No Latvijas avīzēm un citiem medijiem ir zināms, ka eksistē un apkārt pa Rīgas klubiem cirkulē tāda ļoti bīstama viela – ecstasy (extasy, ekstasy), tā pat ir uzbrukusi tādam ideālam un gandrīz nevainojamam puisim kā Jaundžeikaram junioram. Kādi ir publiski pieejamie pētījumi par šīs vielas iespaidu uz lietotāju veselību. Un ar ko potenciāli nāksies saskarties Jaundžeikaram junioram un citiem „kaifa ķērājiem” un alternatīvā prāta stāvokļa sasniedzējiem.
Sākums
19. gadsimta beigās kāda vācu farmācijas kompānija Merck, meklējot līdzekli, kas spētu apturēt stipras asiņošanas, gluži nejauši atklāja vielu metilenedioksimetamfetamīnu, jeb saīsināti – MDMA. Tika uzsākti farmakoloģiskie pētījumi, taču finansējuma dēļ tie apsīka. Jaunatklātā viela tika aizmirsta, līdz 20 gs 50-tajos gados vācu un amerikāņu armijas to sāka izmantot savos eksperimentos ar psihotropajām vielām. Tika veikti arī vairāki publiski pētījumi, un 70-to gadu sākumā tā parādījās ielās, lai gan lielu popularitāti sākotnēji neguva. 70-to gadu beigās nedaudzi psihoterapeiti sāka šo vielu dot pacientiem terapeitiskos nolūkos, taču tā drīz tika aizliegta. Toties 80-tajos gados šī narkotika strauji kļuva populāra un auga līdz ar reiveru kultūras izplatīšanos, kā arī ieguva nosaukumu, ar kuru vairums to pazīst šodien – ecstasy.
Mirst arī no Ecstasy
Lai gan Ecstasy lietotāji neuzskata to par pārāk kaitīgu veselībai, tomēr tā lietošana ir bīstama, jo īstermiņa iespaids uz veselību ir negatīvs. Katru gadu vairāki desmiti cilvēku Lielbritānijā, kurā ir ticis veikts pētījums, pēc MDMA lietošanas mirst no pārkaršanas vai hiperdehidratācijas. Tomēr nevienam līdz šim nav bijusi skaidra ilgtermiņa MDMA ietekme uz cilvēka veselību. Beidzot ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai varētu sākt to pētīt. Saskaņā ar lielāko jebkad veikto pētījumu šajā jomā, tas rada vieglu depresiju un atmiņas grūtības.
Pētījumu veikusi Lielbritānijas Advisory Council on the Misuse of Drugs (ACMD) – neatkarīga organizācija, kas sniedz padomus Lielbritānijas valdībai narkotiku jautājumos. Šī pētījuma galvenais slēdziens, spriežot pēc kaitīguma indivīdiem un sabiedrībai kopumā, ir ieteikums pazemināt MDMA par B klases narkotiku, nevis atstāt to par A klases narkotiku kā heroīnu un kokaīnu. Pētījums secina, ka līdzšinējais uzskats par ecstasy ilgtermiņa kaitīgo iedarbību ir bijis stipri pārspīlēts.
ACMD savu pētījumu galvenokārt balstīja uz citu pētījumu, ko veikuši Gabriel Rogers un Ruth Garside no Peninsula Medical School Ekseterā, Lielbritānijā. Rogers un Garside apkopojuši datus no vairāk kā 110 agrāk veiktiem pētījumiem par ecstasy un izanalizējuši tos datus, kas attiecas uz MDMA ilgtermiņa iedarbību. Zinātnieki atklāja, ka pat cilvēki, kas ecstasy lietojuši nedaudz, psihometriskajos testos, kas mēra smadzeņu spējas, uzrāda vājākus rezultātus, nekā cilvēki, kas ecstasy nav lietojuši nekad. Visstiprāk tiekot ietekmēta atmiņa, īpaši dzirdes un īslaicīgā. Līdzīgi ir ar depresiju: „Ir neliels, bet izmērāms efekts,” stāsta Rogers. Satraucoši ir tas, ka efekti novērojami arī cilvēkiem, kas jau vairāk kā pusgadu nav lietojuši ecstasy. Tas liek domāt, ka problēmas varētu būt paliekošas. Dīvainā kārtā nav arī atrasta nekāda korelācija starp lietoto daudzumu un problēmu smagumu, kas vedina domāt, ka jau dažas lietošanas reizes atstāj neizdzēšamu iespaidu. Tomēr cilvēki, kas jaunībā tikai pamēģinājuši ecstasy, iespējams var nesatraukties, jo Rogers apgalvo, ka šādas atšķirības laboratorijas testos var arī neko nenozīmēt – „Tās ir statistiski nozīmīgas, bet vai tās ir klīniski nozīmīgas, tas jau ir cits jautājums”.
Andrew Parrot no University of Swansea, kurš pēta ecstasy iespaidu uz lietotāju veselību jau kopš 90-to gadu vidus saka, ka ir arī cilvēki, kas lietojuši milzīgas devas, un kuriem ir nopietnas problēmas. Viņiem ir miega traucējumi, depresija, pazemināta imunitāte, seksuālā disfunkcija un atmiņas deficīti. Pamatojoties uz paša veiktajiem pētījumiem Parrot uzskata, ka teju ikviens, kurš izlietojis vismaz divdesmit ecstasy tablešu, sūdzas par sīkām problēmām ikdienas dzīvē. Parrot apgalvo arī, ka ecstasy bieži noved pie citām, iespējams problemātiskākām narkotikām.
2002. gadā zinātnieku grupa Nīderlandē pārbaudīja 188 jauniešus, kas nekad nebija lietojuši ecstasy. Pēc trīs gadiem viņiem atkārtoti veica psihometriskos testus, un 58 no viņiem teica, ka lietojuši ecstasy vismaz reizi šo trīs gadu laikā. Tas ļāva pētniekiem salīdzināt viņu rezultātus pirms un pēc ecstasy. Šie rezultāti pilnībā sakrita ar Rogers iegūtajiem – neliels, taču nomērāms iespaids uz dzirdes atmiņu un vēl dažās jomās.
Publiski pieejamie pētījumi par MDMA lietošanu apliecina, ka, lai arī tā nav pati bīstamākā narkotika, tā tomēr ir kaitīga veselībai. Pastāv uzskats, ka vieglās, tā saucamās B klases narkotikas nereti kalpo par pakāpienu uz stiprākām narkotikām un tālāku personības degradāciju.
No pētījuma rezultātiem savukārt diemžēl arī ir jāsecina, ka Latvijas propagandas telpa mūs sistemātiski maldina pārspīlējot extasy bīstamību – tās tiešo efektu uz ilgtermiņa veselību. Tas diemžēl daļai jauniešu, kas atrodas potenciālo lietotāju subkultūrā, rada iespaidu, ka narkologi melo vienmēr – arī tad, ka runā patiesību par patiesi bīstamiem preparātiem, kā piemēram heroīnu vai arī sniedz citu patiesu informāciju par narkotiku kaitīgo ietekmi. Tas ir tāpat kā ar komunistu partiju padomju laikos – ja tā ir diskreditējusi sevi kā patiesas informācijas avots, tad cilvēki pārstāj ticēt jebkurai informācijai – arī patiesajai.
Lai arī ir apgalvojumi, ka nekas jau slikts no vienas reizītes un pāris ecstasy tabletēm nebūs, tomēr Lielbritānijā veiktais pētījums apliecina, arī no vienas reizes var rasties uz visiem laikiem paliekošas veselības problēmas. Par to būtu vērts padomāt.
