Līdz ar romiešu pirtīm, kas pilnveidoja daudzu tautu izpratni par higiēnu, no seno romiešu uzvaras gājiena pāri Eiropai mums palicis mantojumā vēl šis tas. Tā kā romieši gatavojās uz ilgāku palikšanu iekarotajās teritorijās, viņi nodrošinājās ar pazīstamu un garšīgu pārtiku nākotnei – apstādīja veco, labo Eiropu ar ēdamo kastaņu audzēm. Pie mums gan to nav, taču tur nevaram vainot romiešus, bet siltuma ziņā paskopo klimatu.
Ēdamie kastaņi ir gana barojoši. Ne jau velti Vidusjūras reģionā
kastaņu dēvē par «maizes koku». No samaltu kastaņu miltiem cep maizi,
tikai jārēķinās, ka kastaņi nesatur lipekli, tāpēc vēlams pievienot
kviešu miltus vai arī samierināties ar irdenu plāceņveida izstrādājumu.
Toties kastaņu miltos ir divreiz vairāk cietes nekā kartupeļos.
Nobriestot tā pārvēršas cukuros, kas arī dod kastanim tā brīnišķīgo,
saldeno garšu. Visvienkāršākais un garšīgākais veids, kā pagatavot
kastaņus, ir to cepšana. Ja esi izbadējies rudens tūrists kādā lielākā
Eiropas galvaspilsētā, nekas nav garšīgāks kā turziņa ar kastaņiem, kas
cepti uz oglēm. Tradicionāls Ziemassvētku našķis ir sīrupā vārīti
kastaņi, ko franči glīti iesaiņo zeltītā papīrā un pārdod par lielām
naudiņām. Bet kastaņi nav tikai našķis, tos vāra, cep un pasniedz kā
piedevu. Ļoti iecienīti kā putna cepeša pildījums, tikai pirms tam tie
jānomizo. Ja gribi kastaņus uzcept pats, rīkojies šādi: uzkarsē
cepeškrāsni ļoti karstu, katrā kastanī no «ļipiņas» puses iegriez
krustiņu, tad kastanis cepoties neeksplodēs (ir bijuši tādi gadījumi!),
ber uz pannas, liec krāsnī un cepini kādas 20–25 minūtes. Iegrieztais
krustiņš arī palīdzēs kastani izlobīt.
