Ādas un seksuāli transmisīvo slimību klīniskais centrs
dažādu faktoru izraisītu kontakta alerģisko dermatītu ( AKD).
Kontakta alerģiskais dermatīts ir iekaisīga ādas reakcija, kas attīstās ārējā faktora iedarbības vietā. Sezonas dermatītu iemesli visbiežākie ir fizikāli un bioloģiskie faktori., kā piemēram, ultravioletā starojuma ietekme un dažādi augi, insektu kodumi. Dermatīti attīstās, saskaroties ādai ar augu izdalīto vielu. Parasti tas izpaužas ar ādas apsārtumu un pūšļveida izsitumiem. Vielas, ko izdala dažādi insekti, arī sekmē kontakta dermatīta veidošanos.
Pēc iedarbības veida uz ādu, visus ietekmes faktorus iedala kā obligātos kairinātājus un fakultatīvos (tā saucamie sensibilizatori). Pie obligātajiem faktoriem pieskaita fizikālos un bioloģiskos kairinātājus. Šie kairinātāji var būt izteikti stiprāk un vājāk. Fakultatīviem kairinātājiem piemīt sensibilizējoša darbība un tie rada iekaisuma reakciju cilvēkiem ar paaugstinātu jūtību pret tiem. Vairumā gadījumu tie ir ķīmiski faktori, kas ietilpst dažādu ārīgi lietotu līdzekļu sastāvā. Akūta dermatīta klīniskās pazīmes vairumā gadījumu ir ādas apsārtums jeb eritēma, dažādas izteiktības pakāpes tūska un pūslīšveida izsitumi un nieze.
Vasaras laikā var attīstīties mehāniska kairinājuma radīts intertriginozais dermatīts (ID). Šajā gadījumā bojājums pārsvarā skar ādas krokas un attīstās berzes rezultātā starp ādas virsmu ādas sekrēcijas produktiem to kairinošās un macerējošās iedarbības dēļ. Šī dermatīta attīstību sekmē tauku un sviedru pastiprināta izdale, nepietiekama nosusināšanās pēc peldēšanās, kā arī nepareiza ādas kopšana vasaras laikā. Intertriginozais dermatīts biežāk lokalizējas padušu un dzimumorgānu kroku rajonos, zem krūtīm un perianāli. Klīniski intertriginozais dermatīts ir raksturīga eritēma, kurai nav asu robežu, plaisu attīstība un ādas nieze, bet ilgāk norisošos gadījumos attīstās erozijas un macerācija.
Dermatīts, ko izraisa bioloģiskie faktori, pārsvarā attīstās pavasara un vasaras periodā. To rada dažādi augi. Vairumā gadījumu slimība attīstās pēc pastaigas pa rasotu zāli vai pļavu agrā rītā, pēc atpūtas pļavā (īpaši pēc peldēšanās)un pēc siena pļaušanas. Tādi dermatīti var attīstīties arī masveidā, piemēram dažādās nometnēs un atpūtas namos. Dermatīta izpausmes parasti lokalizējas ādas apvidos, kur ir bijis kontakts ar augu. Visbiežāk tā ir plaukstu, pēdu, vēdera, gurnu un ceļa locītavu āda. Divu diennakšu laikā pēc kontakta attīstās līniju vai plankumu veida ādas apsārtums. Uz šī fona veidojas pūšļi ar serozu saturu. Patoloģiskais process ilgst aptuveni vienu nedēļu un regresē ar pigmentplankumiem.
Insektu dermatīts, kas rodas pēc sīkbūtņu kodieniem, attīstās ļoti agrīni (dažas minūtes vai stundas pēc koduma). Klīniski šajā gadījumā ir eritēma ar tūsku un urtikas veida elementi.
Arī saule izraisa dermatītu!
