Margarita Doble
Gaisma un tajā esošās krāsas ir dzīvības spēks, kas piedalās visās organisma norisēs. Gaisma stimulē šūnu augšanu, ietekmējot endokrīno un nervu sistēmu. Dažādie krāsu izstarojumi veicina dzīvā organisma šūnās ķīmiskās reakcijas. Krāsai ir ne tikai fizioloģiska, bet arī psiholoģiska iedarbība.
Cilvēka ādu var salīdzināt ar antenu – tā uztver informāciju no ārpuses un nodod to tālāk organisma iekšējām struktūrām. To jau izsenis novērojuši un zinājuši dziednieki un senie ārsti. Arī acis uztver gaismas krāsas un tās svārstības, kas iedarbojas uz cilvēku fizioloģiski un psiholoģiski. Tāpēc senajā Ķīnā, Ēģiptē, Indonēzijā, Peru, Indijā izveidojās tāda medicīnas nozare kā krāsu terapija. Ēģiptē krāsu terapijai izvēlējās vietu tempļos, piramīdās, un šim nolūkam bija iebūvēts speciāls gaismas ceļš, kur notika ārstēšana. Senajā Ķīnā, krāsu terapiju kombinējot ar adatu terapiju, veiksmīgi ar dzeltenās krāsas apstarojumu ārstēja gremošanas kaites, ar zili violeto – krītamo kaiti un tā tālāk. Slimniekiem vajadzēja valkāt attiecīgas krāsas tērpus, brilles, arī atrasties attiecīgās krāsas telpās. To visu noteica ārsts, kas bija ieguvis speciālas zināšanas šajā nozarē. Vēl tagad Ķīnā ļoti plaši ārstēšanā lieto adatu terapiju ar krāsu starojumu. Ķīnas tradicionālajā medicīnā katram garastāvoklim tiek piemērota cita krāsa, piemēram, sarkanā – priekam, baltā – bēdām, melnā – bailēm.
Dziednieki radījuši daudzas receptes krāsu terapijai, kas sniedz labus ārstēšanas rezultātus. Tajās noteiktai slimībai iesakāmas krāsas, arī tās iedarbības ilgums, biežums. Podagras un reimatisma slimniekiem ieteica uz slimajām vietām nostiprināt indigo krāsvielā nokrāsotu drēbi vai papīru, krūšu dziedzera iekaisumam un slimojot ar rozi – zilo papīru, bet ar sarkano gaismu ārstēja rīkles iekaisumu.
Ķīnā valdīja uzskats, ka jau agrīnā vecumā zēniem jāvalkā zilas drēbes, jāuzturas zilās telpās un viņi jāārstē ar zilu krāsu, meitenēm – attiecīgi sārtā krāsa.
Krāsu izpausmes spēku jau pirms tūkstošiem gadu aprakstījuši Ēģiptes priesteri, savos ziņojumos viņi min pamatkrāsas – sarkano, dzelteno, zaļo, – bet pārējās krāsas ir šo trīs pamatkrāsu maisījums.
Pitagors un Paraceltus plaši aprakstījuši varavīksnē saskatāmās septiņas krāsas, turklāt ar izsmeļošu paskaidrojumu:
• sarkanā – vara, valdība, autoritāte, slava, atzinība;
• oranžā – zinības, pētījumi, domu asums;
• dzeltenā – inteliģence, saimnieciskums, nauda;
• zaļā – harmonija, pareizs dzīvesveids, daudzveidība;
• zilā – ideālisms, uzticība, padevība, reliģija;
• indigo – mīlestība, gudrība, ārstniecība, reliģija, kultūra;
• violetā – ceremonijas, rituāli, maģija, greznība.
Varavīksnes spēks
Šīm septiņām varavīksnes krāsām atbilst arī galvenie dziedzeri cilvēka organismā, ar tiem atbilstošiem enerģijas centriem un savu specifisko starojumu iedarbību. Tādējādi ar pareizi izvēlētu krāsu var palīdzēt ārstēt gandrīz jebkuru slimību, taču šoreiz aplūkosim tikai to vispārējo iedarbību.
Sarkanās krāsas nozīme ir spēks, veselība, vitalitāte. Sarkanā krāsa dod siltumu un spēku, arī kaislības, jo stimulē sensoros nervus un seksuālos dziedzerus, liek adrenalīnam iekļūt asinsritē. Tā kā sarkanā ir visspēcīgākā no krāsām, to jālieto gudri un rūpīgi. Tā ir vitalizējoša, stimulējoša, radoša, modinoša.
