ZAPPA vēlas brīdināt par dīvainām, aizdomīgām aktivitātēm, kas it kā zāļu ražotāju vārdā tiek izpildītas Latvijas publiskās informācijas telpā.
Delfi.lv versijās (23.10.2026 07:01:34) ir publicēts pagarš Signes Jantones raksts “Bez kapitālā remonta iekšlietu sistēmā Latvija riskē zaudēt uzņēmējus un investīcijas”, kurš vēlāk tika multiplicēts pietiek.comā.
Autore sevi identificē kā Signe Jantone, Latvijas Zāļu ražotāju asociācijas (LZRA) izpilddirektore. Aplūkojot LZRA oficiālos datus LR reģistros, redzam, kas tai ir tikai viens valdes loceklis Bundulis Juris, kurš bez šī amata acīmredzami ir būtisks Andreja Leiboviča grupējuma funkcionārs – amati visos galvenajos Leiboviča grupējuma uzņēmumos – AS Olpha (bijušais Olainfarm), Repharm, Rīgas Farmaceitiskā Fabrika, AS AB CITY, Olpha Partners SIA, Olma Partners SIA.
Kad uzņēmēju organizācijas pārstāve pieprasa kapitālu remontu tiesībsargājošajā sistēmā, sabiedrībai ir pamats ieklausīties. Taču tikpat pamatoti ir prasīt skaidrību: kādu uzņēmumu pieredze ir šo secinājumu pamatā, kuru intereses tiek pārstāvētas un kā iespējams pārbaudīt izteiktos pārmetumus?
Vai tiešām tas ir visas nozares viedoklis vai arī patiesībā šī pagarā Signes Jantones publikācija ir Jura Buduļa kanalizētas Andreja Leiboviča žēlabu asaras par to, ka vairs neizdodas kā līdz šim ietekmēt Latvijas iekšlietu struktūras? Tā paša Andreja Leiboviča, kuru daudzi AS Olainfarm mazākuma akcionāri uzskata par noziedzīgu darbību organizatoru un veicēju, un kura Olainfarm pārņemšanas galvenā sabiedrotā ir notiesāta noziedzniece Signe Baldere Sildedze, kura pašlaik tiek tiesāta par vēl citiem noziegumiem? Baumo, ka, lai bēgtu no dažādu noziegumu izmeklēšanas un labāk slapstītos no taisnīgās tiesas Signe Baldere Sildedze esot atteikusies no Latvijas pilsonības un deklarējusi dzīves vietu Šveicē. Pats Leibovičs esot par savu finanšu patvēruma vietu izvēlējies citu teritoriju ārpus Eiropas Savienības – Lihtenšteinu. Signes Jantones publikācijas saturs vedina par to aizdomāties.
Šajā delfi.lv publicētajā it kā farmācijas nozares pārstāves viedokļrakstā ir izteikti nopietni apgalvojumi par iespējamu izspiešanu, liecinieku ietekmēšanu un nepietiekamu iestāžu reakciju. Tomēr lasītājam netiek nosaukti uzņēmumi vai konkrētās lietas, kas ļautu patstāvīgi izvērtēt aprakstīto. Autores viedoklis ir skaidrs, bet faktuālā pamatojuma nav, pārbaudāmais pamatojums lasītājam paliek ierobežots, pāri paliek tikai vēlēšanās fiasko cietušās Jaunās Vienotības funkcionāres Signes Jantones “revolucionārā sirdsapziņa”.
Jantones publikācijā konkrētas (publikācijā neidentificētas) puses neapmierinātība ar tiesībsargājošo iestāžu reakciju pāraug spriedumā par visas sistēmas dziļu bojājumu. Savukārt lasītājam atliek uzticēties autores pārliecībai, jo viņa rīcībā nav ne iesniegto materiālu kopuma, ne iestāžu argumentācijas, ne otras puses pilnvērtīga skaidrojuma. Ar to acīmredzami nepietiek, lai publiski pasludinātu sistēmu par izgāzušos.
