| Edita Romāne Uzraksti uz Heopsa piramīdas liecina, ka ar ķiplokiem ēdināti tās cēlāji. Ne Senajā Grieķijā, ne Ēģiptē ķiplokus ikdienas uzturā parasti nelietoja to smakas dēļ, to uzskatīja par dieva jūtas apvainojošu. Taču Ēģiptes faraoni ķiplokus izmantoja vergu uzturā, lai tie mazāk slimotu un būtu fiziski spēcīgāki. Babilonieši lietoja ķiploku par ārstniecisku līdzekli jau vairākus tūkstošus gadu pirms Kristus. Par to lasāms papirusos un medicīnas traktātos. Piemēram, ap 1550. gadu pirms Kristus Ēģiptē rakstītos papirusos ķiploks pieminēts 22 zāļu sastāvu aprakstos. Viduslaikos ķiploku dēvēja par nabagu teriaku — universālu līdzekli pret daudzām slimībām. Ķiploka ārstnieciskās īpašības augstu vērtēja Ķīnas un Tibetas medicīnā, Krievijā ķiploku atzina par ārstniecības augu Pētera I valdīšanas laikā. |  |
Ķiploks atšķiras no citiem dārzeņiem ar bagātu sausnes saturu (vairāk par 30-35%), kuras galvenās sastāvdaļas ir ogļhidrāti (20-27%) un olbaltumvielas (6-7%). C vitamīna ķiploka sīpolos ir 15-30 mg%, lapās pat 100-140 mg% (2 — 3 reizes vairāk nekā apelsīnos un greipfrūtos). Vitamīnu satura dēļ dažās zemēs (Bulgārijā, Japānā, Ķīnā) uzturā izmanto arī ķiploka jaunās lapas. Ķiploks satur līdz 0,5-2% ēteriskās eļļas un tās sastāvā ietilpstošos sēra savienojumus (aminoskābi aliīnu un tās ķīmisko pārvērtību produktus, tioglikozīdus), fermentu aliināzi, vitamīnus (B1, B2, C, E), karotinoīdus, fitosterolus, flavonoīdus, lipīdus, mikroelementus (no tiem lielākā daudzumā selēnu) u.c. savienojumus.
Ķiploka ķīmisko sastāvu noskaidroja 19. gadsimta beigās — 20. gadsimta sākumā, bet ar aso, kodīgo smaržu un garšu apveltīto alicīnu un tā priekšteci aliīnu pirmo reizi izolēja 1944. gadā. Aliīns ir negaistošs savienojums, bez smaržas un bez antibiotiskām īpašībām. Aliīns ir raksturīgs vesela (nesasmalcināta) ķiploka komponents, bet tā praktiski nav sasmalcinātā ķiplokā, jo to noārda īpašs ferments – aliināze. Veselā ķiploka daiviņā aliīns un to noārdošais ferments atrodas dažādās šūnas vietās. Ķiploku sasmalcinot, abas vielas nonāk saskarē un rodas loti nestabils savienojums, no kura veidojas alicīns. Tas ir bezkrāsains eļļains šķidrums, kas dod ķiplokam specifisko smaku. Alicīns iznīcina daudzas slimības izraisošas baktērijas. Ūdens šķīdumā alicīns ātri zaudē baktericīdo aktivitāti. To daļēji stabilizē cukurs un medus.
Ķiploka sastāvs ir atkarīgs no tā uzglabāšanas apstākļiem un ilguma. Veiktie pētījumi liecina, ka uz slimību izraisītājiem mikroorganismiem visstiprāk iedarbojas svaigi ķiploki. Ķiploki, kas glabāti vairākus mēnešus +16°C temperatūrā, jau zaudējuši 2/3 no baktericīdām īpašībām, bet pēc 8 mēnešiem mikroorganismus tie vairs gandrīz nemaz neietekmē. Ja ķiplokus glabā temperatūrā, kas nedaudz augstāka par 0°C (+2°C), to baktericīdās īpašības samazinās apmēram par pusi, bet pēc 1 — 2 mēnešiem ķiploka fitoncīdu aktivitāte pret stafilokokiem ir samazinājusies 3 reizes. Šā apstākļa dēļ par medicīniskai lietošanai derīgiem uzskata vēsā ( + 2°C temperatūrā), sausā, ar labu gaisa cirkulāciju vietā līdz 6 mēnešiem ilgi glabātus svaigus ķiplokus.
