Kopš COVID pandēmijas akūtās fāzes sākuma ir pagājis gandrīz gads, bet vēl aizvien nav izvērtēts Attīstībai/Par veselības ministru katastrofālais darbs pandēmijas laikā. Mūsu fnanšu ministrs Reirs dāsni dalīja tā saucamo COVID naudu par kuru daudzi runā, ka tā esot dalīta ļoti ņemot vērā arī savtīgi “reiriskās” intereses, bet Latvija pandēmijas otrajam vilnim 2021. gada beigās un 2022. gada sākumā tā arī netika pienācīgi sagatavota.
Pēc 2021. gada pavasara bija pusgads laika un miljards EUR, lai rīkotos un gatavotos otrajam vilnim, bet tas nenotika. Mūsu Veselības ministrija pašas ministres Ilzes Viņķeles personā īsi pirms otrā viļņa sākuma mūs laipni informēja, ka COVID slimniekiem ir sarūpētas 250 gultas vietas, un tālāka rezerves plāna īsti nav. Vēlāk bija kaut kādas mistiskas runas par iespējams 1000 gultas vietām, kuras varbūt varētu konvertēt.
Kā dāsnie simti miljonu COVID naudas pārvērtās nožēlojamās 250 slimnīcu gultas vietās? Šī ir tā konkrētā nožēlojamā vai pat noziedzīgā nolaidība par kuru būtu jāprasa atbildība gan no tā laika finanšu ministra Reira, gan it īpaši no visiem tā laika veselības ministriem – Ilzei Viņķelei, Danielam Pavļutam un veselības blicministram Atim Pabrikam. Tika iztērēti un izšķiesti vairāk nekā miljards EUR, bet Latvija netika ne drusciņas sagatavota reālam COVID otrajam vilnim, tādejādi nodarot Latvijas iedzīvotājiem miljardiem EUR lielus zaudējumu, pirmo reizi Latvijas miera laika vēsturē ieviešot komandanta stundu un nogalinot simtiem vai pat tūkstošiem iedzīvotāju, kuriem pietrūka vietas slimnīcās.
Šoreiz palūkosimies dažiem iemesliem un faktiem, kas ļauj novērtēt Attīstībai/Par veselības ministru katastrofāli zemo kompetences līmeni un nespēju vadīt ministrijas un nozari tā, lai tā spētu jēdzīgi darboties.
Tātad: kā veselības ministru vadītā iestāde – veselības ministrija ieguva datus un faktus par COVID pandēmiju Latvijā, kā tā vērtēja šos faktus, kā izdarīja secinājumus un kā tos pārvērta rīcībā? Katrs no šiem soļiem bija sava veida katastrofa un nemākulības manifestācija, kuru atbalstīja šo pašu ministru tieši un netieši izvēlētie eksperti. Var, protams, iesaistīto personu bēdīgo sniegumu mēģināt nomaskēt piešķirot viņiem dažādus valsts apbalvojumu par sasniegumiem un varonību COVID pandēmijā, bet ar to pašus faktus par ļoti bēdīgo kompetences un zemo rīcībspējas līmeni nenoslēpt.
