Matiem ir unikāla struktūra un tiem tāpat kā sievietēm, ir savas īpatnības un savs raksturs. Un tie reizēm mēdz vīrieti pamest, neko nepaskaidrojot un atpakaļ neatgriežoties… nu gluži, kā sievietes.
Plikpaurība jeb medicīniski androģenetiskā alopēcija ir diezgan izplatīta problēma. Tā var sākties jau pubertātes vecumā, kaut gan citiem līdz mūža beigām mati paliek kupli. Šo atšķirību nosaka galvenokārt divi faktori – matu folikulu jutība pret vīrišķīgiem hormoniem un iedzimtība.
Tā kā vīriešiem androgēnie (jeb vīrišķīgie) hormoni ir lielā daudzumā, kas ir fizioloģiski, tāpēc plikpaurība īsti neveidojas tikai „mačo” tipa vīriešiem un plikpaurība nenozīmē, ka hormonu ir pārāk daudz. Plikpaurības attīstības iespēju nenosaka ne bārdas un ūsu biezums, ne arī bijušo un esošo draudzeņu skaits. Pirmkārt noslieci uz pastiprinātu matu izkrišanu pēc vīrišķīga tipa nosaka iedzimtība. Ja ģimenē kādam ir bijusi plikpaurība, tad iespēja ar gadiem zaudēt matus palielinās.
Taču vienmēr pastāv izņēmumi. Nereti vienam rados pa vīriešu līniju uz galvas pa „trīs spalvām”, otram- kupli mati, tomēr uztraukums- vai tie neizkritīs. Vai arī pilnīgi otrādi- visiem ģimenē mati lielā skaitā, bet vienam krīt jau no pašas jaunības. Tās, protams, ir divas galējības, bet dzīvē tas nereti tieši tā arī mēdz būt. Šīm fenomenam pamatā ir katra cilvēka matu folikulu atšķirīga jutība pret vīrišķo hormonu testosteronu. Testosterona ietekmē mats paliek plānāks, trauslāks un ar laiku kļūst par pūkmatu vai arī pilnībā izzūd. Ja process ieilgst, tad „aiziešana” ir uz neatgriešanos. Vēl jāpiemin, ka pakauša rajonā mati ir spītīgāki un ne tik hormonāli ietekmējami, līdz ar to nereti var novērot ainu, ka centrālā galvas daļa jau ir gluda, kā stikls, bet pakausī kupli jo kupli aug mati.
Statistiski šīs metamorfozes novēro 30 gadu veciem vīriešiem 30%, bet 50 gados- vairāk par 50%. Par nožēlu zinātniski pierādīts, ka vīriešiem ar plikpaurību, īpaši tiem, kuriem tā sāk veidoties agrīni, ir lielāks risks saslimt ar sirds- asinsvadu slimību un prostatas labdabīgo hiperplāziju.
Plikpaurība – nav slimība, bet var koriģēt
No medicīniska viedokļa plikpaurība nav slimība un ārstēšana nav nepieciešama. Taču ne vienmēr matu pastiprināta izkrišana ir androģenētiskās alopēcijas jeb plikpaurības sākums. Matu izkrišanu var provocēt infekcija, tajā skaitā galvas ādas sēnīšu infekcija, dažādu medikamentu lietošana, hroniskas sistēmiskas saslimšanas, nepareiza diēta, kā arī stress. Matu izkrišanu daudzos gadījumos ir iespējams koriģēt, tajā skaitā arī androģenetisko alopēciju. Lai sāktu terapiju, jākonsultējas ar trihologu un, noskaidrojot cēloni, jāpiemeklē atbilstoša terapija.
Attiecībā uz terapiju vienmēr pastāv trīs iespējas: neārstēt, ārstēties pašam vai pēc speciālista norādījumiem. Katrs izvēlas savu ceļu, tikai vienmēr jāatceras, ka ielaistus, ilgstoši noritējušus stāvokļus un slimības koriģēt ir daudz grūtāk.
Kuros vērts vērsties pie speciālista nevis „pieburt” matus, skatoties spogulī?
– ja mati izkrīt vienā perēklī (tas var būt arī bārdas rajonā, no uzacīm utt., Tas var būt nopietnas slimības sākums.
– ja pastiprināti izkrīt mati un ir izteikta nieze. Tā var būt sēnīšu infekcija.
– ja pastiprināti izkrīt mati un ģimenē kādam ir plikpaurība, bet gribas, lai mati uz galvas ir redzami arī sirmā vecumā
– citos gadījumos, kas nav minēti iepriekš, bet uztrauc matu pastiprināta izkrišana.
Neatliec uz rītdienu to, ko var izdarīt šodien!
Īpašos piedāvājumu skatīt šeit http://www.dimensija.lv/lv/sirds/augusts2010
