Jānis Zālītis
Kas par “zvēru” ir transs, un ko ar to varam iesākt? Vai zinām, ka transs ir ne tikai normāls, bet pat ļoti vēlams mūsu psihes stāvoklis?
Mūsu organismam (vai psihei) ir četri stāvokļi, kuriem katram ir savs pretstats: nomods un miegs, transs un sapnis. Transs ir cieši saistīts ar sapņiem, tātad tā ir normāla fizioloģiska psihes un organisma funkcija. Par to raksta franču psihoterapeits L. Chertok. Ka transs nav tikai patoloģiska parādība, pierāda S. Gilligan, galvenokārt balstoties uz pasaulslavenā Miltona Eriksona mācību un vairāk nekā 200 autordarbiem (sk. S. Gilligan monogrāfiju Therapeutic Trances).
Mani 40 gadu novērojumi (ļoti daudz pacientu – aptuveni 25000) dod iespēju novērtēt transu kā daudz plašāku parādību ar tā divām komplementārajām (pretstatu) daļām – ekstāzi un hipnozi, kuras var apvienot fizioloģiskā transā viena seansa laikā. Tās lietojamas arī atsevišķi, piemēram, šamanisms, kur prevalē ekstāze.
Transs ir saskarsmes galvenais instruments. Cilvēks dabiskajā transā ir vidēji 6–8 reizes dienā. Fizioloģiskais transs ilgst deviņas stundas un iedarbojas pozitīvi: katra transa laikā smadzeņu bioķīmiskā darbība ir līdzīga mīlestībai, kas stiprina organisma pretspējas un pagarina dzīvildzi.
Jo lielāka ir cilvēka kreativitāte (radošā aktivitāte), jo biežāk cilvēks nonāk fizioloģiskā transa stāvoklī, un nereti rodas ģeniālas idejas, kurām atraisīties palīdz transs. Lūdzām piedalīties izpētē labi pazīstamus zinātniekus un māksliniekus, un tikpat daudz cilvēku “no pūļa”. Radošie cilvēki dienas laikā fizioloģiskajā transā nonāca 12–16 reizes, pārējie – tikai 4–6 reizes, un viņu transa ilgums bija daudz īsāks.
Ir cilvēki, kas transu nepazīst vispār. Viņus nekad neredzēsim teātrī, viņi nezina, kas ir dabas skaistums, māksla, savām smadzeņu šūnām viņi ir atļāvuši atmirt no dārdošās trokšņu “mūzikas” decibeliem, viņi nepazīst radošu jaunatklājēja darbu utt. – viņi nerada paši un neuztver citu radīto. Tā ir radoša fizioloģiska transa impotence, pareizāk – nepietiekamība vai mazspēja. Tiesa, popmūziķiem, viņu faniem un citiem postmodernās estrādes arlekīniem ir pašiem savs transs – negatīvi šamaniska ekstāze, patoloģija, kas stimulē viszemākos instinktus, galvenokārt seksualitātes pirmo pusi – agresivitāti, un degradē šos cilvēkus kā personības un individualitātes, desocializē. Bieži viņi kļūst par pasīviem vai aktīviem sociopātiem.
Par cita veida transa nepietiekamību liecina cilvēki, kas paši sevi reprezentē greznās pirmizrādēs, pareizāk – parāda savas spožās spalvas, bet māksla viņus garlaiko. Viņu grāmatplauktos rindojas grezni jo grezni folianti, nepārcilāti un nelasīti. Viņi atpūšas eksotiskākajos kūrortos. Viņi dažkārt ieņem atbildīgus posteņus, bet atbildību un pienākumus neapzinās. Arī viņi nonāk transā, domājot par ārzemju bankās noguldītiem miljoniem. Arī tas ir patoloģisks transs – alkatības izraisīts, pašu zemāko intelektu radīts. Arī tā ir sociopātija. Īstā transa svētlaime šiem cilvēkiem ir sveša.
Ir vēl viens transa mazspējas veids. Mūsdienu pasaule aizvien vairāk tehnizējas – tā ir mašīnu pārvaldīta un inspirēta civilizācija. Franču sociologs Ellul Jacques tehniku nosauc par 20. gadsimta metafiziku, tehnisko cilvēku par homo tehnicus.
