No angļu valodas tulkojusi Ieva Marga Pirms gadiem 50 ASV sabiedrības veselības dienestu ārsti Alabamā sāka novērot 399 nēģerus, kas slimoja ar sifilisu. Šie cilvēki nezināja ne par savu slimību, ne arī to, ka ir pakļauti eksperimentam. Viņi netika ārstēti. Šobrīd dzīvi ir tikai astoņi.
To sauca par Taskadžejas sifilisa eksperimentu. 40 gadu ārsti vēroja, kā slimība attīstās, un pētīja mirušo slimnieku ķermeņus. Neviens no 399 cilvēkiem par to nekā nezināja. Par šo nodarījumu vēl dzīvajiem valdības vārdā atvainojās prezidents B. Klintons. No 1932. līdz 1972. gadam sabiedrības veselības dienests novēroja 600 Mekonas grāfistes nēģerus.
To sauca par Taskadžejas sifilisa eksperimentu. 40 gadu ārsti vēroja, kā slimība attīstās, un pētīja mirušo slimnieku ķermeņus. Neviens no 399 cilvēkiem par to nekā nezināja. Par šo nodarījumu vēl dzīvajiem valdības vārdā atvainojās prezidents B. Klintons. No 1932. līdz 1972. gadam sabiedrības veselības dienests novēroja 600 Mekonas grāfistes nēģerus.
399 no viņiem slimoja ar sifilisu, 201 bija vesels un veidoja pētījuma kontrolgrupu. Ik mēnesi viņus apskatīja ārsts un ņēma arī asinis analīzēm. Taču slimniekiem nepiedāvāja tolaik pieejamos sifilisa ārstēšanas līdzekļus — arsēnu, dzīvsudrabu un pēc kara arī penicilīnu. Dažiem slimniekiem paskaidroja, ka viņiem esot “sliktas asinis”, kas lauku iedzīvotājiem neizraisīja īpašas aizdomas. Baltie ārsti no Vašingtonas (tik tiešām visi bija baltie) brauca, lai par brīvu viņus ārstētu. Šāds piedāvājums nabadzīgiem pusanalfabētiem šķitis neatvairāms. Pašlaik no visas grupas dzīvo ir tikai 8. Lai saņemtu prezidenta atvainošanos, viņi apmeklēja Balto namu. Visi bija veci un gurdeni. Pašam vecākajam ir 109 gadi, “jaunākajam” — 87. Pētījums beidzās 1972. gadā. Tas nekļuva par zinātniski nozīmīgu notikumu un tika vērtēts par rasistisku un īpaši neētisku pasākumu. Ne jau tikai nēģeri toreiz slimoja ar sifilisu, bet eksperimentā iesaistīja vienīgi viņus. Pētījums izraisa protesta vētru
Taskadžejas pētījuma pārsteidzošākā īpatnība ir tā ilgums. Iesākumā tas tika plānots par ārstēšanas programmu. 30. gados ASV dienvidos bija sifilisa epidēmija, sevišķi nēģeru vidū. Par to zināja tāpat, kā tagad runā par AIDS. Sabiedrības veselības dienests sāka ārstēšanas programmu sešās grāfistēs, kur vairums iedzīvotāju bija nēģeri. Toreiz ārstēšanas kursā bija arsēna un dzīvsudraba preparāti, kas jālieto gadu. Mekonā no 22 000 nēģeru 36% bija inficēti un 90% no tiem neārstēti. Ārstēšanai paredzētā nauda beidzās pēc diviem gadiem līdz ar lielās depresijas atnākšanu. Tad arī ārsti pieņēma lēmumu. Ja valdība nevar atļauties ārstēt slimniekus, varbūt vismaz ārsti varētu tos pētīt. Cerīgi iesācies, pasākums izvērtās par briesmīgu eksperimentu. Vispirms bija nolemts novērojumu veikt vienu gadu, taču birokrātiskā vide tam piešķīra lieliskuma nokrāsu un ārsti sāka uzskatīt, ka dara kaut ko ārkārtīgi nozīmīgu. Tā laika rasistiskā domāšana pieļāva, ka nēģeriem sifiliss noris citādi nekā baltiem. Pētījums nebija slepens, ik gadu medicīnas žurnāli publicēja aprakstus. 1972. gadā par to uzrakstīja ne vairs ārsti, bet gan žurnālisti. Viņi atļāvās lietot tādus izteicienus kā “cilvēkveida jūrascūciņas” un “apšaubāma morāle”. Plašā sašutuma dēļ pētījumi bija jāpārtrauc. Pa to laiku 28 vīrieši bija miruši no sifilisa, bet 100 — no tā komplikācijām. Vēlāk noskaidrojās, ka ar neārstēto slimību aplipināts arī 40 sievu. Vismaz 19 bērnu inficējušies intrauterīni.
