Dr. K. Ivanovs
Pirmās ziņas par propolisu ir no Aristoteļa laikiem. Viņš gribēja tuvāk iepazīties ar bišu darbību, tādēļ izveidoja daudzmaz caurspīdīgu stropu, tomēr bites to no iekšpuses izklājušas ar kaut kādu tumšu vielu, acīmredzot propolisu.
Propolisa vārda izcelsmei ir divi skaidrojumi. Saskaņā ar izplatītāko apgalvojumu vārds cēlies no grieķu – pro (priekš) un polis (pilsēta, cietoksnis) – tātad priekšpilsēta, priekšpostenis aizsardzībai pret baktērijām un mikroskopiskām sēnēm. Propoliss ir bišu higiēnas un stropa tīrīšanas līdzeklis. Piemēram, bites ļoti rūpīgi ar propolisu dezinficē katru šūnas kanniņu. Bišu māte nesagatavotā kanniņā nemaz nedēj oliņas.
Otrs propolisa vārda skaidrojums saistīts ar grieķu vārdu propolisos (aizziest). Ikdienā propoliss tiek saukts arī par bišu līmi, jo bites ar propolisu aizmūrē stropa skreju tā, ka tikai pašas pa maziem caurumiņiem tiek iekšā un ārā. Tādējādi tiek novērsts gan caurvējš, gan siltuma zudums, gan arī nelūgtu viesu, piemēram, putnu, kukaiņu u.c. apmeklējums. Jo lielāka sprauga, jo propolisam vairāk pievieno vasku. Propoliss bieži tiek piejaukts vaskam, tādejādi tas ir cietinātājs, stiprinājumu vietās šūnas iegūst papildu izturību.
Sensenos laikos propoliss lietots galvenokārt ārīgi. No tā tikušas gatavotas dažādas ziedes. Vecāki cilvēki likuši pie muguras stropa sedziņu, ko biškopji izmanto bišu ligzdas pārsegšanai, jo tā ir stipri nolīmēta ar propolisu un vasku un palīdz, ja „krustos lauž”. Ir liecības, ka senāk jaundzimušiem propolisa gabaliņš esot likts uz nabas, lai tā ātrāk sadzītu.
Propoliss ir sveķains, aromātisks augu valsts izcelsmes produkts, ko bite iegūst, pārstrādājot sveķveida vielu, ko tā ievāc no dažādu augu pumpuriem, mizām, zaru atvasēm un lapām. Augos esošās sveķveida vielas izdala spēcīgu aromātu, tādējādi piesaistot bites un izraisot tām šo vielu vākšanas refleksu.
Propolisam ir patīkama smarža, kas līdzīga bērzu, papeļu pumpuru, vaska, medus smaržai, rūgtena garša. Propolisa krāsa var būt ļoti dažāda – tas var būt brūna, dzeltenbrūna vai pat iesarkanā krāsā.
Propolisu sauc arī par dabas penicilīnu. Propoliss ir efektīvs pat pret tādiem mikroorganismiem un tādām slimībām, kuru gadījumā sintētiskās antibiotikas nelīdz. Tas ir iedarbīgs arī pret mikroorganismiem, kas ir rezistenti pret klasiski lietotiem medikamentiem.
Propoliss ir gan līmviela, gan antibaktericidāla viela. Ar propolisu bites pārklāj visus dzīvniekus, kas iekļuvuši stropā un ko pēc nonāvēšanas tās nespēj no stropa izvilkt. Propoliss aizkavē to pūšanu un pasargā stropu no nepatīkamās smakas. Senajā Ēģiptē propolisu izmantoja faraonu mumificēšanā.
Propoliss pasargā bišu saimi no nelabvēlīgas mikrofloras veidošanās stropā, jo tam piemīt baktericidālas īpašības un tas darbojas par dezinficētāju, kas izplata stropā patīkamu smaržu. Pietiek tikai 20 – 30 g propolisa, lai stropa gaiss kļūtu sterils.
Iegūšana
Propoliss parasti ir biškopības blakusprodukts. Ar kaltiņu to nokasa no apkārēm un stropa sienām. Ligzdas griestu sedziņas bites pārklāj ar propolisu. Tās ievietojot saldētavā līdz –10 ˚C temperatūrai, propoliss viegli atdalās. No vienas saimes gadā var iegūt 100 – 300 g vērtīgās vielas.
Propolisa ķīmiskais sastāvs un īpašības lielā mērā atkarīgi no izmantotām augu sveķvielām. Propolisu bites ievāc un atnes stropā tāpat kā putekšņus, tikai propolisu tās vāc nevis no ziediem, bet no dažādu koku pumpuriem.
Propolisa vākšana bitēm ir darbietilpīgs process, kas sastāv no šādiem posmiem:
1) sveķu nokošana ar žokļiem;
2) sveķu apstrāde un saņemšana ar abām priekškājām;
3) sveķu nodošana no priekškājām uz vidējām kājām;
4) sveķu nodošana no vidējām kājām uz pakaļējām un ievietošana pakaļkāju groziņos.
