Plaušas ir dzīvībai obligāti nepieciešams orgāns. No gaisa, kas ieelpojot nokļūst līdz alveolām (vissīkākā plaušu sastāvdaļa, kas atgādina maisu), skābeklis cauri sarežģītai membrānai “iesūcas” asinīs un tiek piegādāts visām organisma šūnām. Savukārt no asinīm (proti, vissīkākiem alveolu kapilāriem jeb mikroskopiskiem asinsvadiem) apmaiņā pret skābekli izdalās ogļskābā gāze, kas ir cilvēka vielmaiņas galaprodukts, ko mēs izelpojam.
Taču plaušās notiek ne tikai skābekļa un ogļskābās gāzes apmaiņa. Cauri šķērssienai (membrānai) abos virzienos var nokļūt arī citas vielas, piemēram, ieelpas gaisā vai asinīs izšķīdušās gāzes. Starp citu, plaušu izvadfunkciju labi apguvuši ceļu policisti, kas izelpā mēdz pārbaudīt etilspirta koncentrāciju (vienīgi procedūras laikā jāatceras palūgt vienreizēju iemuti higiēniskos nolūkos).
Arī saindēšanās vai smagu slimību (iekšēja saindēšanās!), piemēram, cukura diabēta, nieru vai aknu mazspējas gadījumā plaušas tik intensīvi izvada no asinīm pārmērīgā daudzumā esošās ķīmiskās vielas (vielmaiņas produktus), ka raksturīgā nepatīkamā smaka ļauj nekļūdīgi noteikt diagnozi. Kā jau teicām, caur plaušām bioķīmiski aktīvās vielas nokļūst cilvēka organismā. Tās var būt gāzes (jautrības gāze, tvana gāze, kaujas gāzes utt,), viegli gaistoša vielu (acetons, ēteris utt.) tvaiki, šķidrums (piemēram, medikamentus plaušās var arī iesmidzināt). Vielas darbība, nokļūstot cilvēka organismā caur plaušām, sākas ļoti ātri, tāpēc arī medikamentu ievadīšana, tos ieelpojot, ir ļoti ērta un strauji iedarbīga. Ne velti zāļu aerosoli kļūst aizvien izplatītāki. Plaušas par ievadvārtiem, lai piekļūtu vārīgākām cilvēka vietām, labprāt izmanto arī militāristi. toksikomāni, smēķētāji.
Anestezioloģija bez gāzu lietošanas vispār grūti iedomājama. Kriminālkomēdijās vai gangsterfilmās jau izsenis ļaundari vai citkārt labie ļaudis tiek salīdzināti ar vīkšķi, kas samitrināts kādā gaistošā šķidrumā, vai arī telpā tiek atgriezts jautrības gāzes balons. Arī narkozes pirmsākumos pacientu aizmidzināja, uz speciālas marles maskas pilinot ēteri vai hloroformu. Protams, šis process bija grūti kontrolējams, narkotiskie tvaiki skāra ne tikai slimniekus, bet arī visus, kas atradās telpā. No mūsdienu viedokļa medicīnas māsa vai ārsts, kas ik dienu pilināja ēteri slimniekiem, darba laiku pavadīja mērenā eiforijā vai pusmiegā un sirga no hroniskas saindēšanās vai neapzinātas toksikomānijas. Kādreiz padomju laikā anestezioloģijas darbinieki, lai atindētu organismu, saņēma pienu (0,5 — 1 litru dienā), kā arī dažas dienas papildatvaļinājuma. Mūsu dienās, lai nodrošinātu gāzes narkozi (inhalācijas narkozi), parasti lieto trahejas intubāciju (proti, trahejā ievada speciālu elpošanas caurulīti), retāk izmanto speciālas maskas.
Elpošanas caurulītei ir speciāla manšete, kas nodrošina hermētismu, proti, nav gāzu noplūdes, Trahejas intubāciju lieto operācijās, kuru laikā nepieciešams pilnīgs muskuļu atslābums (vēdera un krūšu dobuma operācijas, ilgstošas ortopēdiskas, neiroķirurģiskas u.c. operācijas). Lai iemigšana pirms trahejas intubācijas būtu ātra un patīkama ne tikai pacientam, bet neradītu stresu arī anesteziologam, intravenozi ievada loti spēcīgus, īslaicīgas darbības miega līdzekļus. Iemidzināšanu ar maskas palīdzību, elpojot gāzi, mūsu dienās vēl nereti lieto maziem bērniem. To dara tāpēc, lai pasargātu mazuli no injekcijas (deguna izdalījumi, kliegšana, bērna un mātes raudas), kā arī ātri iemidzinātu. Tomēr medicīnas māsām un ārstiem, kas visu dienu pavada operāciju zālē, ja ar masku inhalē gāzi, neapšaubāmi nākas saņemt savu narkozes devu.