Kā tas varēja notikt?
Mekonas grāfiste ir nabadzīga. Iedzīvotāju vidējie ienākumi ir stipri mazāki nekā vidēji valstī. 1930. gadā uz 27 103 iedzīvotājiem bija tikai 9 ārsti, no tiem viens nēģeris. Ārstēšana notika par maksu. Ārsti pētnieki darīja visu. lai viņu novērojamie netiktu ārstēti. Viņi pat aizkavēja dažu vīriešu iesaukšanu armijā, kur slimību noteikti atklātu un ārstētu. Viņi sekoja tiem, kas mainīja dzīvesvietu, un visādi kavēja iespējamo ārstēšanos. 1947. gadā, kad vietējās un valsts institūcijas atkal organizēja pretsifilisa kampaņu, vienu no vīriem izsēdināja no autobusa, ar ko cilvēkus veda uz penicilīna injekcijām. Kāda medicīnas māsa paskaidroja, ka viņam tur neesot jābrauc. Ārstus nekādi neietekmēja Eiropā notiekošā Nirnbergas prāva. “Mēs taču neesam nacisti,” vēlāk teica viens no viņiem.
Slimība izplatās nemanot.
Neārstēts sifiliss var izraisīt aklumu, plānprātību, sirdskaiti, artrītu un galu galā nāvi. Pirmā stadijā rodas čūlas. Nākamā stadijā novēro drudzi, izsitumus un sirdsklauves, iekaist locītavas. Tad visi simptomi izzūd. Šķietamā remisija ilgst dažas nedēļas vai pat gadus. Laimīgie pārvar infekciju. Vairumā gadījumu slimība tomēr turpina attīstīties. Palielinās audzēja iespējamība, slimība saēd aknas un kaulus, ārda sirdi un smadzenes. Liekas, ka tik satraucošiem simptomiem būtu jāpievērš uzmanība, taču trīsdesmitos gados sabiedrības veselība kopumā bija visai slikta. Līdztekus lielai bērnu mirstībai par parastu lietu uzskatīja difteriju un tīfu. Nāves cēloņu vidū sestā vietā bija tuberkuloze.
Pēc nāves ārsti mirušos secē. Lai saņemtu atļauju, viņi piedāvāja lētas apdrošināšanas polises bēru izdevumiem. Viens šāds gadījums izmaksāja 35 dolārus.
Novērojamo vīriešu veselības pārbaude notika lielās skolas klases telpās vai pat mājas pagalmos. Katrā no šīm reizēm viņiem iedeva dažas baltas tabletītes un tonizējošu šķidrumu “asiņu uzlabošanai”, kā arī ziedi. Nevienai no šīm vielām nekāda ārstnieciska iedarbība nepiemita, bet, kā vēlāk stāstīja viena no medicīnas māsām, nēģeri tās saņēma ļoti labprāt. Vitamīni taču nekaitē…
Riversa kundzes apbedīšanas kantoris
Daudzējādā ziņā viss pasākums bija atkarīgs no vienas personas. Melnādainā māsa Riversa atviegloja ārstiem darbu ar Mekonas grāfistes nēģeriem. Pēdējie māsu mīlēja un sauca par māmiņu. Viņa apbraukāja slimniekus savā autobusā ar valdības emblēmu uz sāniem. Vēlāk vīri saprata, ka īstenībā viņi bijuši biedri slēgtā klubā, ko nosauca par Riversa kundzes apbedīšanas kantori.
Ik ceturto mēnesi notika rūpīgas pārbaudes, izmantojot rentgenstarojumu un dažkārt pat sāpīgas lumbālpunkcijas. Slimnieki to atļāva, jo manipulāciju uzlūkoja par pēdējo iespēju saņemt ārstēšanu par brīvu.
