Katram ir bijis rīts, kad pamostamies nedaudz “stīvi”. Esam izjutuši sāpes pēc smaga darba dārzā, pēc ilga darba vienveidīgā pozā vai gulēšanas neērtā veidā. Laiku pa laikam ciešam no sāpēm, ko izraisījusi pārāk smagu priekšmetu cilāšana un pārvietošana.
Artrīts izraisa par šīm ikdienā bieži novērojamajām daudz nopietnākas sāpes. Tā ir slimība, kas norisinās ar iekaisumu, sāpēm un stīvumu, galvenokārt locītavās un saistaudos.
Locītavu darbība
Kaulu gali savienojas locītavās, un tie ir klāti ar skrimsli – mīkstākiem, elastīgākiem audiem. Ap daudzām lielākajām locītavām – ceļgalos, pleca un elkoņa locītavās – atrodas dobums, ko sauc par bursu. Tas samazina berzi starp muskuļiem, cīpslām un kauliem; tā iekšējais slānis producē sinoviālo šķīdumu, kas nodrošina locītavas barošanos un lubricē (ieeļļo) locītavas virsmu. Saites savieno un atbalsta kaulus, lai tie saglabātu pareizu novietojumu, savukārt cīpslas piestiprina kauliem muskuļus. Locītavas kustības nodrošina kaulam pievienoto muskuļu grupu saraušanās vai atslābšana.
Kā artrīts ietekmē locītavu
Artrīts ir locītavas iekaisums. Tā ir organisma dabiska atbildes reakcija uz ievainojumu, infekciju utt. Tas ir komplekss process ar sāpēm, tūsku, temperatūras paaugstināšanos locītavā un apsārtumu. Nopietnas problēmas rodas, ja iekaisums ir pastāvīgs, intensīvs, atjaunojas vai izplatās uz citiem orgāniem, piemēram, ja ir saistaudu sistēmas slimības.
Locītava un to apņemošie audi var iekaist traumas, slimības, infekcijas vai pat tikai amortizēšanās dēļ. Daudzas artrītu formas attīstās autoimūna iekaisuma procesā, kad kļūdainas funkcionēšanas dēļ organisma aizsargmehānismi uzbrūk paši saviem audiem. Citos gadījumos locītavu virsma iekaist bez acīmredzama iemesla. Locītavai kļūstot artrītiskai, audu tūska izraisa stīvumu, rigiditāti un audu bojājumu. Samazinoties mobilitātei, locītavai apkārt esošie muskuļi novājinās, un tā tiek bojāta vēl vairāk. Ar laiku skrimslis nolietojas, kauls erodējas un locītavas virsma kļūst nelīdzena.
Artrīts var skart cilvēkus jebkurā vecumā, arī bērnus. Artrīta simptomi variē atkarībā no stāvokļa tipa un smaguma pakāpes. Locītavu sāpes var izraisīt ne tikai artrīts, bet arī cīpslu iekaisums, bursīts un deģeneratīvas locītavu iekaisuma slimības bez akūta iekaisuma pazīmēm.
Biežākie simptomi:
* sāpes, pietūkums un stīvums locītavā vai ap to, īpaši no rītiem;
* ierobežotas locītavas funkcijas un sāpju pastiprināšanās kustību laikā;
* nespēks, apetītes zudums (tikai dažām sistēmiskām artrīta formām).
Izdala vairāk nekā simts dažādas artrītu formas, biežāk sastopamās ir osteoartrīts, reimatoīdais artrīts un podagra.
Osteoartrīts
Visbiežāk sastopams osteoartrīts – deģeneratīva locītavu slimība (bieži aprakstīta kā “nolietošanās”). Parasti tas veidojas locītavās, kas vairāk pakļautas ķermeņa svara iedarbībai – gūžas un ceļa locītavā, bet tas var skart arī rokas un muguru. Osteoartrīts attīstās, ja normālais kaulu noklājošais skrimslis nolietojas un drūp. Kauls sāk berzēties pret kaulu, locītava zaudē gludumu, kaulu gali sabiezē un veidojas izaugumi, ko sauc par “piešiem”; kaula un skrimšļa druskas sāk krāties locītavas spraugā. Locītavas kļūst stīvas, sāpīgas un nereti pietūkst.
Reimatoīdais artrīts
Reimatoīdais artrīts ir autoimūna slimība – ķermeņa imūnsistēma reaģē pati pret saviem audiem, izraisot iekaisumu locītavas audos – sinoviālajā membrānā. Papildus izdalās fermenti, kas var radīt kaula, skrimšļa un saišu bojājumu. Telpa starp locītavas virsmām samazinās, locītava zaudē formu, kļūst nelīdzena.Šis hroniskais iekaisums ierobežo kustības un izraisa sāpes, stīvumu, temperatūras paaugstināšanos locītavā, tās apsārtumu un tūsku. Reimatoīdais artrīts, salīdzinot ar citiem artrītiem, visvairāk ietekmē kustību spēju, tā dēļ locītavas var tikt deformētas, samazināties to mobilitāte un muskuļu spēks. Atšķirībā no citiem artrītiem, reimatoīdais artrīts var skart vairāk nekā vienu locītavu, turklāt var tikt bojāti arī citi orgāni (acis, plaušas un sirds audi). Dažkārt parādās nelieli, nesāpīgi sacietējumi, tā saucamie reimatoīdie mezgli.