Ķiploka aktīvās vielas
• normalizē sirdsdarbību, palielinot tās jaudu un samazinot ritmu;
• novērš vainagartēriju spazmas un uzlabo sirds muskuļa apgādi ar asinīm:
• novērš asins trombu veidošanos asinsvados, jo mazina asins recēšanas spēju, padara tās šķidrākas, palielina asins plūsmu un uzlabo organisma apgādi ar skābekli un barības vielām;
• paplašina asinsvadus (īpaši mazos un šauros smadzeņu, acu un ekstremitāšu kapilārus) un pazemina asinsspiedienu. Tādēļ samazinās asins viskozitāte un palielinās asins plūsma asinsvados. Šo faktoru ietekmē mazinās daudzu sirds un asinsvadu sistēmas slimību riska faktori. Turklāt ķiploks normalizē vielmaiņu un līdzsvaro holesterīna līmeni asinīs, tāpēc ir labs līdzeklis aterosklerozes profilaksei un ārstēšanai. Ķiploks paātrina zarnu kustības, sekmē barības pārvietošanos pa zarnām un gāzu izvadīšanu no tām, tāpēc novērš vēdera uzpūšanos, ir viegls caurejas līdzeklis, ārstē zarnu trakta iekaisumu, sekmē kuņģa un zarnu sulu un žults izdalīšanos, tam piemīt prettārpu darbība. Ķiploka aktīvās vielas palielina organisma imunitāti — tā spēju pretoties infekcijas slimībām —, labvēlīgi iedarbojas uz elpceļu gļotādu, atvieglojot atkrēpošanu, jo šķidrina krēpas un sekmē to atdalīšanos un izvadīšanu, darbojas antibiotiski klepus, gripas, bronhīta un plaušu slimību gadījumā. Izraisa svīšanu, palielina urīna izdali.
Pētījumos pierādīts, ka svaigs ķiploks ir efektīvs līdzeklis pret slimības izraisošiem mikroorganismiem. Tas sekmē brūču dzīšanu. Ķiploka antibiotiskas darbības aktīvās vielas ātri uzsūcas audos un iznīcina patogēno mikrofloru, tāpēc ar tā palīdzību var ārstēt ne tikai mutes dobuma, elpceļu, gremošanas orgānu un urīnceļu infekcijas, bet arī ādas infekcijas slimības, augoņus, zemnagu sastrutojumus. Zinātniskā literatūrā ir dati par to, ka cilvēki, kas regulāri lieto ķiplokus, retāk slimo ar vēzi. Tos var izmantot par profilaktisku līdzekli pret kuņģa, resnās zarnas vēzi, kā arī izmantot ādas vēža ārstēšanā.
Gan ķiploka, gan tā atsevišķu komponentu pretvēža īpašības pierādītas eksperimentos ar dzīvniekiem. Ķiploka aktīvās vielas aizsargā šūnas no ģenētiskiem bojājumiem, ar ko saistīta onkoloģisku slimību attīstība, turklāt tās nomāc vēža šūnu veidošanos, sekmē to uzsūkšanos. Šādu darbību uz audzēju šūnām skaidro ar to, ka tas veicina veselo audu šūnu dzīvības procesus un samazina vēzi izraisošo faktoru iedarbību.
Ķiploks veicina B1 vitamīna uzsūkšanos organismā.
Pēc ķiploka ārstniecisko īpašību itin garā uzskaitījuma kļūst skaidrs, ka tas ir vērtīgs līdzeklis veselības saglabāšanai un tās atgūšanai.
Daudzās valstīs, piemēram, Lielbritānijā, Francijā, Vācijā, Krievijā un arī Latvijā, ķiploka preparātus lieto zinātniskā medicīnā. Tie ir bezrecepšu preparāti. Piemēram, britu augu farmakopejā ķiploka sīpoli ieteikti ateromas (ādas tauku dziedzera cistas, lipoīdu mezglveida izgulsnējumu artērijas sienā), hipertensijas, elpceļu infekciju, gripas, atkārtotas saaukstēšanās, bronhiālās astmas ārstēšanai, aterosklerozes profilaksei. Tos lieto par tauku līmeni asinīs pazeminošu, hipotensīvu, antimikrobisku un pretvīrusu, pretspazmu, atkrēpošanu sekmējošu, sviedrējošu un prettārpu līdzekli.
