Evija Rodke, plastikas ķirurģe
Pastiprināta svīšana jeb hiperhidroze ir saistīta ar veģetatīvo distoniju, kas nav atkarīga no cilvēka vai viņa gribas. To izraisa kāds uztraukums, emocionāls pārdzīvojums, kura dēļ var sākties pastiprinātas svīšanas process.
Aptaujas dati rāda, ka 55% cilvēku savstarpējās attiecībās traucē svīšana, bet 72% atzinuši, ka tā grauj pašapziņu un mazina pārliecību par sevi, savukārt 58% respondentu minējuši, ka tā ietekmē arī viņu profesionālo darbību*. Ārsti norāda, ka pastiprināta svīšana jeb padušu hiperhidroze raksturīga cilvēkiem vecumā no 25 līdz 64 gadiem. To ietekmē fizioloģiskās īpatnības vai saasina stresa situācijas.
Cilvēka padusē atrodas miljoniem sviedru dziedzeru, bet ap katru no tiem savs muskulis, kas ietekmē dziedzera darbību. Visbiežāk pastiprināta svīšana notiek stresa vai līdzīga psiholoģiska diskomforta laikā, kad muskulīši reizē nekontrolēti saraujas un izspiež visu dziedzera saturu vienlaicīgi, lai gan normālā situācijā tā saturs izdalītos pakāpeniski, ilgākā laika posmā.
Cilvēkiem, kuru profesija saistās ar pastāvīgu publisku uzstāšanos vai darbu nemitīgā cilvēku drūzmā, pastiprināta svīšana var radīt sevišķi lielu diskomfortu. Turklāt indivīds var būt ieslodzīts zināmā apburtajā lokā, kas traucē dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Stresa situācijās rodas pastiprināta svīšana, kas rada diskomfortu un vēl lielākas bailes no nākamās publiskās uzstāšanās vai cita sasprindzinājumu izraisoša notikuma, tādējādi vēl vairāk pastiprinot stresu un svīšanu nākamajā reizē.
Botulīna injekcijas svīšanas novēršana
Problēmas novēršanai visā pasaulē tiek plaši izmantotas botulīna injekcijas, kuras arī Latvijā veic sertificēti speciālisti. Padusē tiek veikti vairāki mazi dūrieniņi un ievadīts botulīns. Tas paralizē mazos muskulīšus, padarot tos neaktīvus un neļauj tiem vienlaicīgi saspiesties tik strauji, lai izraisītu pastiprinātu svīšanu. Tas nenozīmē, ka sviedru dziedzeri tiek bloķēti, jo svīšana ir nozīmīga organisma fizioloģiska darbība. Pēc botulīna injekciju veikšanas svīšana vēl aizvien notiek, bet process ir normāls un nerada papildus diskomfortu. Vispirms, protams, nepieciešams noskaidrot vai hiperhidroze nav saistīta ar kādu citu saslimšanu, piemēram, vairogdziedzera disfunkciju, cukura diabētu u.tml., bet ja tā nav, mūsdienās efektīvākā metode cīņai ar pastiprinātu svīšanu ir tieši botulīna injekcijas.
Procedūra, kuras laikā tiek veiktas botulīna injekcijas ir ātra un vienkārša. Nesteidzīgi kopā ar sagatavošanos un sarunām ar ārstu, tā aizņem vien 20 līdz 30 minūtes un, problēmas novēršanai uz vairākiem mēnešiem, ir jāveic tikai vienu reizi. Pilnvērtīgs efekts iestājas 4 līdz 7 dienu laikā pēc procedūras un saglabājas vidēji 8 līdz 9 mēnešus. Lai gan šī procedūra nerada nekādus papildus sarežģījumus, tomēr ir daži noteikumi, kurus būtu nepieciešams ievērot, lai sasniegtu pilnvērtīgu efektu. Procedūras dienā nedrīkst lietot nekādu dezodorantus un atniperspirantus, tomēr jau nākamajā dienā to lietošana ir atļauta. Nedēļu pēc procedūras nebūtu ieteicamas straujas temperatūras izmaiņas, piemēram, iešana pirtī, solārijā, karstā vannā un tamlīdzīgi, kā arī došanos uz siltajām zemēm nevajadzētu ieplānot jau nākamajā, aiznākamajā dienā. Jaunākie pētījumi rāda arī, ka botulīntoksīnam iedarboties traucē alkohols, kas šo procesu palēnina, tādēļ pirmajās dienās pēc procedūras būtu ieteicams no tā atteikties.