Varbūt šo rindu varētu turpināt? Droši vien. Bet pašlaik atgriezīsimies pie transoloģijas.
Interesanti ir fakti par bērniem, kas staigā miegā. Kā rāda mūsu pētījumi, talantīgi cilvēki biežāk nekā citi ir staigājuši miegā, savukārt tie, kam vēlāk konstatēta transa mazspēja, nekad to nav darījuši. Iespējams, ka staigāšana miegā vispār nav patoloģija, bet viena no transa veidošanās pakāpēm.
Fizioloģiskais transs iedarbojas (vai rodas) galvas smadzeņu labajā puslodē, no kuras parasti sākas depresija, ja tur radies “tukšums”, ko kreatīvam cilvēkam aizņem radošs darbs, klasiskā mūzika, māksla, daiļliteratūra, dabas skaistums u.c. Dziedinošais transs izspiež no labās smadzeņu puslodes “tukšumu”, kuru aizņēmusi depresija. Aizpildītajā tukšumā tai vairs nav vietas.
Transu, tāpat kā ekstāzi un hipnozi, cita persona, piemēram, hipnozētājs, nevar izraisīt ar varu (ar pavēli). Transs nerodas pēc komandas. To neapgāžami pierādījis M. Eriksons, pusgadsimtu pētot transu. E. L. Rosi 1980. gadā citē M.‑Eriksona secinājumu: “Ievadīšana transā un tā uzturēšana vajadzīga tāpēc, lai nodrošinātu sevišķu (cilvēkam normālu – J. Z.) stāvokli, kurā pacients (pats – J. Z.) var pārkonstruēt un reorganizēt savas iekšējās psiholoģiskas grūtības un izmantot pats savas personīgās spējas atbilstoši savai iekšējai pieredzei. Tas viņam palīdz vairāk uzzināt par sevi pašu un daudz adekvātāk sevi izpaust.”Šādu atklājumu ģeniālajam transologam ir daudz, un tie visi liecina par transa un tā sastāvdaļu iespējām.
Vai transs sašaurina apziņu?
Fizioloģisko transu ir kļūdaini nosaukt par apziņas sašaurināšanos. Drīzāk tā ir apziņas “vārtu” sašaurināšanās, lai norobežotu traucējošas informācijas iekļūšanu. Apziņa pat paplašinās, bet tās elementi ir polarizējušies tā, ka veido šauru cauruli: informācijas enerģijas plūsma iegūst tādu spēku un ātrumu, ka “izsitas” cauri priekšapziņai, atstājot tur savu daļu, nonāk bezapziņā, kur, “sajaucoties” ar tur jau esošo informāciju, var negaidīti radīt jaunas ģeniālas idejas, kas ar izejošo transu nonāk ārpusē. Visvērtīgākie skolotāji un pasniedzēji ir tie, kuri lekcijās nonāk transa stāvoklī (izejošais transs). Tajā pašā laikā skolēni un studenti nonāk uztverošajā transā: fizioloģiskais transs gandrīz vienmēr izraisa transu citos, un tas ir pamatā zināšanu, mākslas, literatūras, mūzikas, reliģijas u.c. ar garīgumu saistītu vērtību pārmantošanai no paaudzes paaudzē. Garīgo krīžu laikā cilvēka smadzenēs, tāpat kā datorā (tikai tūkstoškārt augstākā līmenī), rodas “vīrusi” ar spēcīgu pseidotransu, kas bieži vien mākslas un zinātnes attīstību atsviež atpakaļ.
Transa loma sublimācijā
Cilvēks ir seksuālākā būtne uz Zemes.Šī milzīgā primārā enerģija ir dāvināta cilvēkam, lai viņu sublimētu (pārveidotu) radošajai darbībai. Sublimācija iespējama tikai transā. Uz transu mazspējīgie paliek nepārvērstās seksualitātes līmenī, un Dievs vai Daba no tiem cenšas atbrīvoties visbriesmīgāko transmisīvi seksuālo slimību veidā. Arī mīlestība ir sublimācijas rezultāts un saistīta ar visspēcīgākajiem transa pārdzīvojumiem.