Oranžā krāsa ir mentāls stimulators, antidots depresijas, vientulības, noguruma gadījumā. Oranžā krāsa dod vitalitāti, entuziasmu, labvēlīgi ietekmē vielmaiņu, atjauno un vitalizē, novērš baiļu izjūtu, stiprina nervu sistēmu.
Oranžo krāsu, tāpat kā sarkano, nedrīkst lietot ilgstoši, ārstējot jāievēro apstarojuma ilgums, intensitāte un citi nosacījumi.
Dzeltenā krāsa aktivizē limfas plūsmu limfvados, palīdz koriģēt svaru, stiprināt nervu sistēmu, palīdz novērst vielmaiņas traucējumus, veicina gremošanu, stimulē racionālo domāšanu, aktivizē spējas zinību apguvē. Dzeltenās krāsas starojums palīdz ārstēt ādas slimības. Dzeltenā krāsa atjauno enerģiju saules pinumā, likvidē grūtsirdību un nomāktību.
Zaļā krāsa nomierina un līdzsvaro nervu sistēmu, stiprina sirdi. Zaļā ir dabas pamatkrāsa. Tā simbolizē harmoniju, atpūtina acis, rada labsajūtu, likvidē spriedzi. Zaļais starojums palīdz ārstēt bronhītu, garo klepu, acu slimības, līdzsvara traucējumus, reiboni, depresiju, nervozitāti, pašsajūtas traucējumus, kas saistīti ar laika pārmaiņām, locītavu iekaisumus ar pietūkumu. Zaļā krāsa veicina augšanu, palīdz harmonizēt grūtniecību, dod miera izjūtu nogurušai sirdij un nerviem.
Zilā krāsa iedarbojas uz vairogdziedzeri. Zils nomierina prātu, palīdz šoka stāvoklī, palīdz ārstēt bezmiegu, ietekmē elpošanas centru. Zilās krāsas starojumu izmanto, ārstējot ekzēmu, iesnas, aptaukošanos, impotenci un frigiditāti, astmu (veicinot izelpu). Zilā krāsa atsvaidzina un atvēsina, nomierina nervu sistēmu, dezinficē. Tā ir visvairāk dziedinošā krāsa, kas palīdz regulēt harmonisku attīstību audos un relaksēt organismu.
Indigo krāsa iedarbojas caur hipofīzi. Tā ir zilās krāsas augstāks aspekts. Indigo krāsai ir visas tās pašas īpašības, kas zilajai, un vēl klāt starojums, kas veicina galvas smadzeņu asinsriti. Indigo ir labs tīrītājs, nomierinātājs un relaksētājs, radot klusumu un mieru ķermenī un prātā.
Violetā krāsa iedarbojas uz smadzenēm. Tā ir zilās un sarkanās krāsas sajaukums, tāpēc izpauž abu krāsu būtību: dzīvības spēku un uguni, kā arī mieru un konservatīvismu. Violētā krāsa izstaro augstākas vērtības. Tā ir noslēpumainās burvības, maģijas un mistikas krāsa. Violeto krāsu lieto garīgajā dziedniecībā, tā palīdz iemigt, atjauno, līdzsvaro apziņu, ceļ pašcieņu, atjauno organisma sistēmas ritmu, veicina intuīciju, iztēli, iedvesmu, regulē mijiedarbību starp prātu un ķermeni. Violetais labvēlīgi ietekmē limfatisko sistēmu un endokrīnos dziedzerus.
Violetā krāsa, tāpat kā sarkanā, ārstniecībā lietojama ar mēru un gudri, jo tie ir vissmalkākie stari. Visuzmanīgāk violetās gaismas starojums lietojams agresīvi noskaņotiem pacientiem.
Krāsas darbībā
Cilvēki reaģē uz krāsām dažādi. Krāsu terapijā jāņem vērā arī ārstēšanas laiks, klimats, pacienta vecums, temperaments, garīgais noskaņojums un attīstība, asinsspiediens un citi faktori.
Slimojot svarīgi krāsu uzņemt arī ar barību svaigā veidā (nevis ceptu, vārītu, konservētu, jo tā tiek vājināta krāsas iedarbība).
Ja slimība izpaužas ar karstumu, jāizvēlas barība, kas sastāv no vēsiem, tas ir, ziliem, toņiem. Turpretī slimības, kas raksturojas ar aukstumu, jāārstē ar sārtas krāsas barību.