Māsas Riversas rīcības motīvi joprojām ir mīkla. No vienas puses, viņa bija pētniecības darba vietējo norišu organizētāja un veica savu uzdevumu. No otras, viņa taču pati piederēja pie tās vietas un cilvēkiem. Kāds pat sarakstīja lugu “Eversa kundzes zēni”, kuras galvenā ideja bija noņemt atbildību no ārstiem un uzvelt to melnādainai māsai. Tomēr jāatceras, ka tolaik Alabamā māsas rneunāja pretī ārstiem un melnie pakļāvās baltiem.
Kad eksperiments nokļuva atklātībā, slimniekiem un mirušo mantiniekiem izmaksāja 10 miljonu dolāru kompensāciju un nodrošināja visu slimnieku un radinieku ārstēšanu. Tomēr Taskadžejas rēgs nav miris. Joprojām tas rosina melnādainos amerikāņus neuzticēties valdībai. Pastāv uzskats, ka AIDS ir radīts mākslīgi, lai iznīdētu melno rasi. Taskadžeju piemin ik reizi, kad mediķi aicina melnādainos kļūt par donoriem vai arī vakcinēt bērnus. Viens no joprojām dzīviem eksperimenta dalībniekiem savā laikā atradis pats savu ārstniecības līdzekli. Pilnībā uzticēdamies ārstiem un māsai Riversai, tomēr, redzēdams, ka, par spīti tabletēm un ziedēm, veselība pasliktinās, viņš sāka iedzert pa malkam viskijā nostādināta priežkoka skaidu uzlējuma. To viņš dara arī šobrīd, taču viskija vietā labāk iesaka džinu.
Taskadžejas pētījuma pārsteidzošākā īpatnība ir tā ilgums. Iesākumā tas tika plānots par ārstēšanas programmu. 30. gados ASV dienvidos bija sifilisa epidēmija, sevišķi nēģeru vidū. Par to zināja tāpat, kā tagad runā par AIDS. Sabiedrības veselības dienests sāka ārstēšanas programmu sešās grāfistēs, kur vairums iedzīvotāju bija nēģeri. Toreiz ārstēšanas kursā bija arsēna un dzīvsudraba preparāti, kas jālieto gadu. Mekonā no 22 000 nēģeru 36% bija inficēti un 90% no tiem neārstēti. Ārstēšanai paredzētā nauda beidzās pēc diviem gadiem līdz ar lielās depresijas atnākšanu. Tad arī ārsti pieņēma lēmumu. Ja valdība nevar atļauties ārstēt slimniekus, varbūt vismaz ārsti varētu tos pētīt. Cerīgi iesācies, pasākums izvērtās par briesmīgu eksperimentu. Vispirms bija nolemts novērojumu veikt vienu gadu, taču birokrātiskā vide tam piešķīra lieliskuma nokrāsu un ārsti sāka uzskatīt, ka dara kaut ko ārkārtīgi nozīmīgu. Tā laika rasistiskā domāšana pieļāva, ka nēģeriem sifiliss noris citādi nekā baltiem. Pētījums nebija slepens, ik gadu medicīnas žurnāli publicēja aprakstus. 1972. gadā par to uzrakstīja ne vairs ārsti, bet gan žurnālisti. Viņi atļāvās lietot tādus izteicienus kā “cilvēkveida jūrascūciņas” un “apšaubāma morāle”. Plašā sašutuma dēļ pētījumi bija jāpārtrauc. Pa to laiku 28 vīrieši bija miruši no sifilisa, bet 100 — no tā komplikācijām. Vēlāk noskaidrojās, ka ar neārstēto slimību aplipināts arī 40 sievu. Vismaz 19 bērnu inficējušies intrauterīni.
Kā tas varēja notikt?
Mekonas grāfiste ir nabadzīga. Iedzīvotāju vidējie ienākumi ir stipri mazāki nekā vidēji valstī. 1930. gadā uz 27 103 iedzīvotājiem bija tikai 9 ārsti, no tiem viens nēģeris. Ārstēšana notika par maksu. Ārsti pētnieki darīja visu. lai viņu novērojamie netiktu ārstēti. Viņi pat aizkavēja dažu vīriešu iesaukšanu armijā, kur slimību noteikti atklātu un ārstētu. Viņi sekoja tiem, kas mainīja dzīvesvietu, un visādi kavēja iespējamo ārstēšanos. 1947. gadā, kad vietējās un valsts institūcijas atkal organizēja pretsifilisa kampaņu, vienu no vīriem izsēdināja no autobusa, ar ko cilvēkus veda uz penicilīna injekcijām. Kāda medicīnas māsa paskaidroja, ka viņam tur neesot jābrauc. Ārstus nekādi neietekmēja Eiropā notiekošā Nirnbergas prāva. “Mēs taču neesam nacisti,” vēlāk teica viens no viņiem.