Kreatīvais cilvēks un homo tehnicus
Uz brīdi atvirzīsimies no mūsu argumentiem un pretargumentiem par transu un tā saikni ar cilvēka kreativitāti un ieklausīsimies, ko par to saka citi pasaulē pazīstami cilvēki. Sāksim ar daiļliteratūras fragmentu, kas ņemts no Antuāna Sent–Ekziperī stāsta Kara lidotājs (klasisks paraugs fizioloģiskā transa raksturojumam): “Kad dominikānietis lūdz Dievu, viņa garīgā pasaule ir piesātināta.Šis cilvēks ir visvairāk cilvēks, kad, nometies ceļos, nekustīgi lūdz Dievu. Kad Pastērs, aizturēdams elpu, skatās mikroskopā, viņa garīgā pasaule ir piesātināta. Pastērs ir visvairāk cilvēks tais brīžos, kad izdara savus novērojumus. Tad viņš iet uz priekšu. Tad viņš steidzas. Tad viņš, pat būdams nekustīgs, traucas ar milža soļiem un atklāj plašumu. Tāpat arī Sezāna gara pasaule ir ārkārtīgi piesātināta, kad viņš nekustīgs un nerunīgs aplūko savu skici. Viņš ir visvairāk cilvēks tai brīdī, kad klusē, pārbauda un vērtē. Tad glezna viņam kļūst plašāka nekā jūra.”
Šo psihes stāvokli, kurā nonācis garīdznieks, zinātnieks vai mākslinieks, viegli uztvers kreatīvs cilvēks, jo viņš ir pārdzīvojis kaut ko vairāk vai mazāk līdzīgu. Mūsdienu postmodernais homo tehnicus (neatkarīgi no izglītības pakāpes) literāro fragmentu uztvers tikai kā beletristikas šedevru, palikdams vienaldzīgs pret to. Lai izjustu, tas pašam jāpiedzīvo savā garīgajā pieredzē. Homo tehnicus šādas pieredzes nav.
Mēs dzīvojam paātrinātas tehnizācijas laikmetā, kas radījis jaunu cilvēka tipu – homo tehnicus (tehnikas cilvēku) ar jaunu, šā laikmeta nosacītu domāšanas veidu. To lieliski raksturo franču sociologs Ellul Jacques. Viņa domas adekvāti izklāsta Roberts Mūks grāmatā Dieva pērtiķa zīmē: “Tiek mobilizētas visas izglītības, propagandas, izpriecu un sporta tehniskās ierīces, lai mūs samierinātu ar bezdomīga masu cilvēka kondīciju un lai bez žēlastības izskaustu visu, kas pretojas caurmēra normu tirānijai.” Visās dzīves jomās ienākusī tehnika kļūst par daļu no cilvēka paša, pakāpeniski absorbē to un padara par homo tehnicus.Šā cilvēka domāšanā valda abstrakta, matemātiska, industriāla pieeja lietām. Bet vai viņš ir laimīgs?
Grāmatas Stresa menedžments autores Aina Ozoliņa–Nucho un Māra Vidnere darbā Māksla un pašatklāsme izvirza domāšanas procesa divas pakāpes – pirmsloģisko jeb primāro un sekundāro jeb racionālo, no kurām atkarīga primārā un sekundārā kreativitāte. Homo tehnicus, kas ļoti ciena savu pašpārliecinātību, nevilcinoties pārstāv domāšanas sekundāro posmu, fantāziju, iztēli un sapņus uzskatot par primitīvu. Taču tieši tur dzimst ideja, bez kuras tālākais – pats radīšanas process – nemaz nav iespējams. Pēc manām domām, tieši kreativitāte lielākoties ir saistīta ar fizioloģiskā transa stāvokli, kas redzams citētajā daiļliteratūras piemērā.