Krāsu uzņem arī dzerot, iepriekš ar attiecīgu krāsu 15–30 minūtes apstarojot ūdeni. Vislabāk ūdeni apstarot ar saules stariem. Ja ūdeni apstaro ar noteiktas krāsas starojumu, rodas ķīmiskas norises, kas maina tā garšu. Ar zilu krāsu apstarots ūdens kļūst it kā vēsāks un svaigāks, bet ar sarkano – negaršīgāks, it kā būtu sastāvējies.
Krāsu terapijā ietilpst arī mazgāšanās, ūdenim pievienojot slimībai atbilstošu krāsu, biežāk aromātiskas eļļas veidā. Mazgāšanās aromātiskas krāsas ūdenī nedrīkst pārsniegt 30 minūtes.
Skats vēsturē
Krāsu terapija pamatojas uz fotoelektrības parādību, ko atklāja slavenais vācu fiziķis Heinrihs Hercs. To par pamatu savai krāsu teorijai izmantoja Alberts Einšteins. Viņš izstrādāja savu unikālo gaismas korpuskulāro teoriju, par ko saņēma Nobela prēmiju; pierādīja, ka gaismas plūsma sastāv no atsevišķām korpuskulām. Jo mazāks fotona elektriskais potenciāls, jo mazāka elektronu spēja veidot bioloģiskās norises objektā. Enerģijas potenciāls ir atkarīgs no krāsas.
Krāsa ir redzamā gaismas spektra daļa ar noteiktu frekvenci no 0,400 līdz 0,760‑µm, to spēj uztvert acs. Visu pārējo elektromagnētisko starojumu reģistrē speciālas ierīces. 0,400 µm ir violetās krāsas spektrs, 0,760 µm – sarkanās krāsas spektrs. Jo ātrāka frekvence, jo lielāka enerģija, tas rada lielāku elektrisko plūsmu, un atbilstoši tam būs lielāka atbildes reakcija.
Visaugstākā fotona aktivitāte un enerģija ir violetam gaismas spektram, kas savukārt rada vislielākās funkcionālās atbildes reakcijas, bet mazākā fotona enerģija ir sarkanai gaismai. Pārējās krāsas atrodas starp šiem abiem gaismas spektriem. Tātad fotona enerģijas potenciāls ir atkarīgs no krāsas elektromagnētiskā viļņa garuma. Jo īsāks viļņa garums, jo aktīvāk un vairāk rada enerģiju, saskaroties ar bioloģisko objektu. Bioelektroniskais potenciāls ir arī atkarīgs no tā, cik daudz vienību uzņem organisms. Mainot krāsu gammu, attiecīgas pārmaiņas rodas orgānos un audos. Fokusējot gaismu caur linzu uz noteiktu ādas apvidu, krāsu pētnieki radīja segmentāro fototerapiju. No parastās gaismas izfiltrējot šaura spektra krāsu, sākot no violetās līdz sarkanajai, ASV zinātnieks Hads Genša izpētīja spektrohromo klīnisko ainu, izveidojot savu klīniku, kurā ārstēja ar krāsām (20. gadsimta 50. gados).
Zinātne un prakse
Dāņu zinātnieks un ārsts Nils Findsens 1903. gadā saņēma Nobela prēmiju par medicīniska satura darbu Gaismas terapija. Ievērojamais franču ārsts, filosofs un adatu terapeits P. Nogers izpētīja un aprakstīja veģetatīvās sistēmas reakciju uz gaismas iedarbību caur acs varavīksneni. Pētījumu P. Nogers apkopoja 1978. gadā izdotā grāmatā, kurā aprakstījis paša izveidoto gaismas filtrējošo aparatūru, kā arī krāsu iedarbību, lietojot to uz akupunktūras punktiem. Ar šo aparātu no baltās gaismas ģeneratora uztver enerģijas kvantus un caur gaismas vadu piegādā līdz akupunktūras punktiem, izfiltrējot ar absorbcijas metodi spektra daļas, kas nav vajadzīgas, atstājot šauru spektru noteiktā frekvencē. Pa šo kvarca monogaismas vadu gaisma iet cauri želatīna filtram jeb kodoskopam – šaura spektra daļa. Savos ilggadējos pētījumos P. Nogers noteica optimālo ārstēšanas laiku – no 15 sekundēm līdz piecām minūtēm – un iedarbības frekvenci – no 1 Hz līdz 5 Hz –, un vēl lielāku frekvenci – līdz 30 Hz.
Līdz ar franču un daudzu citu zinātnieku pētījumiem krāsu terapija, kombinējot to ar akupunktūru, tika pamatota arī zinātniski un praktiski. √