Čoi Iļjons
Diētas ārsti iesaka pēc iespējas mazāk uzturā lietot dzīvnieku taukus, produktus, kas satur holesterīnu, cukuru un sāli, bet vairāk produktus, kas satur šķiedrvielas. Korejiešu virtuve atbilst šiem ieteikumiem.
Kaut arī pēdējo divdesmit trīsdesmit gadu laikā korejiešu uzturā ir parādījušies eiropeiski produkti – maize, cepumi, desas, cīsiņi, šokolāde, saldējums un citi –, tik un tā viņi izvēlas nacionālos ēdienus, kuru sastāvā ir rīsi, zivis un citas jūras veltes, dārzeņi.
Cilvēkam, kas nepazīst korejiešu dzīvi, grūti pat iedomāties, cik dažādi izmanto rīsus. Korejieši rīsus ēd tāpat kā eiropieši maizi (ar visu). Tos vāra bez piedevām (sviesta, sāls, garšvielām). Rīsi jāizvāra tā, lai katru rīsa graudiņu varētu paņemt ar irbulīšiem. Rīsi ir nacionālās virtuves galvenais komponents. No tiem var pagatavot visdažādākos ēdienus, dzērienus un pat garšvielas. Otrs neaizstājamais komponents korejiešu virtuvē ir zivis un jūras produkti, ko lieto jau otro gadu tūkstoti. Daudz lieto garšvielas, jūras kāpostus, jūras zāles, jūras plaužus, kalmārus, astoņkājus, krabjus, tunčus, austeres, tintes zivis un citus. No tiem var pagatavot visdažādākos ēdienus, arī tādus, kādus mēs, eiropieši, vispār nepazīstam.
Piemēram, korejieši ēd jēlu zivi. Eiropietim liekas kaut kas neiedomājams ēst hve – sagrieztu jēlu zivi (ja ir prasmīgs pavārs, zivs vēl kādu brīdi kustas pēc sagriešanas). Zivs gabaliņus ēd ar mārrutkiem, sojas mērci un korejiešu sinepēm. Bet par korejiešu virtuves vizītkarti var nosaukt kimpabu (kims – jūras zāle, pabs – rīsi). Kimpabu veidu ir bezgala daudz.
Vēl viena korejiešu virtuves īpatnība ir plašais sojas un tās produktu klāsts. No tās gatavo visdažādākos produktus, arī gaļas, zivs analogus un tradicionālos ēdienus: dubu (sojas biezpiens), tenģiang (sojas pasta), gandzang (sojas mērce).
Korejiešu virtuvi nevar iedomāties bez dārzeņiem. Tie nav tikai visiem pazīstamie gurķi, burkāni, kartupeļi, paprika, sīpoli, bet vēl citi zaļumi, kas eiropiešiem ir maz pazīstami, bet kas labi iedarbojas uz gremošanas procesu, piemēram, lotosa saums, bambusa dzinumi, daudz dažādu pupiņu paveidu, dažādi redīsi un specifiskie korejiešu dārzeņi – putcu, keņim.
Bez svaigiem dārzeņiem korejieši ēd arī sālītus – kimči. Tos gatavoja jau 7. gadsimtā, un sākumā tie vienkārši bija sālīti dārzeņi, bet 12. gadsimtā sāka pievienot dažādas garšvielas, lai iegūtu specifisku garšu. 18. gadsimtā sāka lietot no Japānas ievestās garšvielas. Starp tām bija arī asie pipari (sarkanie), kas dod ēdienam asu garšu un aizstāj sāli. Domā, ka asos piparus lietoja vairāk nekā citas garšvielas tāpēc, ka tolaik bija grūti nopirkt sāli. Kimči novēršot saslimšanu ar diabētu, sirds slimībām, korpulenci, pazeminot holesterīna, cukura, tauku līmeni organismā un neļaujot attīstīties ļaundabīgam audzējam. Asie pipari veicina gremošanu, ķiploki dod enerģiju un palīdz uzsūkt B vitamīnu, ingvera sakne uzlabo apetīti un asins cirkulāciju (tas tiek daudz lietots). Sevišķi ziemā, kad uzturā trūkst vitamīnu, kimči ar bagāto A, B, C vitamīnu bagāžu ir korejiešu uztura neatņemama sastāvdaļa.
Korejiešu virtuve un Austrumu medicīna savā starpā ir cieši saistītas. Zinātnieki ir pierādījuši – cilvēki, kas regulāri un zinoši ēd korejiešu virtuves ēdienus, izskatās daudz jaunāki pat cienījamā vecumā. √