Minētās īpašības raksturīgas termiski neapstrādātiem, svaigiem, pareizi uzglabātiem ķiplokiem, jo to ārstnieciskās īpašības ir atkarīgas no savienojumiem ar aso, īpatnējo, ilgi saglabājošos smaku. Profilaktiskā nolūkā ik dienas būtu jāapēd 1 — 2 daiviņas svaiga ķiploka, ārstnieciskā efekta nodrošināšanai nepieciešamas vismaz 3 ķiploka daiviņas. Apēstā ķiploka izvade no organisma sākas jau pēc dažam stundām, tāpēc uzņemamā deva jāsadala vienmērīgi pa dienu.
Vairākums no mums lieto ķiplokus stipri vien par maz. Iespējams, ka galvenais iemesls ir tas, ka ķiploku ēdāji slīkti ož. Ķiploku smaku var mēģināt vājināt, uzēdot biezpienu, ābolu, uzdzerot pienu vai pakošļājot svaigus pētersīļus, skābētus kāpostus, apelsīna mizu, grauzdētas kafijas pupiņas vai svaigu kalmes sakneni, vai izskalojot muti ar citrona sulas ūdensšķīdumu. No rokām ķiploka smaržu var nomazgāt, tas vispirms noberžot ar sāls un citrona sulas maisījumu vai zobu pastu. Pilnībā no smaržas tomēr atbrīvoties nevar, jo ķiploka ēteriskā eļļa daļēji izdalās arī ar izelpojamo gaisu caur plaušām, ar sviedriem caur ādu. Lietojot pārtikā daudz ķiploku, tie ne tikai padara nesvaigu elpu, bet arī pastiprina svīšanu un sviedru smaku. Ja nepieciešams atbrīvot organismu no ķiploka izdalījumiem ātrāk, nekā tas notiek dabiskā veidā, tad jāiet pirtī un ilgi un labi jāizsviedrējas.
Lai izvairītos no neērtībām, ko rada ķiploka smarža, ir radīti vairāki zāļu un pārtikas piedevu preparāti, kuros smaku radošie gaistošie, bet ar ļoti vērtīgām ārstnieciskām īpašībām apveltītie sēra savienojumi paslēpti kapsulās, kas jānorij veselas. Visbiežāk šīs kapsulas ir pagatavotas tā, lai tās izšķīstu tad, kad jau ir izkļuvušas no kuņģa zarnās. Tas palīdz samazināt un pat gandrīz pilnībā izvairīties no ķiploka smakas elpā. Pirms iepildīšanas kapsulā ķiploks tiek īpaši apstrādāts. Atkarā no apstrādes veida iegūst vai nu svaiga ķiploka eļļu, vai arī tā pulveri, kura sastāva īpašas gatavošanas tehnoloģijas dēļ tiek nodrošināta smakojošo sēra savienojumu klātbūtne. To smaka tiek maskēta, pulverim pievienojot citrusaugu ēterisko eļļu vai arī šos savienojumus absorbējot uz cietes, piena sausā pulvera, aktivētās ogles.
Kontrindikācijas ķiploku lietošanai nav zināmas. Tomēr ķiploki kairina gremošanas traktu, aknas, nieres, tāpēc dažkārt tie var radīt nepatīkamu sajūtu. Turklāt, lietojot ķiploku ilgstoši un daudz, tas var nomākt gremošanas sistēmas dabisko mikrofloru un radīt vieglus gremošanas traucējumus, kas pāriet, tiklīdz ķiploku pārtrauc lietot. Ķiplokus neiesaka lietot epilepsijas un nieru slimniekiem. Par tā lietošanu grūtniecības laikā ir divējāds viedoklis. Viens — tiek minēti dati par ķiploka tablešu labvēlīgo ietekmi uz augļa apasiņošanu caur placentu, otrs ir norāde par izvairīšanos lietot ķiplokus grūtniecības periodā. Ierobežotā daudzumā ķiploki jālieto vai pat no tiem jāatsakās zīdīšanas periodā, jo, ar mātes pienu nokļūstot jaundzimušā organismā, ķiploka aktīvās vielas var izraisīt caureju. Ražošanas telpās ilgstoši ieelpojot ķiploka gaistošās vielas, var attīstīties arodastma, dermatīts. Ilgāk par 5 minūtēm lietotas sasmalcināta ķiploka masas vai sulas kompreses var izraisīt ādas un gļotādas apdegumu, audu nekrozi, tāpēc neatšķaidītu ķiploku sulu nedrīkst izmantot par deguna pilieniem. Ķiploka preparātus, it īpaši neatšķaidītus, neiesaka ordinēt maziem bērniem, jo aprakstīti daži to izraisīti dzīvībai bīstami stāvokļi. Nepieciešamības gadījumā bērniem ieteicams dot ļoti mazu devu atšķaidīta ķiploka preparāta. Par dienas devu uzskata ķiploka preparāta daudzumu, kas satur 4-12 mg aliīna (2-3 mg alicīna); 0,4-1,2 g sausa pulvera, 2-5 g svaiga ķiploka, 2-6 mg vai 0,09-0,36 ml ķiploka ēteriskās eļļas, 6-12 ml 45% spirta tinktūras (1:5), 6-1 2 ml sīrupa.