Taču nopietnas un bīstamas pārmaiņas ādā vasaras sezonā var radīt saules un ultravioleto staru radīts fizikāls kontakta dermatīts. Uzmanīgi šajā laikā ir jālieto arī dažādi medikamenti, jo saules stari var radīt nevēlamas izpausmes ādā. Fotodermatītus rada fotodinamiskās reakcijas, kuras attīstās dažādu eksogēnu un endogenu vielu (fotosensibilizatori) iedarbības rezultātā. Fotosensibilizācija nosaka iekaisīga bojājuma attīstību ādā saules staru ietekmē. Nozīme šajos procesos ir īsajiem staru viļņiem. Ļoti uzmanīgiem ir jābūt cilvēkiem ar gaišu ādu. Akūts saules dermatīts attīstās 2- 4 stundas pēc starojuma saņemšanas. Tai ir raksturīgi ādas apsārtums un tūska un dažreiz pūšļu attīstība. Parasti ir sūdzības par ādas dedzināšanas sajūtu, kuras intensitāte palielinās divu diennakšu laikā. Vispārējas sūdzības (galvas sāpes, vemšana, paaugstināta ķermeņa temparatūra) attīstās lielu ādas laukumu bojājuma gadījumos. Šis dermatīts regresē ar ādas lobīšanās un pigmentācijas attīstību.
Hronisks saules dermatīts parasti attīstās cilvēkiem, kas ir nemitīgi pakļauti daudzkārtējai un regulārai saules staru ietekmei, pavadot daudz laika kūrortos, zvejojot, strādājot dārzā un laukā. Šajā gadījumā ādas pārmaiņas ir noteiktas ar ultravioleto staru kumulatīvo efektu. Ādas pārmaiņu izteiktība ir atkarīga no apstarojuma summārās devas, ilguma un intensitātes, kā arī dabīgās ādas krāsas un melanīna pigmentācijas (iedeguma). Šī dermatīta ietekmē āda kļūst sausa, lihenificēta, akcentējas grumbas. Hiprepigmentācijas apvidi mijas ar hipopigmentācijas apvidiem. Attīstās daudzskaitlīgas teleangektāzijas, dažreiz pat hemorāģiski izsitumi. Uz šī fona var attīstīties sīki mezgliņi, zust ādas elasticitāte un veidoties dzeltenīgi papulozi izsitumi un daudzi komedoni īpaši ap acīm.
Fototoksiskās reakcijas attīstās savstarpēji iedarbojoties ultravioletam starojumam un endogenām vai eksogēnām ķīmiskām vielām. Šī tipa reakcija var attīstīties jau pirmajā kontaktā ar saules stariem. Biežākie eksogēnie ārstnieciskie sensibilizatori ir tetraciklīni, sulfanilamīdi, furosemīds, tiazīdi, piroksikāsms, psoralēns, halogenizētie, saules aizsarg ( PABS un benzofenoni) un aromatizējošie līdzekļi (6- metil- kumarīns). Šeit pieskaitāmi ir arī augu valsts fotokumarīni, kurus lielos daudzumos satur dateles, selerija, parastais plukstiņš, pļavas zāle, fenhelis, āboliņš, mežrozītes un citrusi.
Īpaša fototoksiska reakcija ir fotofitodermatīts. Tas ir ādas iekaisums, ko rada savstarpēja saules staru un augu iedarbība. Šajā gadījumā ir neregulāri izvietoti eritematozi bojājuma perēkļi, kuru robežas sakrīt ar auga saskarsmes vietu. Uz eritēmas fona var attīstīties vezukulozi un pūšļveida elementi.
Vasaras laikā īpaši uzmanīgi ir jālieto smaržas un tualetes ūdeņi, kuri satur bergamonta eļļu, lavandu jasmīnu, apelsīna mizu. Šajos gadījumos var attīstīties parfimērijas jeb pigmentācijas dermatīts. Klīniski smaržu lietošanas vietās ir skaidri norobežoti dažādas formas un lieluma eritematozi plankumi, kas atgādina krelles. Šie izsitumi nelobās un attīstās tieši vasaras laikā. Izzūdot izsitumiem, attīstās hiperpigmentācija, kura var saglabāties pat vairākus mēnešus.