Ikvienai personai un uzņēmumam pienākas aizsardzība pret noziedzīgu rīcību. Vienas strīda puses pārmetumi bez jebkādiem faktiem paši par sevi nepierāda ne otras puses vainu, ne izmeklēšanas neobjektivitāti. Plašiem secinājumiem par visas sistēmas darbību vajadzīgs pamatojums, kuru iespējams pārbaudīt. Attiecībā uz Olainfarm (tagadējais nosaukums mainīts uz OLPHA) daudzi mazākuma akcionāri uzskata, ka vairākuma akcionāri, kuru “vadonis” šķiet ir Andrejs Leibovičs ir nelikumīgi un arī noziedzīgi izturējušies pret mazākuma akcionāriem un, ļoti iespējams veikuši daudzas citas nelikumīgas un/vai noziedzīgas darbības.
Asociācijai ir saprotams uzdevums aizstāvēt savus biedrus. Taču, uzstājoties visas nozares vārdā, būtu jāpasaka, vai konkrētais jautājums skar vairākus uzņēmumus vai viena biedra strīdu. Lasītājam ir jāspēj saprast, cik plaša pieredze un kādas tieši konkrētā uzņēmuma problēmas tiek pasniegta kā visas nozares problēma.
Papildu jautājumus rada autores Signes Jantones politiskā pieredze. Publiski pieejama partijas informācija apliecina, ka viņa iepriekš vadījusi finanšu ministra biroju un 2024. gadā apstiprināta tā laika valdošās partijas Jaunā Vienotība ģenerālsekretāres amatā. To nevajadzētu noklusēt brīdī, kad no publiskās tribīnes tiek vērtēta valsts institūciju godprātība.
Pagājušo gadu “Vienotības” finansēšanas skandālu šajā sarunā vienkārši nolikt malā. Bijušais partijas biroja vadītājs Normunds Orleāns publiski apgalvoja, ka partijā maksātas aplokšņu algas.
Jantones pašas loma šajā skandālā publiski tika apspriesta saistībā ar vēlēšanu kampaņas degvielas izdevumu dokumentiem. LTV raidījums “De facto” atspoguļoja viņas un Orleāna pretrunīgos skaidrojumus un saraksti, kurā Jantone norādīja, ka degvielas čeki jāatdod viņai. Lai arī tas tieši nepierāda dalību aplokšņu algu maksāšanā, tomēr dod konkrētu pamatu jautājumiem par kampaņas izdevumu uzskaiti un Jantones sniegto skaidrojumu konsekvenci. (lsm.lv)
Šāds skandāls ir pietiekams, lai pat bez visa augstāk minētā apšaubītu jebkuru Jantones publisko paziņojumu patiesīgumu un radītu jautājumus par slēptajiem mērķiem.
Pilnai ainai jāpasaka arī KNAB secinājumi. Birojs 2024. gada jūlijā ziņoja, ka nav guvis apstiprinājumu aplokšņu algu maksāšanai un nav konstatējis pamatu kriminālprocesa sākšanai. Vienlaikus par nepilnīgi uzrādītiem priekšvēlēšanu perioda darījumiem “Jaunajai Vienotībai” piemēroja kopumā 700 eiro sodu. (lsm.lv)
Jantones publikācijā lietotā argumentācija rada risku, ka konkrētas puses prasības tiek pasniegtas kā visas valsts intereses. Vārdu nenosaukšana ne vienmēr pasargā no atpazīstamības. Cilvēki, kuri zina konflikta apstākļus, var labi saprast, par kurām personām ir runa. Taču šīm personām publiskajā telpā var nebūt dota līdzvērtīga iespēja paskaidrot notikumus. Tad veidojas nevienlīdzīga situācija: viena puse plašā auditorijā izklāsta savu apsūdzību, bet otra paliek publiska aizdomu fona varā. Iestādēm savukārt tiek pārmests, ka tās nav reaģējušas atbilstoši apsūdzības izteicēju gaidām. Šeit rodas būtisks publiska spiediena risks. Šāds raksts var ietekmēt gan sabiedrības priekšstatu par konfliktu, gan vidi, kurā amatpersonām jāpieņem lēmumi.
