Inese Sniķere
Ja cilvēka dzīve ir cieši saistīta ar sportu, jebkura trauma liek sašķobīties viņa dzīves stabilitātei, turklāt visnopietnākajā nozīmē. Profesionālie sportisti tik daudz laika un enerģijas velta savu fizisko spēku pilnveidei, ka reizēm vienkārši neiznāk attīstīt citas savas personības puses. Gūstot traumu, šie sportisti nonāk smaga jautājuma priekšā: kā dzīvot tālāk?
Fiziski spēcīgi cilvēki, kas raduši savas spējas pierādīt sportā, gūt panākumus, lielā mērā sevi asociē ar savu fizisko varēšanu, sava ķermeņa spēku: esmu vērtīgs, jo esmu spēcīgs. Turklāt sportā valda paskarbs uzmundrināšanas veids – pierādi, ka tu vari, ka neesi ņuņņa. Tātad, ja pēkšņi vairs nevaru, esmu ņuņņa, zaudētājs, neesmu nevienam vajadzīgs. Cilvēks ne tikai zaudē iespēju sportot, bet arī zaudē savu “es”.
Sportistiem pēc traumas var iestāties smaga krīze – tā ir gan personības krīze, jo spēcīgi cieš pašvērtības apziņa, gan vērtību un mērķu sabrukšanas jeb maiņas krīze, turklāt mainās arī dzīvesveids, nodarbošanās. Varētu būt izjūta, ka viss jūk, brūk un gāžas, dzīve zaudē jēgu. Viss, kas līdz šim bija stabils, tāds vairs nav. Var rasties pat visai ilgstošs depresīvs noskaņojums.
Ko darīt?
Pirmām kārtām paļauties pašam uz sevi. Sportisti ir spēcīgi, izturīgi cilvēki, kas spēj pārvarēt daudzas grūtības. Tas ir fakts, kas īpaši nav jāpierāda, tāpēc atgādiniet sev: “Es esmu spēcīgs cilvēks, stipra personība, un līdz šim esmu ticis ar visu galā, arī tagad nepadošos un atradīšu izeju. Man ir ne vien fiziskais, bet arī garīgais spēks.”
Atdaliet savu “es” no sava fiziskā spēka. Cilvēka “es” ietver sevī tik daudz, spēj atklāties tik vispusīgi, ka ķermenis un fiziskais spēks nenoliedzami ir tikai daļa no šā kopuma. Neļaujieties šaurai vienvirziena uztverei, melnbaltai domāšanai brīdī, kad pašvērtējums ir svārstīgs. Vieglākais ceļš ir padoties. Uzskaitiet, kā izprotat jēdzienu “es”.
Atbildiet sev godīgi uz jautājumu “Kas es esmu?”. Vai atbilde būs – spēks, ķermenis, muskuļi, sportists? “Es” noteikti ir daudz kas vairāk.
Ļaujieties savām sāpēm, pārdzīvojumiem, izpaudiet tos. Iespējams, ir beigusies ļoti nozīmīga jūsu dzīves daļa, un tās ir lielas pārmaiņas. Bez sāpēm un bailēm kaut ko tādu nav iespējams pārdzīvot. Nevajag sasprindzināt visus iekšējos spēkus, lai citiem parādītu, ka tiekat ar visu galā, ka “nav jau tik traki”. Šī pārcilvēka maska ir caurspīdīga, neviens tik un tā tai neticēs. Vislabāk ir savās izjūtās dalīties ar kādu, kurš pārdzīvojis līdzīgu situāciju un saprot, kā jūtaties, un var pastāstīt savu pieredzi.
Lai no sāpīgas situācijas dzīvē varētu atvadīties, tā ir jāizdzīvo un jāpieņem (tam nepieciešams garīgs, nevis fizisks spēks). Noliegšana nelīdzēs, šajā gadījumā situācija netiek pabeigta, tā it kā “iestrēgst”, urdot un nomokot prātu.
Paskatieties uz situāciju reāli. Ir noticis tas, kas ir noticis. Tagad ir izvēles iespēja – vainot sevi, citus, apstākļus vai pieņemt to, kas ir, un domāt, kā dzīvot tālāk. Uzdodiet sev visvienkāršāko jautājumu “Vai es gribu dzīvot?”. Ja atbilde ir pozitīva, lieliski; nākamais jautājums – “Ko es esmu gatavs tā labā darīt?”. Ja atbilde tomēr ir negatīva, mēģiniet pieņemt domu, ka šajā dzīves brīdī jums nepieciešama citu palīdzība. Svarīgi, lai smagajās izjūtās jūs nebūtu viens – padalieties ar tuviniekiem, piezvaniet uz krīzes telefonu. Nenosodiet sevi par to, ka pats nespējat tikt galā. Arī tas ir reāls skats uz situāciju, ja spējat atzīt: “Jā, man ir pārāk smagi, viens es to nespēju izturēt, man nepieciešams atbalsts.”
Kad mainās iepriekšējie dzīves mērķi un vērtības, var rasties nepiepildīta tukšuma sajūta. Kaut kas ir beidzies, taču nekas jauns nav atrasts. Katram cilvēkam ir apslēpti iekšējie resursi, kas palīdz izķepuroties, veidot jaunu dzīvesveidu, aizpildīt tukšumu. Kā atklāt savus iekšējos resursus? Atcerieties sarežģītas situācijas, kuras izdevās pārvarēt – vai tas notika jūsu neatlaidības, izturības, mērķtiecības, spējas koncentrēties dēļ vai vēl kā cita dēļ? Tātad jūsos ir šādas un vēl citas īpašības, kas palīdz dzīvot. Kas vēl jūsos ir? Meklējiet! Rociet! Tikai jūs pats uzvedīsit sevi uz ceļa. Pat ja kāds palīdzēs, tas būs tikai grūdiens – tālāk iesit pats saviem spēkiem.