Atsākoties pastiprinātai svīšanai, droši var veikt atkārtotas injekcijas, lai saglabātu sausuma un svaiguma sajūtu. Kopumā no prakses iespējams identificēt divas cilvēku grupas. Ir viena daļa indivīdu, kuriem pēc preparāta iedarbības beigām pastiprinātā svīšana atgriežas, bet tā vairs nav tik mokoša. Pastāv iespējamība, ka pēc vairākām procedūrām un kopumā 2 līdz 3 gadiem, šis nepatīkamais process izzūd pilnībā, jo mazie muskulīši tiek pieradināti atpūsties un tik aktīvi vairs nedarbojas. Savukārt citai cilvēku daļai organismā var veidoties antivielas, kas botulīntoksīna darbību samazina. Var gadīties, ka pēc pirmās procedūras rezultāts ir lielisks, bet ar katru nākamo reizi iedarbības laiks samazinās. Arī tas ir normāli, tomēr, ja vairākas reizes pastiprinātā svīšana atgriežas jau divus trīs mēnešus pēc procedūras, ir skaidrs, ka tā vairs nebūs iedarbīga.
Ar medikamentiem vai dezodorantu?
Linda Kapteine, dermatoloģe, Veselības centrs 4
Tas, ka vienam vairāk svīst rokas vai kājas, bet citam paduses, ir atkarīgs no sviedru dziedzeru daudzuma noteiktos ādas rajonos. Bet, ja tomēr svīšana kļūst mokoša un traucējoša, šā brīža ārstniecība piedāvā plašas iespējas, kas, ja ne pilnībā izārstē no svīšanas, tad vismaz uz ilgāku laiku novērš to.
Ja sviedri tek straumītēm, nepieciešama dermatologa, neiropatologa vai endokrinologa konsultācija. Pastiprināta svīšana vērojama pubertātes un menopauzes laikā, bet nereti arī kalpo par vienu no daudzu slimību (cukura diabēts, tuberkuloze, nervu sistēmas, infekcijas vai onkoloģiskas saslimšanas) pirmajiem simptomiem. Ja pārmērīgu svīšanu izraisa kāda saslimšana, svīšanas problēmu iespējams atrisināt, ārstējot šo slimību. Bet ar pašu svīšanu cīnīties var ar dažādām metodēm.
Ja pastiprināta svīšana ir saistīta ar veģetatīvās nervu sistēmas disfunkciju, to var normalizēt ar adatu terapijas un homeopātijas palīdzību. Veģetatīvo nervu sistēmu stabilizē arī žeņšeņa, baldriāna, eleiterokoka preparāti, B vitamīns, fizioterapijas procedūras, atpūta, regulāra fiziska aktivitāte, svaigs gaiss, ūdens procedūras – kontrastduša, cirkulārā duša un peldēšana, kas uzlabo zemādas asinsvadu tonusu. Baiļu vai rūpju izraisītas pārmērīgas svīšanas gadījumā efektīva ir psihoterapija.
Ja parādās nepatīkama smaka, vēlams apmeklēt dermatologu. Tā kā tas liecina par mikrofloras aktivizāciju un iekaisīgām izmaiņām uz ādas, svarīgi veikt izmeklēšanu un cīnīties ar cēloni, piemēram, sēnīti. Turklāt svīstošās ķermeņa vietas pēc mazgāšanas rūpīgi jānosusina, jo sevišķi starp pirkstiem palikušais slapjums ir ideāla augsne baktērijām. Dažādus dezodorējošus līdzekļus drīkst lietot tikai uz tīras un sausas ādas. Lokālai sviedru izdalīšanās ierobežošanai lieto speciālus antiperspirantus, kas aizkavē sviedru dziedzeru darbību. Taču to iedarbība būs sekundāra un pārmērīga to lietošana var izjaukt normālo ādas fizioloģisko stāvokli un izsaukt iekaisumu. Nopietnākai ārstēšanai ieteicami alumīnija hlorīda sāļus saturoši krēmi vai gēli. Vajadzētu atcerēties, ka dezodoranti, kas satur aldehīdus var izraisīt alerģisku reakciju. Dermatoloģisku problēmu gadījumā, līdzeklis ir jātestē. Ja āda sāk sūrstēt vai parādās ādas apsārtums, prātīgāk būtu no pretsviedru līdzekļa atteikties.
