Redakcijas komentārs: Tuvojoties pašvaldību vēlēšanām vesels.lv publicē, ko kandidāti vēlas pateikt iedzīvotājiem. Šoreiz uzklausām Igoru MeijuI – ne par Rīgas saimniecību skarošiem jautājumiem, bet par to – kāpēc mēs esam tur kur esam.
Jaunākās paaudzes pārstāvji man nereti uzdod jautājumu – kāpēc Latvija ES daudzos rādītājos ir pēdējās vietās un kā tas varēja notikt? Zemē, kur neproporcionāli iedzīvotāju skaitam dzīvo tik daudz talantīgu cilvēku! Par to liecina viņu panākumi mākslā, sportā un tāpēc citās jomās it kā nevajadzētu būt tik sliktiem rezultātiem. Tomēr tādi tie ir.
Īsā manas atbildes versija ir šāda.
Cēlonis ir jāmeklē salīdzinoši nesenā pagātnē. 80-jos vienojās CIP ar VDK , tā laika PSRS un ASV zināmu aprindu atbalstītas, par PSRS projekta slēgšanu. Gala lēmums par to tika pieņemts 1986.gadā, M.Gorbačova un R.Reigana tikšanās laikā Reikjavikā. Jautājums nebija tikai par Baltijas valstīm, bet par visa Varšavas valstu bloka pakāpenisku politisko un militāro demontāžu.
Tam gatavojās. Atlasīja un apmācīja jaunajai realitātei atbilstošus kadrus, pārsvarā no tā laika nomenklatūras un VDK aģentūras vidus. Dažus no viņiem apmācīja speciāli šim laika posmam izveidotajā skolā Austrijā.
Čekas maisu atvēršana parādīja to, cik šī atmodas procesu virzošā publika bija cieši saistīta ar kādreiz vareno un ietekmīgo organizāciju. Pugulis, Karmena un citi segvārdi sabiedrībai pēc maisu atvēršanas radīja zināmu pārsteigumu.
Apvienoja politiskās un ekonomiskās varas pārņemšanai LPSR VDK, partijas, komjaunatnes darbiniekus, VDK uzraudzībā strādājošos Laimas pulksteņa džinsu pārdevējus un CIP /Sorosa desantu ārzemju latviešu izskatā. Bija no trimdas atbraukuši arī citu ekonomikas attīstības modeli piedāvājušie. Tādi bija Norberts Klaucēns un Gundars Valdmanis. Pēdējais piedzīvoto tajā laikā Latvijā aprakstīja savā grāmatā “Starp dzirnakmeņiem”. Viņi ,VDK aģentūras veicinātajā jaunās valsts izlaupīšanas modelī, neierakstījās.
Daudzi no viņiem kļuva par galvenajiem atmodas aizsācējiem un līderiem. Daļa aizgāja politikā un biznesā, savukārt sorosieši pievērsās mēdijiem un NVO. Ideoloģiskais un saimnieciskais bloks ātri apguva likumīgās izlaupīšanas metodiku, kas sekmīgi tiek realizēta līdz pat šai dienai. Šim sarakstam pievienojās arī kriminālās pasaules pārstāvji.
Ortodoksālajiem komunistiem un plānveida ekonomikas piekritējiem šajā situācijā saglabāt veco kārtību nebija nekādu izredžu. Jāatzīst, ka zināma pretestība tomēr tika izrādīta, kas tā arī apsīka jo lielie lēmumi Maskavā un Vašingtonā jau bija pieņemti. Vecās varas demontāža strauji virzījās uz priekšu un nekādas asins straumes ielās nelija, jo armija un citas represīvās struktūras procesā nopietni neiejaucās.Daži upuri bija, tomēr vainīgie šajās slepkavībās tā arī netika atklāti. Tas ir atsevišķš stāsts.
Kamēr tauta, atmodas iedvesmota, priecājās par vēsturiskās simbolikas brīvu lietošanu, skatījās raidījumu “Labvakar”, dziedāja un sapņoja par gaišo nākotni, cīnījās pret jauna HESA un metro celtniecību, tikmēr privatizācija šī fona aizsegā jau bija sākusies.