Slimība izplatās nemanot.
Neārstēts sifiliss var izraisīt aklumu, plānprātību, sirdskaiti, artrītu un galu galā nāvi. Pirmā stadijā rodas čūlas. Nākamā stadijā novēro drudzi, izsitumus un sirdsklauves, iekaist locītavas. Tad visi simptomi izzūd. Šķietamā remisija ilgst dažas nedēļas vai pat gadus. Laimīgie pārvar infekciju. Vairumā gadījumu slimība tomēr turpina attīstīties. Palielinās audzēja iespējamība, slimība saēd aknas un kaulus, ārda sirdi un smadzenes. Liekas, ka tik satraucošiem simptomiem būtu jāpievērš uzmanība, taču trīsdesmitos gados sabiedrības veselība kopumā bija visai slikta. Līdztekus lielai bērnu mirstībai par parastu lietu uzskatīja difteriju un tīfu. Nāves cēloņu vidū sestā vietā bija tuberkuloze.
Pēc nāves ārsti mirušos secē. Lai saņemtu atļauju, viņi piedāvāja lētas apdrošināšanas polises bēru izdevumiem. Viens šāds gadījums izmaksāja 35 dolārus.
Novērojamo vīriešu veselības pārbaude notika lielās skolas klases telpās vai pat mājas pagalmos. Katrā no šīm reizēm viņiem iedeva dažas baltas tabletītes un tonizējošu šķidrumu “asiņu uzlabošanai”, kā arī ziedi. Nevienai no šīm vielām nekāda ārstnieciska iedarbība nepiemita, bet, kā vēlāk stāstīja viena no medicīnas māsām, nēģeri tās saņēma ļoti labprāt. Vitamīni taču nekaitē…
Riversa kundzes apbedīšanas kantoris
Daudzējādā ziņā viss pasākums bija atkarīgs no vienas personas. Melnādainā māsa Riversa atviegloja ārstiem darbu ar Mekonas grāfistes nēģeriem. Pēdējie māsu mīlēja un sauca par māmiņu. Viņa apbraukāja slimniekus savā autobusā ar valdības emblēmu uz sāniem. Vēlāk vīri saprata, ka īstenībā viņi bijuši biedri slēgtā klubā, ko nosauca par Riversa kundzes apbedīšanas kantori.
Ik ceturto mēnesi notika rūpīgas pārbaudes, izmantojot rentgenstarojumu un dažkārt pat sāpīgas lumbālpunkcijas. Slimnieki to atļāva, jo manipulāciju uzlūkoja par pēdējo iespēju saņemt ārstēšanu par brīvu.
Māsas Riversas rīcības motīvi joprojām ir mīkla. No vienas puses, viņa bija pētniecības darba vietējo norišu organizētāja un veica savu uzdevumu. No otras, viņa taču pati piederēja pie tās vietas un cilvēkiem. Kāds pat sarakstīja lugu “Eversa kundzes zēni”, kuras galvenā ideja bija noņemt atbildību no ārstiem un uzvelt to melnādainai māsai. Tomēr jāatceras, ka tolaik Alabamā māsas rneunāja pretī ārstiem un melnie pakļāvās baltiem.
Kad eksperiments nokļuva atklātībā, slimniekiem un mirušo mantiniekiem izmaksāja 10 miljonu dolāru kompensāciju un nodrošināja visu slimnieku un radinieku ārstēšanu. Tomēr Taskadžejas rēgs nav miris. Joprojām tas rosina melnādainos amerikāņus neuzticēties valdībai. Pastāv uzskats, ka AIDS ir radīts mākslīgi, lai iznīdētu melno rasi. Taskadžeju piemin ik reizi, kad mediķi aicina melnādainos kļūt par donoriem vai arī vakcinēt bērnus. Viens no joprojām dzīviem eksperimenta dalībniekiem savā laikā atradis pats savu ārstniecības līdzekli. Pilnībā uzticēdamies ārstiem un māsai Riversai, tomēr, redzēdams, ka, par spīti tabletēm un ziedēm, veselība pasliktinās, viņš sāka iedzert pa malkam viskijā nostādināta priežkoka skaidu uzlējuma. To viņš dara arī šobrīd, taču viskija vietā labāk iesaka džinu.