Tiem, kurus ķiploka smaka nebiedē, var ieteikt izmēģināt dažus populārus, pašiem pagatavojamus ķiploka preparātus
Ķiploka sula. Sasmalcina 80 g ķiploku, no iegūtās masas izspiež sulu, izspiedām pievieno 20 ml ūdens, samaisa un izspiež. Šo procedūru atkārto, līdz iegūst 80 ml sulas un izspiedu skalojumā ūdens maisījuma, tad pievieno 20 ml 90° spirta, ļauj 2 nedēļas nostāvēties, nofiltrē. Lieto pa 2-4 ml.
Ķiploka sīrups. Tam nepieciešams 20 ml ķiploka sulas, 20 ml 6% etiķskābes, 20 ml ūdens un 80 g saharozes. Lieto pa 2-8 ml.
Ķiploka spirta izvilkums. 40 g sasmalcinātu ķiploku ievieto stikla traukā, aplej ar 100 g spirta vai degvīna, 10 dienas tur tumšā, vēsā vietā. Izvilkuma garšas uzlabošanai var pievienot pāris piparmētras lapu vai dažus pilienus tās ēteriskās eļļas vai tinktūras. Lieto pa 10 pilieniem 2-3 reizes dienā 30 min pirms ēšanas, izmanto par asinsspiedienu pazeminošu, asinsvadus paplašinošu un pretaterosklerozes līdzekli.
Ķiploku maisījums ar dzērvenēm un medu. Tā gatavošanai ņem 200 — 400 g ķiploku, apmēram 1 kg dzērveņu un 500 — 600 g medus. Dzērvenes sašķaida, ķiplokus izspiež caur ķiploku spiedi un visus komponentus rūpīgi samaisa. Iegūto masu glabā 18°C temperatūrā, tumšā vietā, lieto pa 1 ēdamkarotei no rīta vai pa 1 deserta vai 1 ēdamkarotei 2 -3 reizes dienā 15-20 min pirms ēšanas. Maisījumu vēlams lietot ar pienu. Tas ieteicams pavasarī un rudenī, jo paaugstina organisma imunitāti, regulē sāļu maiņu, sekmējot to izdalīšanos no locītavām.
Ķiploku maisījums ar citronu. Vienu galviņu ķiploka samaļ, pārlej ar viena citrona sulu un sajauc ar 2 tējkarotēm medus. Lieto pa 1 tējkarotei dienā. Šo maisījumu var lietot ar biešu sulu.
Vēl daži tautas medicīnas ieteikumi, dažus no kuriem ir pārņēmusi arī zinātniskā medicīna.
Spalīšu invāzijas gadījumā bērniem taisnā zarnā var ievadīt ķiploka daiviņu. Strutainu, ilgi nedzīstošu brūču gadījuma var lietot marles salvetē ietītas svaigi sasmalcināta ķiploka masas apliekamos. Tos tur 10 min. Sākumā novēro iekaisuma procesa pastiprināšanos. To nomaina brūces ātra attīrīšanās no strutām, tūskas un sāpīguma mazināšanās, paātrinās dzīšana. Ieteicamais ārstēšanas kurss ilgst trīs četras dienas. Tautas medicīnā augoņu un sāpīgu varžacu ārstēšanai iesaka izmantot sviestā vai pienā sautētus, sasmalcinātus ķiplokus. Tie sekmē augoņu nobriešanu un atvēršanos, mazina iekaisumu, palīdz atbrīvoties no varžacīm. Iesnu, angīnas un garā klepus gadījumā ieteicamas sagriezta ķiploka fitoncīdu vairākkārtīgas inhalācijas. Ar ūdeni vai burkānu sulu atšķaidītu ķiploku sulu var izmantot par deguna pilieniem vai ar šo maisījumu samērcēt tamponus un uz 15 min ielikt nāsīs. Zīdaiņiem un maziem bērniem saaukstēšanās slimību gadījumā, kā arī to profilaksei notīrītas un sagrieztas ķiploka daiviņas var iekārt virs gultas.