Ja svīst kājas nevajadzētu nēsāt augstpapēžu kurpes, jo nepareizs spiediens uz pēdas pamatni negatīvi iedarbojas uz sviedru dziedzeriem. Turklāt kāju svīšanai nav ne kā kopīga ar pedikīru un vairākkārtēju pēdu mazgāšanu dienā. Veselām pēdām pat karstā laikā nav pastiprināti jāsvīst un parasti pietiek ar to mazgāšanu vienu reizi dienā. Ja pēdas svīst pastiprināti, visbiežāk par iemeslu kalpo veģetatīvās nervu sistēmas traucējumi, nepiemērota (neelpojoša) materiāla un apavu liestes izvēle. Tā kā nepārtraukti mitras pēdas āda bojājas (pārplīst) un līdz ar to ir lielāka iespēja inficēties ar dažādām saslimšanām (attīstās sēnīte un pastiprinās iekaisumi), ļoti svarīgi, apavus regulāri mainīt, dezinficēt, izžāvēt un nestaigāt vienos apavos gan ārā, gan telpās. Turklāt vairāk kā 90 % gadījumos kāju svīšanu rada anatomiska problēma – šķērsvelves plakanā pēda. Šādā gadījumā risinājums ir viens – pēdu jākoriģē ar apavos ieliekamo atbalsta zolīti (tās ražo speciāli gan zābakiem, gan kurpēm, gan vasaras sandalēm).
Gan svīstošu pēdu, gan plaukstu gadījumā visefektīvākais risinājums ir fizikālā terapija, ko veic fizioterapeits pēc ārsta norādījumiem. Jonoforēzes un sonoforēzes laikā ar elektrisko impulsu vai ultraskaņas palīdzību dziļi ādā tiek ievadīti speciāli ārstnieciski preparāti, kas trenē asinsvadu sieniņas un normalizē sviedru dziedzeru darbību uz ādas. Savukārt magnētterapija paplašina asinsvadus un līdz ar to pastiprināti barības vielām piekļūstot šūnām, samazinās svīšana. Profilakses nolūkā noderēs arī dūņu terapija, kuras laikā ar mikroorganismiem bagātā, „dzīvā” dabas produkta ārstnieciskās vielas iesūcas ādas virsējos slāņos. Ārstniecisko efektu rada dūņu bioloģiskā, termiskā, ķīmiskā un mehāniskā darbība. Piemēram, siltuma ietekmē paplašinās asinsvadi un paātrinās asinsrite, līdz ar to- audi un šūnas tiek apgādātas ar lielāku skābekļa un barības vielu daudzumu. Regulējas vielmaiņa un līdz ar to samazinās pēdu un plaukstu salšana un svīšana. Turklāt dūņu dziedniecībai raksturīga terapeitiska pēc iedarbība – katras nākamās procedūras efekts summējas ar iepriekšējiem rezultātiem, tāpēc kursa (10 līdz 12 reizes) ārstēšanas rezultāti ir noturīgāki. Dūņām praktiski nav novērojamas alerģiska reakcija, tomēr dūņu terapiju nedrīkst pielietot akūtu iekaisumu, asinsrades orgānu slimību, tuberkulozes, audzēju gadījumā, kā arī, ja ir infekcijas slimības un kāju vēnu varikoze.
Lai mazinātu pārmērīgu padušu svīšanu, ieteicams veikt lāzerepilāciju, kad lāzerstaram iedarbojoties uz mata struktūrām, paralēli tiek skartas ādas struktūras un mazināta sviedru dziedzeru lokāla darbība.
Pieejamas ir arī „pretsviedru” tabletes – neirotropas vielas, taču tās nav pārāk efektīvas, toties blaknes parasti ir visai nepatīkamas, piemēram, sausums mutē, acu sūrstēšana. Tās iesaka retos gadījumos.
Ļoti retos gadījumos tiek izmantota neiroķirurģiska iejaukšanās, izmantojot endoskopisko simpaktetomiju. Tā ir operatīva ārstniecības metode, kā rezultātā tiek likvidēti sviedrus izraisošie nervu gangloni. Procedūra jāveic abās ekstremitātēs, pretējā gadījumā rodas kompensējošā sviedru izdalīšanās citos ķermeņa apvidos. Par šās metodes pielietojumu jāinteresējas pie torakāliem (krūšu kurvja) ķirurgiem.