Arī Dr. habil. phys. E. I. Siliņš (1927–1998), viena no spožākajām personībām Latvijas zinātnē, pēdējā darbā Lielo patiesību meklējumi apliecina, ka līdzās racionālajai domāšanai eksistē tēlainā domāšana, kas ir daudz bagātāka un balstās uz intuitīviem, iracionālajā bezapziņas pasaulē sakņotiem priekšstatiem. “Cilvēka apziņa ir tikai niecīga saliņa smadzeņu bezapziņas plašajā okeānā,” raksta E. I. Siliņš.
Iedvesmas, iztēles un intuīcijas lielo lomu zinātniskajā domāšanā akcentējuši izcili pasaules zinātnieki. Visspilgtāk to novērtējis Alberts Einšteins: “Es ticu intuīcijai un iedvesmai. Iztēle ir svarīgāka nekā zināšanas, jo zināšanas ierobežo, turpretim iztēle aptver visu iespējamo, stimulē progresu un ir tā evolūcijas avots. Precīzi izsakoties, iztēle ir svarīgs faktors zinātniskajā pētniecībā.” Citā darbā A. Einšteins raksta: “Zinātniskajā domāšanā vienmēr ir poēzijas elementi. Kā zinātnē, tā mūzikā ir radniecīgi domāšanās procesi.”
Bet es piebildīšu – šie zinātnē un mūzikā radniecīgie domāšanas procesi, intuīcija, iedvesma un iztēle radīšanas procesā nav iespējama bez seklāka vai dziļāka (I, II vai III pakāpes) fizioloģiskā transa. Arī E. I. Siliņš apgalvo: “Iztēles pamatā ir tēlainā domāšana, tās ceļvedis ir nevis loģika, bet intuīcija.” Bet intuīcijas avots ir bezapziņa, un tas var plūst uz augšu tikai sevišķā psihes stāvoklī – transā (hipnozē vai pašhipnozē).
E. I Siliņš raksta, ka Austrumu kultūras tradīcijās dievišķās atklāsmes un apgaismības mirkļi tiek meklēti un stimulēti ar īpašu meditācijas tehniku (ieejot dziļi transā – J. Z.): “Tieši meditācijā bezapziņas procesi tiek īpaši veicināti un pastiprināti. Lai īstenotos gaidītais jaunrades brīnums, cilvēkam ir jāizslēdzas no pasaules burzmas un jāieiet sevī, uz laiku jāizslēdz savs ego, jāsaplūst ar Dabu un tās Anima Mundi – Pasaules Dvēseli.”
Profesors,Šveices Ārstu biedrības biedrs Dr.‑med. Marsels Bertholds runā par psihoanalītiskajiem hipnozes seansiem, kad ievada pacientu dažādās emocionālās situācijās. Profesors raksta: “Tas, ko pacients sapņo, nāk no sfēras, kas atrodas starp apzināto un neapzināto, – Freida vārdiem runājot, no “pirmszemapziņas”. Rodas neapcerētas vīzijas un impulsi, kas vārdos izpaužas dialogā ar dziednieku.” Kāda paciente redz sevi tuksneša vidū, saules svelmes kveldētu, izmisumā nonākušu, un beidzot ierauga glābjošo palmas zaru, kas vēsta par oāzi un ūdeni. Kāda cita guļ uz akmens podesta un raugās augšup uz piramīdas smaili, tā averas, un debesīs atmirdz gaisma – dažādas krāsas un formas. Vēl cita paciente stāsta, ka atrodas uz meža takas, kas ved uz ūdenskritumu. Pēkšņi sieviete apklust. Tikai pēc seansa viņa pastāsta, ka nokļuvusi ūdenskritumā un iegājusi varavīksnē, saņemdama enerģiju no debesīm un no zemes.
Šī varavīksnes vīzija liek atcerēties kluba Panaceja biedres, bioloģijas zinātņu doktores Mildas Krūklandes grāmatu Varavīksnes vēstījums. Tas ir atmiņu stāstījums un filozofiskas pārdomas par cilvēka gara attīstības nebeidzamību. Autore stāsta par vairākiem spēcīga transa brīžiem, kurus pārdzīvojusi. Tāds ir viņas skrējiens bērnībā pa rožaino kaķpēdiņu taku, lai satiktos ar varavīksni, kuras viens gals šķietami grima Raunas upes ūdeņos (lielie bija iestāstījuši: ja tu redzēsi, kur varavīksne sākas, būsi laimīga). Tāds ir viņas sapnis par Dvēseles dārzu, kura vidū aug garā baltā Pupa, kas aicina kāpt augšup. Tāds ir ganu gaitu pārdzīvojums baltajā bērzu birzī, kur viņa aizsapņojusies jūt, ka ceļas augšup – pāri sidraba birzs lapotnei. Tāds ir līdz ekstāzei nonākušais transs vasaras naktī uz vientuļa lauku ceļa, kad tumšās debesis plosa zibens šautras, bet negaiss ceļ augšup. Tāds ir neparastais bērnības piedzīvojums sestdienas vakarā pie pirts, kad māte, apsēdinājusi viņu uz akmens, pārmeta meitenes galviņai krustu. “Un pēkšņi viss kļuva gaišs kā dienā, ļoti spilgtas zilganas gaismas apmirdzēts.” Otrreiz šī zilā gaisma atmirdzēja pēc daudziem gadiem, kad viņa, disertāciju aizstāvējusi, atgriezās no Ļeņingradas, lai apciemotu slimo māti, un māmuļa, meitu svētījot, pacēla roku.
“Es stāvu uz ceļa pasaules vējos, pasaules neaptveramajā plašumā un jautāju – vai esmu laimīga? Jā! Jo varavīksnes sākums, ko esmu atradusi, ir manā dvēselē…” raksta autore grāmatas beigās.
Šķiet, ka noskanētu homo tehnicus smiekli: zilā gaisma – kas tā tāda? Kas ir gaisma, to zina ikviens. Gaismas efekti rodas, elektriskajam laukam sabrūkot, tas ir, elektrībai izlādējoties. Ap katru mainīgu elektrisko lauku rodas un zūd magnētiskais lauks. Modernā fizika ir veikusi svarīgus atklājumus šajā ziņā. Laukiem ir pārtraukta, diskrēta struktūra. Spēka lauka daļiņas π–mezoni ir kvantēti. Zilā gaisma ir tikai patoloģiska uztvere. Tāds ir homo tehnicus domāšanas stereotips. Viņš nesaprot ne Karla Gustava Junga “dzīļu psiholoģiju”, ne Alberta Einšteina ticību intuīcijai un iedvesmai, ne Edgara Siliņa Anima Mundi, ne mūsu fizioloģiskā transa fenomenu. Ne arī zilo gaismu.
Savukārt kreatīvais cilvēks spēj ieiet varavīksnē, spēj atrast tās sākumu sevī. Tāda ir abu šo cilvēku atšķirība.
Transs – citu psihoterapiju metožu pirmsākums
Fizioloģiskais transs ir arī cilvēka psihes veselības garants. Fizioloģiskā transa stāvoklis atver pieeju neapzinātai informācijai, pārtrauc novecojušās un formē jaunas saites, spēcīgi stimulē intuitīvās, agrāk neapzinātās pasaules izzināšanu un informācijas pārstrādi. Iespējams, ko dod fizioloģiskais transs, var izmantot pašizzināšanai un pašsuģestijai.
Transs dod psihoterapeitam iespēju ieviest ārstniecisko suģestiju, efektīvi un ātri noteikt diagnozi. Transa metodes efektīvāk par citām psihoterapijas metodēm dod iespēju psihes pārprogrammēšanai, pacienta resursu aktivizēšanai. Tātad transa metodes nav pretrunā ar psihoanalītiskajām un psihodinamiskajām metodēm, bet, kā to 1923. gadā atzina Z. Freids, ir to pamatā, ir to pirmavots, bez kura nebūtu tapusi psihoanalīze.
To pašu var teikt par citām 28 metodēm, kas simts gadu laikā plaši lietotas psihoterapijā. Transs vai, kā toreiz teica – hipnotisms, pirmais tika nodēvēts par psihoterapiju. Katras psihoterapijas metodes pamatā ir transoloģijas principi. √