Ķiploka ķīmisko sastāvu noskaidroja 19. gadsimta beigās — 20. gadsimta sākumā, bet ar aso, kodīgo smaržu un garšu apveltīto alicīnu un tā priekšteci aliīnu pirmo reizi izolēja 1944. gadā. Aliīns ir negaistošs savienojums, bez smaržas un bez antibiotiskām īpašībām. Aliīns ir raksturīgs vesela (nesasmalcināta) ķiploka komponents, bet tā praktiski nav sasmalcinātā ķiplokā, jo to noārda īpašs ferments – aliināze. Veselā ķiploka daiviņā aliīns un to noārdošais ferments atrodas dažādās šūnas vietās. Ķiploku sasmalcinot, abas vielas nonāk saskarē un rodas loti nestabils savienojums, no kura veidojas alicīns. Tas ir bezkrāsains eļļains šķidrums, kas dod ķiplokam specifisko smaku. Alicīns iznīcina daudzas slimības izraisošas baktērijas. Ūdens šķīdumā alicīns ātri zaudē baktericīdo aktivitāti. To daļēji stabilizē cukurs un medus.
Ķiploka sastāvs ir atkarīgs no tā uzglabāšanas apstākļiem un ilguma. Veiktie pētījumi liecina, ka uz slimību izraisītājiem mikroorganismiem visstiprāk iedarbojas svaigi ķiploki. Ķiploki, kas glabāti vairākus mēnešus +16°C temperatūrā, jau zaudējuši 2/3 no baktericīdām īpašībām, bet pēc 8 mēnešiem mikroorganismus tie vairs gandrīz nemaz neietekmē. Ja ķiplokus glabā temperatūrā, kas nedaudz augstāka par 0°C (+2°C), to baktericīdās īpašības samazinās apmēram par pusi, bet pēc 1 — 2 mēnešiem ķiploka fitoncīdu aktivitāte pret stafilokokiem ir samazinājusies 3 reizes. Šā apstākļa dēļ par medicīniskai lietošanai derīgiem uzskata vēsā ( + 2°C temperatūrā), sausā, ar labu gaisa cirkulāciju vietā līdz 6 mēnešiem ilgi glabātus svaigus ķiplokus.
Ķiploka aktīvās vielas
• normalizē sirdsdarbību, palielinot tās jaudu un samazinot ritmu;
• novērš vainagartēriju spazmas un uzlabo sirds muskuļa apgādi ar asinīm:
• novērš asins trombu veidošanos asinsvados, jo mazina asins recēšanas spēju, padara tās šķidrākas, palielina asins plūsmu un uzlabo organisma apgādi ar skābekli un barības vielām;
• paplašina asinsvadus (īpaši mazos un šauros smadzeņu, acu un ekstremitāšu kapilārus) un pazemina asinsspiedienu. Tādēļ samazinās asins viskozitāte un palielinās asins plūsma asinsvados. Šo faktoru ietekmē mazinās daudzu sirds un asinsvadu sistēmas slimību riska faktori. Turklāt ķiploks normalizē vielmaiņu un līdzsvaro holesterīna līmeni asinīs, tāpēc ir labs līdzeklis aterosklerozes profilaksei un ārstēšanai. Ķiploks paātrina zarnu kustības, sekmē barības pārvietošanos pa zarnām un gāzu izvadīšanu no tām, tāpēc novērš vēdera uzpūšanos, ir viegls caurejas līdzeklis, ārstē zarnu trakta iekaisumu, sekmē kuņģa un zarnu sulu un žults izdalīšanos, tam piemīt prettārpu darbība. Ķiploka aktīvās vielas palielina organisma imunitāti — tā spēju pretoties infekcijas slimībām —, labvēlīgi iedarbojas uz elpceļu gļotādu, atvieglojot atkrēpošanu, jo šķidrina krēpas un sekmē to atdalīšanos un izvadīšanu, darbojas antibiotiski klepus, gripas, bronhīta un plaušu slimību gadījumā. Izraisa svīšanu, palielina urīna izdali.