Sāksim ar pirmo – kā tika iegūti dati par pandēmijas attīstību Latvijā? Publiski un arī valdības iekšienē pirms COVID otrā viļņa par pandēmijas līmeni cirkulēja divi galvenie rādītāji: cik ir COVID pozitīvu testu dienā un nedēļā, un kāds ir COVID pozitīvo testu īpatsvars. Veids, kādā veselības ministrija ieguva šos skaitļus un tos izplatīja, parādīja, ka šie rādītāji ir iegūti nemākulīgi un nekompetenti, un tādēļ šiem datiem nav zināma ne to precizitāte, ne arī ticamība. Konkrēti: COVID pozitīvo analīžu skaits un pozitīvo analīžu procents ir atkarīgs no tā pēc kādas metodes un metodikas izvēlas pacientus, kurus testēt. Zinātnes aprindās tas ir vispārzināmi, bet mums Latvijā metodes pacientu atlasei uz testēšanu netika publiskotas, un tāda metožu apraksta arī nemaz nebija. Tātad nebija arī nekādas analīzes par to, cik precīzi ir iegūtie dati, un ko tieši tie atspoguļo. Tās ir elementāras lietas, kuras saprot lielākā daļa zinātnieku, kuri nodarbojas ar eksperimentālo zinātni un datu savākšanu. Viņķeles, Pavļuta un Attīstībai/Par komandās neatradās vieta tādiem cilvēkiem, kuri kaut ko saprot par datiem un to ticamību. Ticamu datu iegūšanu aizstāja dažādu amatpersonu “gvelšana” par COVID19 pozitīvo analīžu procentu un to, ka tas ir virs vai zem 3%, lai gan to nevar un nedrīkst uztvert nopietni, jo šis rādītājs ir saistīts tikai un vienīgi ar to pēc kādas metodes izvēlas pacientus, kurus testēt.
Ticamu datu neesamība tātad bija pirmā nekompetences izraisītā problēma.
Kā šie COVID izplatības dati tika vērtēti un kādi secinājumi tika izdarīti? Datu par COVID saslimušo skaitu precizitāte un atbilstība vērtēta netika. Nekur publiskā amatpersonu informācijā jūs neatradīsiet jelkādu datu precizitātes un ticamības vērtējumu. Normālu ministru vadītā ministrijās un valstīs nākamais solis būtu izveidot pandēmijas izplatības modeli, lai tajā ievadot savāktos datus, varētu izdarīt pamatotus vērtējumus par iespējamiem nākotnes scenārijiem, vērtētu kādu rezultātu varētu dot tas vai cits pandēmijas ierobežošanas pasākums, salīdzinot rezultātus ar pandēmijas faktisko attīstību precizētu un attīstītu modeļus, nonāktu pie precīzākām prognozēm un efektīvākiem pandēmijas apkarošanas pasākumiem. Mūsu ultramazkompetento veselības ministru Viņķeles un Pavļuta vadītajās iestādēs un arī valdībā vispār nekas netika darīts, lai pandēmijas attīstības modeļus izveidotu, un nekādu modeļu nebija. Attīstītajās valstīs un arī mūsu kaimiņvalstī Lietuvā šādi modeļi bija. Tā vietā, lai mēģinātu matemātiski paredzēt pandēmijas attīstību un pielietoto pasākumu efektu, Veselības ministrijas ierēdņi, piesaistītie COVID eksperti un valdības sēžu dalībnieki “urbināja degunu” un apmainījās apmērām šādām gvelšanas līmeņa frāzēm: “es domāju, ka mēs pielietosim šo COVID ierobežošanas pasākumu, aizslēgsim šos veikalus un pandēmija samazināsies šādi”; “Nē, es domāju, ka mums jāslēdz nevis šie veikali, bet gan tās frizētavas un tad rezultāts būs tāds…” – un tamlīdzīgi, bez praktiski jebkāda faktuālā pamatojuma katrs diskusiju dalībnieks varēja izteikt savas iedomas un virzīt COVID apkarošanas pasākumus tādā gultnē, kādā viņa konkrētajam grupējumam tas varēja būt izdevīgi. Nekāda pasākumu piesaiste reālajiem faktiem nenotika, jo nebija ne ticamu faktu, nedz arī modeļu, kas ļautu izteikt pamatotus pieņēmumus.
