Haralds Adovičs
Atbildes uz biežāk uzdotajiem jautājumiem par silikona implantātu izmantošanu plastiskajā ķirurģijā.
– Cik ilgi plastiskajā ķirurģijā izmanto silikona implantātus, un kā tie laika gaitā ir mainījušies?
– Pirmo reizi pasaulē silikona krūšu implantātus izmantoja 1962. gadā. Kopš tā laika vairāk nekā divi miljoni sieviešu dažādu iemeslu dēļ ir veikušas šāda veida krūšu dziedzeru palielināšanas operācijas. Šo gadu laikā implantāti ir dažādi uzlaboti – gan silikona gela masa, gan implantātu apvalki, bet materiāls, no kā tiek veidoti implantāti, joprojām ir silikons. Tas ir visinertākais no materiāliem, ko izmanto medicīnā. Varu minēt arī piemērus: no silikona izgatavo caurulītes, ko ievada elpvadā pēc tā ķirurģiskas atvēršanas (traheotomijas), no silikona izgatavo mākslīgos sirds vārstuļus, dažādus sejas implantātus, ko izmanto iedzimtu defektu korekcijai vai rekonstruktīvās operācijās pēc audzēju izoperēšanas. Pēdējās paaudzes implantātiem ir kvalitātes apzīmējums CE (Conformitè Europeenne). Tas nozīmē, ka šīs paaudzes implantātiem ir veikta stingra kontrole, tie ir izturīgi un kvalitatīvi. Piemēram, implantātu ražotājfirmām ir jāveic to izturības pārbaude, divus miljonus reižu tos mehāniski veļot, jo tas ir skaitlis, cik reižu vidēji cilvēka mūžā tiek kustināts krūts dziedzeris. Par šādiem noteikumiem Eiropā ir vienojušās 18 valstis. Piemēram, Vācijā ar 2001. gada 1. jūliju drīkstēs lietot tikai šādi marķētus implantātus. Krūšu implantātus pasaulē lieto ne tikai estētiskajās, bet ļoti plaši arī krūšu dziedzeru rekonstruktīvajās (atjaunošanas) operācijās pēc audzēju izoperēšanas, lai uzlabotu pacientes dzīves kvalitāti. Tas arī ir reāli iespējams, jo pēc šāda veida operācijas krūts iegūst dabīgu formu un izskatu. Diemžēl pie mums šādas rekonstruktīvas operācijas slimokases finansiāli neatbalsta un implantātus pacientēm jāpērk pašām. Vēl pēdējā desmitgadē silikona implantāti (arī sēklinieku) tiek plaši lietoti dzimuma maiņas operācijās.
– Vai implantāti ir dažādi?
– Jā, protams. Katrā individuālajā gadījumā ir iespējams piemeklēt implantātu formu, kas estētiskā ziņā dos vislabāko rezultātu. Ir apaļi, pilienveida, “anatomiskie” implantāti, ar augsto un zemo profilu. Implantāti var būt pildīti ar silikonu, ar fizioloģiskā sāls šķīdumu vai kombinēti – dubultkameras. Arī to virsmas ir dažādas: pirmie bija ar gludu virsmu, vēlāk izgudroja implantātus ar tā saucamo teksturēto, kā arī ar mikropoliuretāna virsmu.
– Kāpēc ir nepieciešami dažādu virsmu implantāti?
– Pēc jebkura svešķermeņa implantācijas veidojas dabiska organisma pretreakcija, ap implantātu veidojas rētaudu kārta, tā saucamā kapsulas kontraktūra. Ja organisma reakcija ir ļoti izteikta, kapsula pamazām sāk implantātu deformēt, tas nereti tā arī var palikt deformēts, kustību laikā sāp. Ražotāji un zinātnieki sāka pastiprināti pētīt šo problēmu un radīja jaunus implantātus, kam silikona apvalka ārējais slānis vairs nav gluds, bet gan nelīdzens. Tas uzlaboja rezultātus, un, pēc dažādiem datiem, kapsulas kontraktūra vidēji ir tikai 12 daļai sieviešu pēc krūts palielināšanas operācijas. Šajā rādītājā tiek iekļautas arī sievietes, kam ir veiktas operācijas ar gludo virsmu implantātiem un kapsulas kontraktūras risks ir vislielākais. Implantātiem ar teksturēto un mikropoliuretāna virsmu kapsulas veidošanās risks ir daudz mazāks.
– Kā jāārstē kapsulas kontraktūra, ja tāda izveidojas?