Trahejas intubācija, kas ļauj gāzes narkozi vadīt vienmērīgi un stabili, tomēr var radīt dažas nepatīkamas izjūtas pacientam pēc operācijas. Visbiežākās sūdzības ir par nelielu aizsmakumu, rīkles sāpīgumu. Dažu stundu vai 1 — 2 dienu laikā nepatīkamās izjūtas pāriet; dažkārt, ja to ļauj veiktā operācija, palīdz silta tēja vai tās tvaiku ieelpošana, retāk — aerosola (pēc ārsta ieteikuma) inhalācija. Atsevišķos gadījumos aizsmakums, īpaši bērniem vai personām, kam ir nosliece uz balsenes iekaisumu, var attīstīties vēlīni, pēc 2 — 3 nedēļām, vai arī būt ilgstoši. Šādos gadījumos neapšaubāmi jākonsultējas ar ārstu. Taču mūsu dienās šādi gadījumi ir ļoti reti, jo anesteziologu rīcībā ir mūsdienīgas elpošanas caurulītes un speciālas ziežvielas, kas praktiski nekairina un netraumē traheju. Gan agrīnas, gan vēlīnas sūdzības atkarīgas no operācijas ilguma, pareizāk — no tā, cik ilgi elpošanas caurulīte atradusies trahejā.
Citas komplikācijas, kas saistītas ar trahejas intubāciju, pēc plānotas operācijas nedrīkstētu būt. Dažādu anatomisku īpatnību gadījumā, ja ir palielināts intubācijas risks, anesteziologs pacientam visu sīki un pamatīgi izskaidro. Akūtas, neatliekamas operācijas gadījumā pieaug ne tikai pašas operācijas, bet arī narkozes (trahejas intubācijas) risks.
Anestezioloģija bez gāzu lietošanas vispār grūti iedomājama. Kriminālkomēdijās vai gangsterfilmās jau izsenis ļaundari vai citkārt labie ļaudis tiek salīdzināti ar vīkšķi, kas samitrināts kādā gaistošā šķidrumā, vai arī telpā tiek atgriezts jautrības gāzes balons. Arī narkozes pirmsākumos pacientu aizmidzināja, uz speciālas marles maskas pilinot ēteri vai hloroformu. Protams, šis process bija grūti kontrolējams, narkotiskie tvaiki skāra ne tikai slimniekus, bet arī visus, kas atradās telpā. No mūsdienu viedokļa medicīnas māsa vai ārsts, kas ik dienu pilināja ēteri slimniekiem, darba laiku pavadīja mērenā eiforijā vai pusmiegā un sirga no hroniskas saindēšanās vai neapzinātas toksikomānijas. Kādreiz padomju laikā anestezioloģijas darbinieki, lai atindētu organismu, saņēma pienu (0,5 — 1 litru dienā), kā arī dažas dienas papildatvaļinājuma. Mūsu dienās, lai nodrošinātu gāzes narkozi (inhalācijas narkozi), parasti lieto trahejas intubāciju (proti, trahejā ievada speciālu elpošanas caurulīti), retāk izmanto speciālas maskas.
Elpošanas caurulītei ir speciāla manšete, kas nodrošina hermētismu, proti, nav gāzu noplūdes, Trahejas intubāciju lieto operācijās, kuru laikā nepieciešams pilnīgs muskuļu atslābums (vēdera un krūšu dobuma operācijas, ilgstošas ortopēdiskas, neiroķirurģiskas u.c. operācijas). Lai iemigšana pirms trahejas intubācijas būtu ātra un patīkama ne tikai pacientam, bet neradītu stresu arī anesteziologam, intravenozi ievada loti spēcīgus, īslaicīgas darbības miega līdzekļus. Iemidzināšanu ar maskas palīdzību, elpojot gāzi, mūsu dienās vēl nereti lieto maziem bērniem. To dara tāpēc, lai pasargātu mazuli no injekcijas (deguna izdalījumi, kliegšana, bērna un mātes raudas), kā arī ātri iemidzinātu. Tomēr medicīnas māsām un ārstiem, kas visu dienu pavada operāciju zālē, ja ar masku inhalē gāzi, neapšaubāmi nākas saņemt savu narkozes devu.
Trahejas intubācija, kas ļauj gāzes narkozi vadīt vienmērīgi un stabili, tomēr var radīt dažas nepatīkamas izjūtas pacientam pēc operācijas. Visbiežākās sūdzības ir par nelielu aizsmakumu, rīkles sāpīgumu. Dažu stundu vai 1 — 2 dienu laikā nepatīkamās izjūtas pāriet; dažkārt, ja to ļauj veiktā operācija, palīdz silta tēja vai tās tvaiku ieelpošana, retāk — aerosola (pēc ārsta ieteikuma) inhalācija. Atsevišķos gadījumos aizsmakums, īpaši bērniem vai personām, kam ir nosliece uz balsenes iekaisumu, var attīstīties vēlīni, pēc 2 — 3 nedēļām, vai arī būt ilgstoši. Šādos gadījumos neapšaubāmi jākonsultējas ar ārstu. Taču mūsu dienās šādi gadījumi ir ļoti reti, jo anesteziologu rīcībā ir mūsdienīgas elpošanas caurulītes un speciālas ziežvielas, kas praktiski nekairina un netraumē traheju. Gan agrīnas, gan vēlīnas sūdzības atkarīgas no operācijas ilguma, pareizāk — no tā, cik ilgi elpošanas caurulīte atradusies trahejā.
Citas komplikācijas, kas saistītas ar trahejas intubāciju, pēc plānotas operācijas nedrīkstētu būt. Dažādu anatomisku īpatnību gadījumā, ja ir palielināts intubācijas risks, anesteziologs pacientam visu sīki un pamatīgi izskaidro. Akūtas, neatliekamas operācijas gadījumā pieaug ne tikai pašas operācijas, bet arī narkozes (trahejas intubācijas) risks.