Nenotika lustrācija, kā rezultātā politikā, represīvajās struktūrās un tiesu sistēmā palika iepriekšējam režīmam uzticīgi kalpojuši biedri. Jāatzīst, ka viens komunists kuru notiesāt un kuram piespriest reālu cietumsodu tomēr atradās. Tas bija pēdējais LPSR komunistiskās partijas līderis – Alfrēds Rubiks. Viņš savu atsēdēja un vēlāk pat kļuva par Eiropas Parlamenta deputātu.
Galvenais princips, kas tika konsekventi īstenots – laupīt, lai savā rīcībā varētu iegūt budžeta un nodokļu optimizācijas rezultātā iegūto naudu. Laupīt vajag nabagos, jo viņu ir daudz. Paņem no miljona 50 naudiņas mēnesī un tie ir 50 miljoni ko vēlāk var pareizi pārdalīt noteiktu cilvēku un organizāciju virzienā.
Protams laupīja arī bez “jumta” esošos jaunos uzņēmējus. Kāds no viņiem izturēja, cits beidza dzīvi traģiski. Aizsteidzoties notikumiem priekšā jāatzīst, ka brīvs un pašpietiekams, reālos tirgus apstākļos veiksmīgi strādājošs uzņēmējs jaunajai sistēmai nebija vajadzīgs. Parādījās budžeta apgūšanas uzņēmēji kuru veiksmi noteica tuvums politiskajai elitei.
Pēcpadomju naivās sabiedrības aplaupīšanu var iedalīt noteiktos posmos. Naudas reforma (1 pret 200), Auseklīša tipa piramīdu kompāniju izmantošana un to reklamēšana LTV-1, banku bankroti, valsts uzņēmumu peļņas un vēlāk arī pašu objektu privatizācija un to tālāka pārdošana ārvalstu uzņēmumiem, privatizācijas sertifikātu vērtības devalvācija, maksātnespējas administratoru un tiesu izpildītāju nozares radīšana. Tas ka dauzi no pēdējiem vēlāk kļuva par miljonāriem parādīja to ka jaunajā lietu kārtībā likumīgi laupīt ir daudz izdevīgāk nekā radīt.
Kad šis laupīšanas posms bija pabeigts, nederīgie nākamajam cēlienam 90-to gadu varoņi no trases tika noņemti. No Latvijas Bankas ziloņkaula torņa augstumiem zemē nokāpa jaunā tautas cerība Einārs Repše, paprasot par šādu upurēšanos viņam ziedot 1 miljonu latu. Viņš šo summu pamatoja ar nepieciešamību būt neatkarīgam no oligarhiem. Daļu no šīs summas, tauta, cerot uz pārmaiņām arī saziedoja. Tā politikā ienāca Jaunais Laiks. Ar šo brīdi valstī sākās Sorosa specifisko vērtību un augļotāju kluba uzvaras gājiens. Pats Repše vēlāk pievērsās glezniecībai un deltaplāna būvniecībai, jo tika nostumts malā un viņu aizstāja paši “tiesiskākie un caurspīdīgākie” Sorosa organizāciju pārstāvji. Īstās viņu dzīres vēl bija priekšā, sasniedzot kulmināciju brīdī kad nauda bija tik daudz kā nekad! Ļoti daudz naudas!
Pēc vairākām šī politiskā spēka mutācijām bija pienācis laiks sēdināt valsti un pilsoņus uz parāda adatas. Padsmit gadu laikā Sorosa struktūras tam bija izveidojušas pateicīgu augsni, jo bija 15 gadu laikā no “filantropa” saņēmušas 90 miljonus USD finansējumu “demokrātijas stiprināšanai” un “atvērtas sabiedrības veidošanai.” Bija pienācis brīdis ķerties pie galvenā sava saimnieka uzdevuma pildīšanas – valsts parādsaistību palielināšanas. Tam tad arī “sabiedrība tika arvērta”, pakāpeniski sasniedzot 21 miljardu lielu valdības parādu jeb procentos rēķinot, vairāk kā 1 miljonu EUR dienā. Kur šī nauda ir “ieguldīta” saprotamas informācijas nav. Formālā atbilde – budžeta deficīta segšanai.
