Jānis Lācis
Lai cilvēkam būtu laba veselība, viņam dienā nepieciešams vismaz 15 minūtes no sirds izsmieties. Smiekli cilvēkam pieaudzē spārnus, lai gan dažreiz ir jāsaķer vēders un jāklanās līdz grīdai. Taču tas ir veselīgi. Paradokss – ar smiekliem mēs bieži vien aizkrāsojam realitāti, un tas pats prieks un smiekli palīdz mums realitāti uztvert veselīgāk. Gribētos pat teikt, ka cilvēks ir tik izmanīga būtne, ka spēj šīs pasaules trauksmi izmantot kā fonu, uz kā zīmēt gaišas svītriņas, aplīšus, puķītes, cilvēciņus un tā tālāk.
Smieklu paradīze ir tur, kur mājo nepazīstamais un pārdzīvojamais. Ne velti izcili komiķi ir bijuši visai traģiskas personības. Dzīvē pārdzīvotais ir attīstījis šo cilvēku spēju saskatīt lietu patieso būtību un nevilties. Par piemēru var minēt Beniju Hilu, Kurta Vonnegūta varoņus vai Jaroslava Hašeka Šveiku, kuri spēja gaišo atrast it visā. Smieklīgākie joki parasti ir saistīti ar cilvēciskām neražām vai aizliegtām tēmām. Smejoties par to, mums ir iespēja pierādīt misis Problēmai, ka esam stiprāki. Tikai diez vai ar to ir domāti ļauni, izmisīgi vai lielīgi smiekli. Tas ir tas, ko saucam par labestīgo humoru. Turklāt humora izjūtas trūkums arī ir humora izjūta.
Smejoties demonstrējam savu attieksmi pret kādu notikumu, cilvēku, ideju. Tieši tāpēc dažu cilvēku humors liek pasmaidīt, citu – rada nelabu dūšu. Saviesīgā pasākumā vieni jokotāji ir laipni lūgti, citi – laipni pavadīti. Humors nereti atspoguļo cilvēka domāšanas veidu, jo, dzenot jokus, mēs radām sev iespēju atpūsties. Bet atpūta ir lauks, kas sirdij vistuvāk.
Mūsu simpātijas gandrīz vienmēr ir saistītas ar otras puses humora izjūtu. Ir grūti uzturēties tāda cilvēka klātbūtnē, kas atbrīvojies sāk tā jokot un smieties tādā tembrā, ka par cilvēkmīlestību nevilšus aizmirstas. Kāds jauns cilvēks reiz atzinās, ka neesot spējis tā pa īstam iemīlēt meiteni, kas bijusi ļoti izskatīga un iekārojama, taču jokojusi par tādām lietām, par kurām sabiedrībā skaļi nerunā. Viņam radies iespaids, ka nekad nespēs ar šo jaunkundzi patiesi draudzēties, sajust viņu kā sev tuvu cilvēku. Bet ko padarīsi… tāds ir šā cilvēka prieks.
Joki vieno un šķir. Jokos mīt labsajūta, bet tā ir katra cilvēka vēlme – dalīties, saņemt, justies labi un nozīmīgi.
Starp labestīgu humoru un ironiju ir smalka robeža. Smejoties par cita cilvēka ķibeli, varam nedomāt neko sliktu, bet tajā pašā laikā nodot otram nepatīkamu attieksmi vai izjūtu. Tā, piemēram, sirsnīgie pusaudžu joki ne vienmēr rada sirsnīgas sekas. Atceros kādu stāstu: meitenes skolas apkopējai par klases puikām bija sastāstījušas zilus brīnumus, kundze tiem esot noticējusi un galu galā dzinusies zēniem pakaļ ar spaini rokā, lai noskaidrotu patiesību. Vai cits stāsts: puikas skolotājas galda atvilktnē, neko ļaunu nedomādami, salika vardes. Kad skolotāja atvērusi atvilktni, tā sabijusies, ka viņu ķēris infarkts. Joks izvērtās par nepatīkamu pārdzīvojumu gan skolotājai, gan zēniem.
Labestīgam humoram līdzi nāk siltums, un to mēs saklausām cilvēku smieklos. Ironizējot par kādu, visdrīzāk ir saklausāma izlādēšanās. Varbūt skan sarežģīti, taču ir vienkārši – ironija ir dusmu izpausmes veids. Jārēķinās, ka pusaudža vecumā dusmas ir neatņemama attīstības daļa, bez tām jaunietim ir grūti izrauties sabiedrībā. Arī Holivudas “fabrikās” ražotie produkti ir domāti cilvēka atpūtai – baiļu un trauksmes neitralizēšanai. Cilvēki smejas par kādu “slikto”, kas dabūjis pa pieri ar ķieģeli vai iegāzies baseinā, vai pakļuvis zem ceļa ruļļa. Skatītājs diezin vai sevi asociē ar cietušo. Nē, asociētais tēls ir jokotājs, nevis izjokojamais. Redz kā, tā viņam vajag! Šie joki ir veids, kā skatītājs aizmirst par vērtībām, taču neitralizē kādu iekšēju trauksmi. Nenoliedzami, mēs tajā saskatām vardarbību, taču to attaisnojam, jo esam atpūtušies.
Joki rada arī mūsu attieksmi pret dzīvi un tās vērtībām, kā arī raksturo intelektuālo sagatavotību. Kāda uzņēmuma vadītājs, pirms pieņēma darbā jaunu darbinieku, ne tikai lasīja viņa autobiogrāfiju, bet rīkoja arī tikšanos neformālā atmosfērā, lai varētu kopā padzīt jokus… Tas radīja gan pozitīvu attieksmi pret konkrēto uzņēmumu, gan raksturoja iespējamo darbinieku. Un vēl – šis uzņēmējs bija pārliecināts, ka darba produktivitāte lielā mērā ir atkarīga no labestīga noskaņojuma kolektīvā un atpūtas iespējām.
Tā nu redzam, ka jokiem vietu var atrast visur. Protams, ir lietas un noteikumi, par kuriem smejoties, parādām sevi no sliktās puses. Taču joki savā izpausmē mēdz būt tik elastīgi, ka droši varam apgalvot – tie iederas visur, jo prieka nekad nav par daudz.
Dzīvesprieks nogalina bailes. Tas mums palīdz sākt jaunus darbus, apzināt savas spējas, vienkāršot sarežģīto un vairo jaunu prieku. Kur lai ņem dzīvesprieku, ja dzīve ir kļuvusi par rutīnu vai neveiksmju virkni? Kur lai atrod avotu, no kā pasmelt prieku? Tie ir jautājumi, uz kuriem atbildēt nevar, kamēr pierē guļ rūpju rievas.