Tad nepiekrišana uzņēmuma pārstāvju vērtējumam jau sāk izskatīties pēc vienaldzības pret Latvijas ekonomisko nākotni.
Patiesībā atsevišķu farmācijas uzņēmumu attiecībām ar valsti ir arī cita, daļēji publiski dokumentēta puse. Mediji ir ziņojuši, ka viens no lielajiem vietējiem zāļu ražotājiem [Andreja Leiboviča grupējuma kontrolētais Olpha] turpina ļoti liela apmēra eksportu uz Krieviju. Uzņēmums to skaidro ar laikietilpīgu pārorientēšanos uz Rietumu tirgiem, norāda uz jaunu investīciju neveikšanu Krievijā un atbalstu Ukrainai. Vienlaikus TV3 publikācijās netika nosaukts konkrēts Krievijas tirgus pamešanas termiņš.
Šis pats ražotājs Olpha savā projektu informācijā publiskojis arī Eiropas Savienības līdzfinansējumu darbinieku apmācībām un eksportspējas veicināšanai. Piemēram, 2023. gada apmācību projektam norādīts Eiropas Reģionālās attīstības fonda finansējums 25 501,58 eiro apmērā. Tas dod pamatu prasīt, kādi rezultāti ar publisko atbalstu sasniegti un kā tas palīdzējis mazināt atkarību no Krievijas tirgus. AS Olpha ir izvēlējies slēpt informāciju par to kā tieši risinās eksporta mazināšana uz Krieviju un Baltkrieviju, kas savā ziņā ir tieša vai netieša agresijas atbalstīšana. Taču sabiedrībai ir tiesības prasīt skaidrus mērķus, termiņus un izmērāmus rezultātus, ja uzņēmumi vienlaikus atsaucas uz savu stratēģisko nozīmi valstij. Patiesībā šāds no Krievijas eksporta atkarīgs uzņēmums ir stratēģisks apdraudējums Latvijas valstij.
Jantone rakstā pati brīdina par tiesībsargājošo iestāžu izmantošanu pret oponentiem. Šis ir svarīgs brīdinājums. Tieši tādēļ tas jāattiecina arī uz iespējām ar politisku autoritāti un publisku kampaņu panākt sev vēlamu iestāžu rīcību. Sabiedrībai nav jāizvēlas starp aklu uzticēšanos policijai un aklu uzticēšanos uzņēmumu pārstāvjiem. Tai ir tiesības prasīt pārbaudāmus argumentus no abiem.
Policijas neatkarībai ir vērtība tieši tajā brīdī, kad tā kļūst neērta ietekmīgiem cilvēkiem. Lai gan it kā nav tiešu pierādījumu, ka konkrētais viedokļraksts ir kāda konkrētā uzņēmuma pasūtījums, tomēr ir pamats prasīt atklātību: kuru tieši biedru intereses asociācija šajā jautājumā pārstāv, kādi fakti pamato pārmetumus un kādas tieši izmaiņas tā vēlas panākt?
Tiesiskuma prasība ir pārliecinoša tad, ja arī tās paudēji ļauj pārbaudīt savus apgalvojumus. Sabiedrības uzticēšanos stiprina skaidri nosauktas intereses, dokumentēti fakti un vienādas prasības visiem.
Ņemot vērā Latvijas Zāļu Ražotāju Asociācijas biedru sastāvu un tās vadītāja Bunduļa amatus Leiboviča grupējumā, daudziem var rasties pamatots jautājums: vai LZRA šai gadījumā nav “politiskā izgāztuve” caurkritušiem politiķiem ar agrākiem nopelniem kāda grupējuma labā?
Lūdzu, Signe Jantone, atklāj patiesās intereses un faktus!
