavā: sašaurinātu locītavas spraugu, nelīdzenas kaulu virsmas, kaulu izaugumus. Tas acīmredzot ir tas, ko tautā dēvē par “sāļu izgulsnēšanos”, bet kā redzat, ar “sāļiem” šeit nekāda sakara nav.
Kāda ir saslimšanas gaita?
Parasti slimība sākas vecumā pēc 50 gadiem. Biežāk tā attīstās tiem, kam ir liekais svars, ja strādāts fiziski smags darbs, bijušas locītavas traumas, iekaisumi, dažādas iedzimtas patoloģijas. Slimība sākas pakāpeniski. Bieži gūžas locītavas deformējošās artrozes vienīgā izpausme ir sāpes attiecīgās kājas ceļa locītavā. To var skaidrot ar sāpju izstarojošo raksturu. Sāpēm palielinoties, locītava kļūst stīva un mazkustīga. Slimības sākuma stadijā palīdz sāpju remdējošie medikamenti, dažāda veida fizioprocedūras, ārstnieciskā fizkultūra, kājas atslodze, lietojot spieķi. Deformācijai progresējot, minētie pasākumi kļūst mazefektīvi. Sāpes kļūst pastāvīgas, parādās kāju garuma starpība — slimās kājas saīsinājums. Kājas slimā locītava atrodas viegli saliektā, fiksētā stāvoklī. Attīstās mugurkaula jostas daļas deformācija, jo tiek kompensēts kājas saīsinājums un kustību ierobežojums gūžas locītavā. Smagos neārstētos gadījumos slimnieki kļūst kopjami, jo nespēj patstāvīgi pārvietoties.
Kā ārstēt gūžas locītavas deformējošo artrozi?
Kā jau minēts — slimības sākumā ir efektīva konservatīva ārstēšana. Tā ietver sevī sāpju remdējošos līdzekļus (otrofēns, voltarēns, mesulids un citi), fizioprocedūras, ārstniecisko fizkultūru. Visi šie pasākumi ir vērsti uz sāpju samazināšanu, bet tie nespēj izārstēt jau notikušās izmaiņas locītavā.
Vienīgā mūsdienīgā deformējošās artrozes radikālā ārstēšanas metode ir tās aizvietošana ar mākslīgu locītavu — endoprotēzi. Operācijas laikā tiek nomainītas locītavu veidojošās kaulu virsmas pret mākslīgām. Tādā veidā novērš viena kaula berzi pret otru, līdz ar to tiek izslēgti sāpju rašanās cēloņi.
Gūžas locītavas endoprotezēšana Latvijā sāka iegūt popularitāti pirms apmēram 10 gadiem, kad arī pie mums radās iespēja izmantot vadošo ārzemju firmu radītās mākslīgās locītavas. Ik gadus operāciju skaits palielinās. Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā tiek uzkrāta gan pašu, gan ārzemēs gūtā pieredze.
Mākslīgās locītavas izgatavo no dažādiem materiāliem, bet visbiežāk no metāla, plastmasas un keramikas. Visas endoprotēzes tiek iedalītas 2 grupās:
1) endoprotēzes, kas kaulā fiksējas mehāniski, tas ir, pateicoties savai formai un speciāli apstrādātai virsmai;
2) endoprotēzes, kas kaulā tiek fiksētas ar speciālu cementu. Nevarētu teikt, ka viena protēžu grupa ir labāka par otru. Katrai no tām ir savas pielietošanas priekšrocības. Mehāniski fiksētās endoprotēzes vairāk domātas gados jauniem pacientiem. Cementējamās — gados vecākiem slimniekiem.
Galvenā indikācija gūžas locītavas endoprotezēšanai ir sāpes. Dažkārt deformēta un izmainīta locītava sāp mazāk, nekā tā, kurai izmaiņas nav tik izteiktas. Gadījumos, kad ir slimas abas gūžas locītavas, pirmo operē to, kas sāp vairāt.
Slimnieka ārstēšana sākas ar rūpīgu sagatavošanu operācijai. Tiek pārbaudīta sirds, plaušu un citu iekšējo orgānu funkcija un stāvoklis.
Pēcoperācijas periodā ļoti svarīga ir pacienta un ārstējošā ārsta sadarbība. Slimniekam rūpīgi jāievēro nozīmētais režīms un noteiktais laiks, cik ilgi ir jāstaigā ar kruķiem, atslogojot operēto kāju, un jāierobežo kustības operētajā locītavā.
Veiksmīgas ārstēšanas iznākums ir nesāpīga, kustīga locītava.