Pētījumos pierādīts, ka svaigs ķiploks ir efektīvs līdzeklis pret slimības izraisošiem mikroorganismiem. Tas sekmē brūču dzīšanu. Ķiploka antibiotiskas darbības aktīvās vielas ātri uzsūcas audos un iznīcina patogēno mikrofloru, tāpēc ar tā palīdzību var ārstēt ne tikai mutes dobuma, elpceļu, gremošanas orgānu un urīnceļu infekcijas, bet arī ādas infekcijas slimības, augoņus, zemnagu sastrutojumus. Zinātniskā literatūrā ir dati par to, ka cilvēki, kas regulāri lieto ķiplokus, retāk slimo ar vēzi. Tos var izmantot par profilaktisku līdzekli pret kuņģa, resnās zarnas vēzi, kā arī izmantot ādas vēža ārstēšanā.
Gan ķiploka, gan tā atsevišķu komponentu pretvēža īpašības pierādītas eksperimentos ar dzīvniekiem. Ķiploka aktīvās vielas aizsargā šūnas no ģenētiskiem bojājumiem, ar ko saistīta onkoloģisku slimību attīstība, turklāt tās nomāc vēža šūnu veidošanos, sekmē to uzsūkšanos. Šādu darbību uz audzēju šūnām skaidro ar to, ka tas veicina veselo audu šūnu dzīvības procesus un samazina vēzi izraisošo faktoru iedarbību.
Ķiploks veicina B1 vitamīna uzsūkšanos organismā.
Pēc ķiploka ārstniecisko īpašību itin garā uzskaitījuma kļūst skaidrs, ka tas ir vērtīgs līdzeklis veselības saglabāšanai un tās atgūšanai.
Daudzās valstīs, piemēram, Lielbritānijā, Francijā, Vācijā, Krievijā un arī Latvijā, ķiploka preparātus lieto zinātniskā medicīnā. Tie ir bezrecepšu preparāti. Piemēram, britu augu farmakopejā ķiploka sīpoli ieteikti ateromas (ādas tauku dziedzera cistas, lipoīdu mezglveida izgulsnējumu artērijas sienā), hipertensijas, elpceļu infekciju, gripas, atkārtotas saaukstēšanās, bronhiālās astmas ārstēšanai, aterosklerozes profilaksei. Tos lieto par tauku līmeni asinīs pazeminošu, hipotensīvu, antimikrobisku un pretvīrusu, pretspazmu, atkrēpošanu sekmējošu, sviedrējošu un prettārpu līdzekli.
Minētās īpašības raksturīgas termiski neapstrādātiem, svaigiem, pareizi uzglabātiem ķiplokiem, jo to ārstnieciskās īpašības ir atkarīgas no savienojumiem ar aso, īpatnējo, ilgi saglabājošos smaku. Profilaktiskā nolūkā ik dienas būtu jāapēd 1 — 2 daiviņas svaiga ķiploka, ārstnieciskā efekta nodrošināšanai nepieciešamas vismaz 3 ķiploka daiviņas. Apēstā ķiploka izvade no organisma sākas jau pēc dažam stundām, tāpēc uzņemamā deva jāsadala vienmērīgi pa dienu.
Vairākums no mums lieto ķiplokus stipri vien par maz. Iespējams, ka galvenais iemesls ir tas, ka ķiploku ēdāji slīkti ož. Ķiploku smaku var mēģināt vājināt, uzēdot biezpienu, ābolu, uzdzerot pienu vai pakošļājot svaigus pētersīļus, skābētus kāpostus, apelsīna mizu, grauzdētas kafijas pupiņas vai svaigu kalmes sakneni, vai izskalojot muti ar citrona sulas ūdensšķīdumu. No rokām ķiploka smaržu var nomazgāt, tas vispirms noberžot ar sāls un citrona sulas maisījumu vai zobu pastu. Pilnībā no smaržas tomēr atbrīvoties nevar, jo ķiploka ēteriskā eļļa daļēji izdalās arī ar izelpojamo gaisu caur plaušām, ar sviedriem caur ādu. Lietojot pārtikā daudz ķiploku, tie ne tikai padara nesvaigu elpu, bet arī pastiprina svīšanu un sviedru smaku. Ja nepieciešams atbrīvot organismu no ķiploka izdalījumiem ātrāk, nekā tas notiek dabiskā veidā, tad jāiet pirtī un ilgi un labi jāizsviedrējas.