Veselības ministru un vadošo ierēdņu noziedzīgā nekompetence gāja vēl tālāk. COVID slimības attīstības gaitā no citām valstīm bija diezgan labi zināms, cik dienas paiet no inficēšanās līdz simptomiem, bija apmēram zināms, cik dienas paiet no simptomiem līdz hospitalizācijai, un visbeidzot – cik dienas paiet no hospitalizācijas līdz kritiskajam stāvoklim, kā arī cik ilgu laiku vidēji slimnīcā pavada viens COVID pacients. Tāpat bija aptuveni nojaušams tā saucamais R koeficients – cik cilvēkus vidēji viens saslimušais inficē. Tas bija zināms no citām zemēm; Latvijā to bija iespējams aptuveni aprēķināt, ja iegūtu sistemātiski ticamus datus, bet arī tāpat tas būtu aptuveni zināms. Zinot visus šos rādītājus, ir visai elementāri izrēķināms, cik būs hospitalizēto cilvēku pēc viena mēneša, un cik būs hospitalizēto un arī smagā stāvoklī hospitalizēto cilvēku pēc diviem mēnešiem. Ar tik tiešām visai elementārām matemātikas zināšanām no šiem datiem varēja izrēķināt, ka COVID otrajā vilnī pēc diviem mēnešiem būs vajadzīgas vairāk nekā 1000 gultas vietas. Pēc sava apkaunojošā paziņojuma par to, ka esam gatavi COVID pandēmijai, jo mums ir 250 gultas vietas slimnīcās mūsu veselības ministrei vajadzēja demisionēt, bet, ja viņa būtu mazliet senākā Japāņu kultūrā, tad pieprasīt, lai viņai atnes duncīti uz zīda spilventiņa. Tā gan nenotika, un viņas Attīstībai/Par partijas biedri tā vietā, lai pieprasītu nekompetentā ministra demisiju, līdz pēdējam stutēja un turēja viņu amatā, tā apdraudēdami daudzu Latvijas iedzīvotāju labklājību, veselību un dzīvību.
Jau COVID pirmā viļņa gaitā bija labi zināms, ka smagiem COVID pacientiem palīdz skābeklis. Skābekļa aparāts nav dārgs – viens aparāts ar visu aprīkojumu maksāja mazāk par 3000 EUR, ir darbināms no 220V elektrības tīkla un ir izmantojams gan slimnīcā, gan veco ļaužu pansionātā, gan arī pacientam pašam savās mājās. Šāds aparāts nodrošina ar elpojamo skābekli tā lietotāju neierobežoti ilgi – kamēr nesalūzt. Vai šādi aparāti tika sagādāti pietiekamā skaitā un pielietoti? Atbildi jau jūs zināt – NĒ.
Ņemot vērā augstāk aprakstīto nespēju iegūt ticamus datus un nespēju tos analizēt un izdarīt ticamus secinājumus nav jābrīnās par veselības ministru haotiskajām un pretrunīgajam, un bieži vien ne visai loģiskajām rekomendācijām rīcībai pandēmijas ierobežošanā. Dažādos strauji mainīgos pandēmijas ierobežošanas pasākumus es domāju, ka šeit nav jāuzskaita – lasītāji tos atceras paši un paši ir no tiem cietuši.
Varētu jautāt – kur un kā finanšu ministrija un tās vadītājs Reirs piedalījās līdzekļu plānošanā gatavojoties COVID otrajam vilnim, un kā vērtēja budžeta izlietošanas efektivitāti un sasniedzamos rezultātus pret iztērēto grandiozo naudu? Skatoties uz Reira pārraudzībā esošajām iestādē – kā VID ar tā beidzamo dienu noziedzīgās korupcijas skandāliem vai Reira sistemātisko nespēju novērst FKTK padomes locekļa Ģirta Rūdes regulāros profesionālās ētikas pārkāpumus Latvijas biržas un farmācijas giganta Olainfarm uzraudzībā, jādomā, ka arī COVID jautājumā diez vai Reira domas būs sniegušās tālāk par naudas dalīšanu un savas ietekmes palielināšanu.
Atkal Latvija ir sarežģītā situācijā un atkal būs naudas dalīšana. Vai šoreiz rezultāti būs labāki? Ja šo ministru darbība būs tāda pati kā COVID laikā, tad var gadīties, ka atbilde ir meklējama Bokonona 14. grāmatā, vai arī ministru nomaiņā.