Slimības gaita ir variabla. Dažiem pacientiem simptomi ir pastāvīgi, vairākus gadus pēc kārtas, citiem gadiem ilgst remisijas periodi bez slimības simptomiem. Taču arī remisijas periodos locītavas funkcijas nereti ir ierobežotas, un locītava var deformēties.
Podagra
Podagra attīstās, ja organismā pārmērīgā vairumā ir urīnskābe – viens no organisma vielmaiņas galaproduktiem. Urīnskābes dēļ veidojas kristāli, kas uzkrājas ap nelielajām locītavām. Podagra visbiežāk skar locītavas ap lielo kājas pirkstu, taču var tikt skartas arī citas vidējās un sīkās ķermeņa locītavas. Podagras lēkmes attīstās strauji, dažu stundu laikā, – locītava kļūst sārta, pietūkst un sāp. Lēkme parasti ilgst dažas dienas, pāris nedēļu laikā locītavas stāvoklis normalizējas. Ja podagru neārstē, var attīstīties pastāvīgs locītavas bojājums. Turklāt urīnskābes depozīti veicina nierakmeņu veidošanos. Biežāk slimo vīrieši pēc 40 gadu vecuma.
Diagnostika
Vairumā gadījumu artrīts tiek diagnosticēts jau pirmajā vizītē pie ārsta. Locītavu sāpju veids (vai tās ir caururbjošas, asas, dedzinošas vai durošas; pastāvīgas vai pārejošas; vai aktīva darbība tās pastiprina; vai tās ir izteiktākas no rīta vai vakarā) un citas pazīmes palīdz noteikt artrīta rašanās iemeslu, līdz ar to var veiksmīgāk ārstēt vai kontrolēt šo slimību. Ārstam jāņem vērā arī pacienta iepriekšējās slimības, iedzimtība un medikamentu lietošana. Jāveic asins un urīna analīzes, dažreiz noderīgu informāciju sniedz rentgenoloģiska izmeklēšana. Jāņem arī vērā, ka cilvēku sāpju slieksnis atšķiras – tas nozīmē, ka vienādas intensitātes sāpes katrs pacieš un izjūt dažādi. Nereti emocionāls stress var intensificēt sāpju sajūtu, savukārt hroniskas sāpes veicina depresijas attīstību.
Ja diagnoze ir noteikta, jāizstrādā ārstēšanas plāns, kas atbilst pacienta dzīvesveidam.
Ārstēšana
Vairums artrītu veidu tiek ārstēti ar medikamentiem, kas samazina sāpes un tūsku, kā arī vingrojumiem. Nereti terapijas plāna izstrādē iesaistās dažādi medicīnas speciālisti: reimatologi, fizioterapeiti, arodslimību ārsti. Šo speciālistu uzdevums ir saglabāt locītavu funkcionētspēju. Ja medikamentoza terapija nelīdz un attīstās nopietns locītavas bojājums, ārstēšanā iesaistās ķirurgs ortopēds – pacientu operē vai ar papildierīcēm maksimāli palīdz atvieglot locītavu funkcijas.
Lielākajai daļai cilvēku, kas cieš no artrīta, operatīva terapija nav nepieciešama, taču ir gadījumi, kad tieši operācija palīdz samazināt sāpes un palielināt locītavas kustībspēju.
Ko vēl var darīt?
Vairākums artrītu ir hroniski. Ir svarīgi sadarbībā ar ārstējošo ārstu izveidot ikdienas plānu – ceļvedi, ko darīt, lai varētu veiksmīgi “sadzīvot” ar šo slimību un netiktu ievērojami ierobežots dzīvesveids.
Vingrojumi. Vislabāk izvēlēties ārstniecisko vingrošanu rehabilitologa uzraudzībā. Ārsts ieteiks vingrojumu kompleksu vingrošanai mājās. Svarīgi ievērot noteikto slodzi, nepārspīlēt un atpūsties pauzēs starp vingrojumiem.
Svars un diēta. Tā kā artrītam ir dažādas formas, nav iespējams ieteikt vienotu diētu visiem, kas slimo ar artrītu. Jāpiebilst tikai, ka locītavas mazāk cietīs, ja jums būs normāls svars.
Fizioprocedūras veicamas fizioterapeita uzraudzībā.
Locītavu aizsardzība. Dažādi apsēji un saites palīdzēs izvairīties no slimās locītavas papildu traumas.
Masāža. Kaut arī nav zinātniski pamatota masāžas ietekme artrīta ārstēšanā, daudziem pacientiem tā atvieglo artrīta simptomus.
Akupunktūra arī atvieglo sāpes, taču nemazina iekaisumu.
Svarīgi, lai ārtēšana tiktu sākta laikus. Savukārt attieksme pret slimību, vienkāršu prasību ievērošana palīdzēs locītavām kustēties bez ierobežojumiem un cilvēkam baudīt brīvu kustību radīto prieku. √