Lai izvairītos no neērtībām, ko rada ķiploka smarža, ir radīti vairāki zāļu un pārtikas piedevu preparāti, kuros smaku radošie gaistošie, bet ar ļoti vērtīgām ārstnieciskām īpašībām apveltītie sēra savienojumi paslēpti kapsulās, kas jānorij veselas. Visbiežāk šīs kapsulas ir pagatavotas tā, lai tās izšķīstu tad, kad jau ir izkļuvušas no kuņģa zarnās. Tas palīdz samazināt un pat gandrīz pilnībā izvairīties no ķiploka smakas elpā. Pirms iepildīšanas kapsulā ķiploks tiek īpaši apstrādāts. Atkarā no apstrādes veida iegūst vai nu svaiga ķiploka eļļu, vai arī tā pulveri, kura sastāva īpašas gatavošanas tehnoloģijas dēļ tiek nodrošināta smakojošo sēra savienojumu klātbūtne. To smaka tiek maskēta, pulverim pievienojot citrusaugu ēterisko eļļu vai arī šos savienojumus absorbējot uz cietes, piena sausā pulvera, aktivētās ogles.
Kontrindikācijas ķiploku lietošanai nav zināmas. Tomēr ķiploki kairina gremošanas traktu, aknas, nieres, tāpēc dažkārt tie var radīt nepatīkamu sajūtu. Turklāt, lietojot ķiploku ilgstoši un daudz, tas var nomākt gremošanas sistēmas dabisko mikrofloru un radīt vieglus gremošanas traucējumus, kas pāriet, tiklīdz ķiploku pārtrauc lietot. Ķiplokus neiesaka lietot epilepsijas un nieru slimniekiem. Par tā lietošanu grūtniecības laikā ir divējāds viedoklis. Viens — tiek minēti dati par ķiploka tablešu labvēlīgo ietekmi uz augļa apasiņošanu caur placentu, otrs ir norāde par izvairīšanos lietot ķiplokus grūtniecības periodā. Ierobežotā daudzumā ķiploki jālieto vai pat no tiem jāatsakās zīdīšanas periodā, jo, ar mātes pienu nokļūstot jaundzimušā organismā, ķiploka aktīvās vielas var izraisīt caureju. Ražošanas telpās ilgstoši ieelpojot ķiploka gaistošās vielas, var attīstīties arodastma, dermatīts. Ilgāk par 5 minūtēm lietotas sasmalcināta ķiploka masas vai sulas kompreses var izraisīt ādas un gļotādas apdegumu, audu nekrozi, tāpēc neatšķaidītu ķiploku sulu nedrīkst izmantot par deguna pilieniem. Ķiploka preparātus, it īpaši neatšķaidītus, neiesaka ordinēt maziem bērniem, jo aprakstīti daži to izraisīti dzīvībai bīstami stāvokļi. Nepieciešamības gadījumā bērniem ieteicams dot ļoti mazu devu atšķaidīta ķiploka preparāta. Par dienas devu uzskata ķiploka preparāta daudzumu, kas satur 4-12 mg aliīna (2-3 mg alicīna); 0,4-1,2 g sausa pulvera, 2-5 g svaiga ķiploka, 2-6 mg vai 0,09-0,36 ml ķiploka ēteriskās eļļas, 6-12 ml 45% spirta tinktūras (1:5), 6-1 2 ml sīrupa.
Tiem, kurus ķiploka smaka nebiedē, var ieteikt izmēģināt dažus populārus, pašiem pagatavojamus ķiploka preparātus
Ķiploka sula. Sasmalcina 80 g ķiploku, no iegūtās masas izspiež sulu, izspiedām pievieno 20 ml ūdens, samaisa un izspiež. Šo procedūru atkārto, līdz iegūst 80 ml sulas un izspiedu skalojumā ūdens maisījuma, tad pievieno 20 ml 90° spirta, ļauj 2 nedēļas nostāvēties, nofiltrē. Lieto pa 2-4 ml.
Ķiploka sīrups. Tam nepieciešams 20 ml ķiploka sulas, 20 ml 6% etiķskābes, 20 ml ūdens un 80 g saharozes. Lieto pa 2-8 ml.
Ķiploka spirta izvilkums. 40 g sasmalcinātu ķiploku ievieto stikla traukā, aplej ar 100 g spirta vai degvīna, 10 dienas tur tumšā, vēsā vietā. Izvilkuma garšas uzlabošanai var pievienot pāris piparmētras lapu vai dažus pilienus tās ēteriskās eļļas vai tinktūras. Lieto pa 10 pilieniem 2-3 reizes dienā 30 min pirms ēšanas, izmanto par asinsspiedienu pazeminošu, asinsvadus paplašinošu un pretaterosklerozes līdzekli.
