Sparģeļi

Uldis Mežs

Ieva Salmane

Sparģeļi mēdz būt gan zaļi, gan balti, gan violeti. Zaļajiem kāta diametrs sasniedz 2,5 centimetrus. Baltie ir tie paši zaļie, kam augot ir ierobežots apgaismojums, tāpēc nav izstrādājies hlorofils. Tie ir nedaudz maigāki nekā zaļie, taču garšas ziņā īpaši neatšķiras. Vienīgi baltajiem ir resnāki dzinumi, un tos biežāk konservē. Violetie ir cita sparģeļu pasuga, īpaši iecienīta Itālijā un Anglijā. Tiem ir ļoti spēcīgi un resni dzinumi. Šur tur Dienvideiropas tirgos var redzēt arī savvaļas sparģeļus. Tie ir tievāki, ar izteiktāku garšu.

Sparģeļi ir daudzgadīgi asparāgu ģints dārzeņi, Eiropas, Ziemeļāfrikas un Rietumāzijas iedzimtie. Ēdami ir šā auga jaunie pavasara dzinumi; vēlāk tie pārkoksnējas, stiepjas garumā un sarūpē kuplu maigu skuju «vainagu» (ne velti tos iecienījuši puķu pušķu veidotāji). Patiesībā sparģeļi ir katra diētas ārsta sapnis – maz kaloriju, nesatur taukus vai holesterīnu, bet ir bagāti ar folijskābēm, kāliju un šķiedrvielām, turklāt apveltīti ar diurētiskām īpašībām. Tomēr man vispievilcīgākā sparģeļu īpašība šķiet to lieliskā garša. Lai pagatavotu sparģeļus, svarīgākais ir tos iepriekš pareizi sagatavot: rūpīgi nomazgāt, jo tie taču auguši smiltīs, nogriezt apkaltušos kātus, (vari griezt garāku gabaliņu no apakšas, ja dzinums jau jūtami pārkoksnējies). Par sparģeļu mizošanu šefpavāru domas dalās. Acīmredzot tas atkarīgs no dzinumu kvalitātes – ja tie ir jauni un nav cieti, miziņu atstāj, ja miza šķiet pārkoksnējusies, ar mizojamo nazīti nomizo apmēram 2/3 no dzinuma apakšas, tad sparģelis gatavosies vienmērīgāk. Baltos sparģeļus bieži vien nav nepieciešams mizot.
Kaut arī lielveikalos varam vērot pretējo, sparģelim nevajadzētu būt dārgam, jo to ir vienkārši audzēt. Ražas mēdz būt bagātīgas, turklāt tie labprāt aug un sekmīgi pārziemo arī Latvijas klimatā. Vienīgais, kas tiem nepieciešams, ir viegla, smilšaina augsne. Tos stāda padziļinātās vagās, lai zem augsnes uzbēruma veidotos garāki dzinumi. Ja esi nolēmis sparģeļus sēt, rēķinies, ka pirmā raža būs pēc trim gadiem – tad cers būs pietiekami sakuplojis un apsakņojies, lai dotu spēcīgus dzinumus. Visražīgākais sparģelis ir ap septiņu gadu vecumu, bet bagātīgas ražas sagaidāmas pat 12 gadu.
Lai gan veikalos sparģeļi «aug» visu gadu, to īstenā sezona ilgst no februāra līdz jūnijam. Tad tie ir visu restorānu ēdienkartēs, pasniegti neiedomājami daudzos veidos. Āzijā tos ātri apcep tā sauktajos stir-fry, Francijā novāra vai tvaicē un pasniedz ar Holandes mērci vai kausētu sviestu. Sparģeļi bieži ir dažādos sacepumos, risoto, salātos, pat uz picām!

Vairāk par šo tēmu: