Arī Latvijā puravi jūtas kā īsti savējie; ja būs kaut daži grādi
siltumā un gana mitruma, turpinās augt arī pagrabā. Ja vēlies šo
dārzeni saglabāt dzīvelīgi sulīgu visu ziemu, novāc to ar visām saknēm
un, nokratot tikai zemes lielumu, liec stāvus cieši citu pie cita kastē
vai konteinerā, kura dibenā ir mitras zāģskaidas vai kūdra. Telpai gan
jābūt vēsai, un puravi reizēm jāapsmidzina. Ja tev ir siltumnīca, tad
pēc novākšanas no lauka vari tos pierakt tur; ja gaidāms lielāks sals,
kātus apber ar kūdru vai apsedz ar agrotīklu. Ir puravu šķirnes, kas
pārziemo pat lielā salā, ja vien, protams, ir sniegs. Taču svarīgākais,
kāpēc tā būtu jānoņemas ar puravu uzglabāšanu, ir fakts, ka pēc
novākšanas C vitamīna daudzums dārzenī pieaug divas reizes.
Vairāk C vitamīna satur puravu lapas, taču sīpolā (botāniķi to dēvē par
neīsto sīpolu) ir karotīns, kālijs un virkne citu noderīgu
minerālvielu. Tāpat kā sīpols, kura vietā to nereti izmanto, arī puravs
ir pilns ēterisko eļļu un enzīmu, kas lieti noder cilvēka organisma
imunitātes un balss saišu stiprināšanai, cīņā ar liekajiem kilogramiem
un reimatismu, nomierina nervu sistēmu, aknas un žultspūsli. Ir pat
īpaša puravu diēta atslodzes dienām – tikai vārīti vai sautēti puravi
ar olīveļļu un pāris pilieniem citrona sulas… Taču labāk tie garšo
zupās – ar vai bez vistas buljona un kartupeļiem (britu variants) –,
salātos, sautējumos, pildījumos, viegli apvārīti un apcepti sviestā kā
patstāvīgs ēdiens kopā ar balto mērci vai bez tās. Puravs labi sader
arī ar saldo krējumu, siera mērci vai šķiņķi, kurā tas ietīts.
P. S. Vichyssoise recepti atradīsi katrā franču recepšu krājumā.