Ķiploku maisījums ar dzērvenēm un medu. Tā gatavošanai ņem 200 — 400 g ķiploku, apmēram 1 kg dzērveņu un 500 — 600 g medus. Dzērvenes sašķaida, ķiplokus izspiež caur ķiploku spiedi un visus komponentus rūpīgi samaisa. Iegūto masu glabā 18°C temperatūrā, tumšā vietā, lieto pa 1 ēdamkarotei no rīta vai pa 1 deserta vai 1 ēdamkarotei 2 -3 reizes dienā 15-20 min pirms ēšanas. Maisījumu vēlams lietot ar pienu. Tas ieteicams pavasarī un rudenī, jo paaugstina organisma imunitāti, regulē sāļu maiņu, sekmējot to izdalīšanos no locītavām.
Ķiploku maisījums ar citronu. Vienu galviņu ķiploka samaļ, pārlej ar viena citrona sulu un sajauc ar 2 tējkarotēm medus. Lieto pa 1 tējkarotei dienā. Šo maisījumu var lietot ar biešu sulu.
Vēl daži tautas medicīnas ieteikumi, dažus no kuriem ir pārņēmusi arī zinātniskā medicīna.
Spalīšu invāzijas gadījumā bērniem taisnā zarnā var ievadīt ķiploka daiviņu. Strutainu, ilgi nedzīstošu brūču gadījuma var lietot marles salvetē ietītas svaigi sasmalcināta ķiploka masas apliekamos. Tos tur 10 min. Sākumā novēro iekaisuma procesa pastiprināšanos. To nomaina brūces ātra attīrīšanās no strutām, tūskas un sāpīguma mazināšanās, paātrinās dzīšana. Ieteicamais ārstēšanas kurss ilgst trīs četras dienas. Tautas medicīnā augoņu un sāpīgu varžacu ārstēšanai iesaka izmantot sviestā vai pienā sautētus, sasmalcinātus ķiplokus. Tie sekmē augoņu nobriešanu un atvēršanos, mazina iekaisumu, palīdz atbrīvoties no varžacīm. Iesnu, angīnas un garā klepus gadījumā ieteicamas sagriezta ķiploka fitoncīdu vairākkārtīgas inhalācijas. Ar ūdeni vai burkānu sulu atšķaidītu ķiploku sulu var izmantot par deguna pilieniem vai ar šo maisījumu samērcēt tamponus un uz 15 min ielikt nāsīs. Zīdaiņiem un maziem bērniem saaukstēšanās slimību gadījumā, kā arī to profilaksei notīrītas un sagrieztas ķiploka daiviņas var iekārt virs gultas.
FUTURA® ĶIPLOKS FORTE vispārējai organisma aizsardzībai
Futura® Ķiploks Forte tabletes bez smaržas un garšas, ar augstu aktīvās vielas – alliīna – daudzumu, sirds asinsvadu veselībai un imūnsistēmas stiprināšanai.
Ķiploki satur vitamīnus, minerālvielas, ēteriskās eļļas, fitoncīdus un daudzus citus aktīvus komponentus.
Ķiplokos esošās aktīvās vielas palīdz :
- mazināt holesterīna līmeni asinīs,
- aktivizēt imūnsistēmas darbību,
- izsargāties no infekcijas slimībām,
- saglabāt veselīgu sirds asinsvadu sistēmu,
- saglabāt veselīgu aknu darbību;
- stiprināt dabīgās aizsardzības mehānismus, it īpaši augšējo elpošanas ceļu līmeni;
- uzlabot vispārējo pašsajūtu
Lietošana un devas: Pieaugušajiem un bērniem no 10g.v. 1 – 2 tabletes 2 reizes dienā pirms ēšanas vai ēšanas laikā, lai nodrošinātu labāku uzsūkšanos organismā. Ķiploku ekstraktu var lietot grūtniecības un laktācijas laikā, konsultējoties ar ārstu.Bez ārsta norādījuma, nav ieteicams lietot bērniem līdz 2 gadu vecumam! Nelietot, ja ir alerģija pret ķiplokiem! Ķiploku ekstrakts var pagarināt assinsreces laiku, tāpēc vēlams pārtraukt lietošanu 1-2 nedēļas pirms operācijām vai dzemdībām.
Vairāk: www.vitamini.lv