Ķīmiskais sastāvs
Propoliss ir produkts ar augstu pievienoto vērtību, jo pumpuru sveķi ir tikai izejmateriāls, kam tiek pievienoti fermenti, vasks, ziedputekšņi. Propoliss un sveķi ir analogi medum un nektāram, jo arī nektārs tiek iegūts no augiem un medus savu vērtību iegūst „ievākšanas un pārstrādes” gaitā, kad nektārā nokļūst ziedputekšņi, bite pievieno fermentus, iztvaicē lieko ūdeni un medu nogatavina.
Propoliss satur augu sveķus (30 – 55%), miecvielas (4 – 15%), ēteriskās eļļas (2,5 – 15%), vaskus (1 – 40%), ziedputekšņus (5 – 15%), kā arī ogļhidrātus, aminoskābes, neorganiskos savienojumus, vitamīnus (B grupas, E, C, H, P), minerālvielas, mikroelementus (kalciju, dzelzi, varu, magniju u.c.) u.c.
Propolisa ķīmiskais sastāvs gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi dažādos reģionos atšķiras. Zināmā mērā to ietekmē arī gadalaiku maiņa.
Propolisā konstatēts vairāk nekā 300 savienojumu. Starp tiem ir flavonoīdi (kempferīds, cinarīns, hlorogēnskābe, pinocembrīns, galangīns, flavoni u.c.), benzoskābe, ēteriskā eļļa (tās sastāvā ir spatulenols, farnezols, benzilbenzoāts, acetofenons u.c. savienojumi), aromātiskās skābes (kanēļskābe, p-kumārskābe, ferulskābe, kofeīnskābe) un to atvasinājumi, kā arī diterpēni, triterpēni u.c.
Propolisa blīvums ir 1,1 – 1,35, tas nozīmē, ka tas ir smagāks par ūdeni, bet vieglāks par medu. Propolisa kušanas temperatūra ir 60 – 80 ˚C, degot tas izdala patīkamu, aromātisku smaržu.
Izmantošana ārstniecībā
Propoliss ir medicīnā visvairāk lietotais biškopības produkts. Propolisam piemīt antibakteriāla, antifungāla, pretvīrusu, pretaudzēju, pretiekaisuma, spazmolītiska, sāpes remdinoša, anestezējoša, neiroprotektīva, antihepatotoksiska, antioksidatīva un imūnsistēmu stimulējoša darbība. Propolisu lieto brūču, arī strutainu, herpētisku izsitumu, tonsilīta, faringīta, laringīta, stomatīta ārstēšanā, iekšķīgi pie gripas, ausu slimību, gastroenteroloģisko slimību, ginekoloģisko slimību, artrīta ārstēšanā u.c. Propoliss mazina asinsreci, pazemina asinsspiedienu un holesterīna līmeni, ir antioksidants, tāpēc to ir lietderīgi izmantot sirds un asinsvadu slimību gadījumā. Propolisu lieto acu slimību un tuberkulozes gadījumā.
Propolisa bioloģisko aktivitāti noteic flavonoīdi. Tiem piemīt plaša spektra bioloģiskā darbība, piemēram, antibakteriāla, pretvīrusu, pretiekaisuma, antialerģiska, vazodilatatoriska iedarbība u.c. Flavonoīdiem piemīt arī kardioprotektīvs efekts. Balstoties uz flavonoīdu antioksidatīvo darbību, propolisam piemīt spēja aizsargāt šūnu membrānas no lipīdu peroksidācijas.
Propolisam piemīt pretaudzēju aktivitāte sakarā ar antikancerogēniskām un antimutagēniskām īpašībām. Turklāt propolisa fenola savienojumi šūnās nomāc brīvo radikāļu kaitīgo ietekmi. Arī šādā veidā propoliss darbojas par pretvēža preparātu.
Klīniskie pētījumi liecina, ka propoliss mazina negatīvo zema blīvuma lipoproteīnu (ZBL) daudzumu un palielina pozitīvo augsta blīvuma lipoproteīnu (ABL) daudzumu serumā, kā arī mazina triglicerīdu un kopējo holesterīna līmeni asinīs, mazinot kardiovaskulāro slimību risku.
Propoliss inhibē Herpes simplex vīrusu (HSV) aktivitāti, iedarbojoties citotoksiski un antivirusāli pret šiem vīrusiem. Šķir divu veidu Herpes simplex vīrusus – HSV 1. tips, kas izpaužas ar nelielām čulgām un vēlāk čūlām ap muti, lūpām, degunā, mutes dobumā, un HSV 2. tips, kas izpaužas uz dzimumorgāniem un anālā apvidū. Propoliss inhibē gan pirmā tipa Herpes simplex vīrusu (HSV-1), gan arī otrā tipa (HSV-2), kā arī stimulē imūnsistēmu.
Propolisa antivirusālā darbība izpaužas arī pret cilvēka imūndeficīta vīrusu (HIV), adenovīrusiem un gripas vīrusiem.
Propolisam piemīt anestezējošs efekts, tā iedarbība ir 5,2 reizes stiprāka par novokaīnu. Paraugi ar spēcīgāku smaržu ir efektīvāki, jo tajos ir vairāk ēterisko vielu.
Farmaceitiskās formas
No propolisa tiek gatavoti dažādi preparāti:
• šķīdums spirtā;
• šķīdums eļļā;
• spirta ekstrakts;
• kapsulas;
• ziede.
