Tas nav jaunums, ka cilvēks jau sen vairs nedzīvo tādos apstākļos, kādiem viņa ķermenis tika ‘radīts’. Diēta, gulēšanas režīms, sociālie un fiziskie ieradumi ir mainījušies. Viena no lietām, kas mainījusies ir tas, kā un no kā mēs dabūjam D vitamīnu.
Uzskata, ka mūsu senči, kas dzīvoja pirms vairākiem desmitiem tūkstošu gadu, kaili un bez aizspriedumiem, dienā no saules stariem saņēma apmēram 10’000 IU (starptautiskā mērvienība, 1 IU = 25 ng) D vitamīna. Mūsu senči attīstījās šādā vidē, kur D vitamīns tika uzņemts regulāri, tomēr dažādu vēsturisku iemeslu dēļ mēs esam nokļuvuši situācijā, kur lielākā daļa pasaules cilvēku ir apģērbti, daudz laika pavada dažādās telpās, un daļa vispār dzīvo planētas nostūros, kur saule iespīd padsmit stundas mēnesī. Tā nu ir sagadījies, ka latvieši pieder pie visām trim augšup minētajām kategorijām.
Gandrīz katrs no mums mīl atrasties saulē, cits tajā apdeg jau dažu minūšu laikā, cits var tajā gozēties cauru dienu. Sildīties saulītē ir patīkami. Atrodoties saulē, epifīze un centrālā nervu sistēma apdāvina mūs ar endorfīniem, tāpat tas notiek, kad esam labi paēduši, padzērušies, kad slāpst vai izjūtam sāpes, tie arī ir atbildīgi skrējēja ekstāzi. Ķermeņa radīts morfijs.
Kāpēc tā notiek? Endorfīni izraisa nelielu fizisku atkarību, tādējādi rodas lielāka motivācija darīt noteiktas lietas. Endorfīnu terapiju izmanto, lai ārstētu depersonalizācijas sindromu, kam ir raksturīga vienaldzība pret ķermeņa vajadzībām. D vitamīns ir viena no šīm vajadzībām. Tomēr ne vienmēr mēs no saules uzņemam D vitamīnam nepieciešamo UV staru daudzumu (nepieciešamais UV indekss ir 3). Latvijā laika posmā no novembra līdz martam, saule neatrodas pietiekami augstu pie debesīm, lai mūs nodrošinātu ar vajadzīgo UVB daudzumu. Interesantā kārtā to, vai tiek uzņemts D vitamīns var pateikt pēc ēnas garuma. Ja cilvēka ēna ir īsāka par paša augumu, tad saule atrodas tādā leņķī, lai ķermenis spētu sintezēt vitamīnu D. Lielu daļu gada tas nenotiek. Šajā laikā D vitamīnu var uzņemt no dažādiem pārtikas produktiem (zivis, dažādi ar šo vitamīnu stiprināti produkti, piem., brokastu pārslas, piens, auzas utt. Sēnes, kas pakļautas UV stariem) un/vai no D vitamīna eļļā un tabletēm.
D vitamīns mūsu ķermeņa rūpnīcā spēlē lielu lomu dažādu procesu uzturēšanā un aizsākšanā. Pirmkārt jau tas ir nozīmīgs kalcija uzņemšanā. Bez D vitamīna ķermenis nevar uzsūkt ēdienā esošo kalciju, tāpēc tas to sāk ‘aizņemties’ no kauliem. D vitamīna trūkuma rezultātā cilvēki daudz biežāk ziemā lauž kaulus. Neveiksmīgā kārtā Latvijā slidenā ledus sezona sakrīt ar zemu vidējā D vitamīna daudzumu. Lielāks kaulu lūzums mēnešos ar mazāk sauli ir redzams arī otrā pasaules malā – Jaunzēlandē, kur šajā laikā ir vasara. Kalcijs ir svarīgs ne tikai veselīgiem kauliem, bet arī kārtīgai nervu, sirds un smadzeņu darbībai. D vitamīns ir neatņemama sastāvdaļa fosfora uzņemšanā. Neskaitot minerālu uzņemšanu, dadzi pētījumi liecina par saistību starp mazu D vitamīna (precīzāk 25-OH-D jeb kalcifediola, D vitamīna metabolīts, ko ķermenis hidrolizē aknās) daudzumu asinīs un risku sasirgt ar dažādām smagām kaitēm, piemēram, vēzi, sklerozi, pat šizofrēniju vai depresiju.
D vitamīns ir potenta viela, tāpēc kā jau viss, kas labs, pārāk lielā daudzumā tāds vairs nav. Nav precīzs D vitamīna kaitīgais daudzums, tas var atšķirties starp dažādiem cilvēkiem atkarībā no to ādas krāsas vai ierastā saules daudzuma. Tomēr, kalcefidola daudzums asinīs, kas pārsniedz 150 nmol/l, tiek uzskatīts par toksisku daudzumu. Tādēļ, lietojot aizstājējus, ir jāuzmanās no pārlieku lielas dozēšanas. Ilgtermiņā tas var novest pie hiperkalciēmijas, vājiem kauliem, aizcietējumiem, dehidrācijas, depresijas, sirds aritmijas un vemšanas. Tiek uzskatīts, ka 24 h stundas pēc viegla iedeguma saulē ķermenis ir uzņēmis no 10,000 līdz 25,000 IU D vitamīna. Tā kā D vitamīna sintēze ir atšķirīga dažādos cilvēkos, ir svarīgi to uzņemt vienādos daudzumos regulāri, respektīvi, 3 mēnešus dedzināties saulē un atlikušos deviņus balināt ādu nav ieteicami. Šādu secinājumu izdarījuši Somijas zinātnieki, kas, salīdzinot Somijas, Zviedrijas un Norvēģijas iedzīvotāju asinīs esošā kalcifediola daudzumu ar prostatas vēža gadījumu skaitu (šīs valstis ir vadošās prostatas vēža gadījumu ziņā), noskaidroja, ka cilvēkiem ar vidēju kalcifediola daudzumu asinīs ir vismazākais risks saslimt ar prostatas vēzi. Zīmīgi ir tas, ka šis vidējais daudzums ir 50 nmol/l, kas citās valstīs tiktu uzskatīts par neveselīgu. No šī un vēl dažādiem pētījumiem ir radusies hipotēze, ka kaitīgāk par zemu vidējo D vitamīna daudzumu ir lielas šī daudzuma svārstības, kas parasti notiek vietās tuvāk poliem. Tieši šī iemesla dēļ ir ieteicami censties izlīdzināt uzņemtā D vitamīna daudzumu cauru gadu. Pēc saulainas vasaras D vitamīns apmērām tādās pašās devās ir jāuzņem ziemā tādējādi cenšoties panākt vienmērīgu D vitamīnu daudzumu visu gadu.
D vitamīns ir ļoti nozīmīgs mūsu ķermenim, tādēļ ir jāpievērš uzmanība, cik daudz tas tiek uzņemts un, iespējams, jāmēģina aizpildīt tukšo D vitamīna ‘bedri’, kas rodas ziemas mēnešos. Svarīgi ir to uzņemt vienmērīgos daudzumos, jo D vitamīns var būt ļoti toksisks un saindēšanās ar to nav patīkama pieredze.