Tā iesākās jauns parazitēšanas posms, kas apmierināja gan augļotājus, gan marasmā iestigušo nomenklatūru, kurai par valsts attīstību, dzīvojot uz garantēti pārfinansētā kredīta, vairs nebija jādomā. Tikai jāceļ nodokļi, tarifi, jāpilda kreditoru pavēles, direktīvas un jāpalielina sev algas.
Ar to laupīšana nebeidzās. Tika izdomāts īpatnējs termins – “banku kapitālais remonts” , izveidots Finanšu izlūkošanas dienests un Ekonomiskā tiesa. Notika miljardos mērāma uzņēmēju un privātpersonu naudas ekspropriācija, kas salauza biznesu un dzīvi tiem kuri izmantoja Latviju kā peļņas centru savos darījumos. Likums, ka neizņemtā peļņa netiek aplikta ar nodokli daudziem tajā laikā šķita simpātisks. Radās iespaids, ka tika apzināti izlikts “slazds” kas sanākot zināmam naudas daudzumam aizcirtās.
Kur šī uzkrātā un vēlāk konfiscētā nauda palika, vēsture pagaidām klusē. Skaidrs, ka tik “uzņēmējdarbībai labvēlīgai videi” reālais bizness sāka iet garām ar līkumu. Neizslēdzu iespēju, ka nākotnē šajā sakarā pret valsti tiks vērstas prasības un uzsāktas tiesvedības.
Tā Latvijas vara izdzenot reālo biznesu kļuva par daļas politiķu, ierēdņu, valsts kapitālsabiedrību vadošo darbinieku, augļotāju un likumīgo blēžu paradīzi. Visspilgtākie piemēri tam ir airBaltic , Railbaltic un atsevišķi militārie iepirkumi.
Turpinot iesākto dzīves dārdzības palielināšanas tendenci ar mērķi iekasēt budžeta ienākumu galveno nodokli – PVN, tika paaugstināta maksa par visa veida enerģiju. Skaidrojums tam bija īss – viss maksā tik cik maksā! Tas palielināja transporta, apkures izmaksas un pārtikas cenas veikalos. Varētu teikt arī citādāk – inflācija dzīves norma! Analizējot šādu “ekonomisko politiku” aizdevēji varēja justies droši par procentu maksājumu savlaicīgumu. Exelī viss izskatījās pārliecinoši, tikmēr vecākās paaudzes pārstāvji kļuva arvien trūcīgāki. Kreditoriem nav jādomā par vietējo sociumu, jeb “indiāņu problēmas uz šerifu neattiecas”.
Vai 8,8 miljardi EUR vērtais otrais pensiju līmenis būs nākamais cēliens laupīšanas izrādē, redzēsim jau tuvākajā laikā.
Tā īsumā izskatās 35 gadu garumā noietais ceļš no atmodas, kluba 21, Latvijas Ceļa līdz Jaunajam laikam”, tā vēlākajiem kloniem un to mainīgajiem satelītiem.
Pakāpeniski ir notikusi stafetes nodošana nākamajai paaudzei, kura stafetes kociņu ir veiksmīgi pārņēmusi. Progresīvā jaunatnes daļa ir pilnībā pieņēmusi savu priekšteču tikumus un vērtības un šodien droši soļo globālistu dienas kārtības avangardā, utilizējot vēl atlikušā veselā saprāta paliekas.
Paradoksāli ir tas, cik līdzīgas izrādījās padomju nomenklatūras, viņu pēcteču un rietumu kreiso liberāļu vērtības.
Rezultāts no augstāk aprakstītā ir likumsakarīgs. Negatīva demogrāfija, “elites” visatļautība un nesodāmība, pieaugošā emigrācija/imigrācija, neatdodama parāda nasta un no tā izrietošā vecākās paaudzes nabadzība.
Jebkurai kroplai sistēmai ir atvēlēts laika limits. Tomēr jāpatur prātā viena Romas imperatora teiktais – jo tuvāk impērijas gals, jo neprātīgāki kļūst tās likumi.
Kas būs tās vietā ir atkarīgs lielā mērā no mums pašiem. Tie kas paši ar sevi nespēj tikt galā, tos piekārto kāds cits.
Vārdus un uzvārdus manis pieminēto notikumu personificēšanai ziniet paši. Visus šos gadus viņi ir bijuši mūsu acu priekšā.