– Noteikti jāpaskaidro, ka kapsulas kontraktūras radītās sūdzības var būt dažādas. Ja tomēr krūts ir deformējusies, to var redzēt. Ja tā sāp, nepieciešama operācija, kuras laikā kapsula tiek izgriezta un ir iespējams atkārtoti veikt krūts palielināšanu. 80. gados plaši lietoja kapsulas pārspiešanas metodi slēgtā veidā, bet no tās atteicās, jo var sabojāt implantāta ārējo maisiņu un silikona gelu iespiest muskuļos. Tad rodas iekaisums un muskulatūras sacietējums.
– Vai krūšu implantāti nevar izraisīt krūts vēzi vai citas nopietnas slimības?
– Pēdējos gados tika veikti plaši pētījumi, lai noliegtu apgalvojumu par silikona implantātu izraisītu saslimšanu ar vēzi. Šai sakarā ASV, kur izraisījās šādas debates un pētījumi, līdz pat mūsu dienām drīkst lietot tikai ar fizioloģiskās sāls šķīdumu pildītus implantātus. Par šiem jautājumiem, protams, daudz diskutēja arī Eiropā. 1998. gada 4. jūlijā tika pieņemta deklarācija, ko apstiprināja Plastiskās ķirurģijas un medicīnisko izstrādājumu kvalitātes garantijas Eiropas komiteja. Tajā nepārprotami ir teikts, ka silikons tiek plaši izmantots visās medicīnas nozarēs un labāks alternatīvs materiāls pagaidām nav atrasts. Visi veiktie pētījumi pierāda, ka ar silikona gelu pildītie implantāti neizraisa ne alerģiju, ne vēzi, ne citu ļaundabīgu slimību, ne kādu jaunu, nezināmu “silikona slimību”. Klīnisko pētījumu grupās, kurās salīdzināja saslimstību ar krūts vēzi, izrādījās, ka biežāk slimo sievietes, kas nebija veikušas plastisko operāciju. Līdz šim zinātniski nav pierādīta arī silikona nelabvēlīgā ietekme uz imūnsistēmu, grūtniecību, bērna barošanu ar krūti. Zinātnieki ir vienojušies par tālāku šo jautājumu izpēti un apsolījuši sniegt masu medijiem jaunāko informāciju. Ja sieviete jau slimo, piemēram, ar reimatismu, un vēlas veikt krūšu palielināšanu ar silikona implantātiem, ārstam jāizvērtē paredzamā ieguvuma un iespējamā riska attiecība, jo jau pati operācija, ne tikai organisma reakcija uz svešķermeni, var izraisīt slimības uzliesmojumu. Jāatceras – ja paciente slimo ar kādu akūtu vai hronisku iekaisumu, operēt nedrīkst.
– Vai var “bezgalīgi” palielināt krūtis?
– Ja nauda tiek pelnīta ar pārmērīgi lielām krūtīm, veicot atkārtotas operācijas, to apmērus var sasniegt patiesi iespaidīgus. Ja nemaldos, nu jau mirušajai pornozvaigznei Lolo Ferrari katrā krūtī bija ap četriem kilogramiem silikona… Šādus apjomus var sasniegt tikai ar atkārtotām operācijām, izmantojot arī speciālus implantātus, kuru apjomu pakāpeniski papildina ar fizioloģiskā sāls šķīdumu, lai panāktu pakāpenisku ādas iestiepumu – kā āda un zemādas slānis tiek izstaipīti grūtniecības laikā. Bet šāda apjoma krūtis ietekmē veselību – sāk sāpēt mugura, trūkst elpas, īpaši guļus stāvoklī. Ja pēc laika atkal gribēsit mazas krūtis, nepietiks tikai ar implantātu izņemšanu, vajadzēs arī veikt krūšu formas korekciju – samazināšanu.
– Vai nav kādas alternatīvas, kā palielināt krūtis, ja sievietei tomēr ir bail no silikona? Esmu dzirdējusi par sojas implantātiem.
– Ir vēl tikai viena iespēja, kā palielināt krūšu dziedzerus, bet slikto rezultātu dēļ to izmanto ļoti reti – sievietei ievada viņas pašas taukaudus. Pēc šīs operācijas bieži veidojas eļļaina cista, stiprs iekaisums un ievadītie taukaudi pakāpeniski kļūst ļoti cieti – kā akmens.
Pēc onkoloģiskām operācijām ir iespējams atjaunot krūšu dziedzeru formu, izmantojot kompleksu audu lēveri no vēdera priekšējās sienas, kas satur ādu, zemādas slāni un daļu no vēdera priekšējās sienas muskuļiem. Operācija ir sarežģīta, ilga, un nereti tā jāveic mikroķirurgam. Jārēķinās ar papildu rētām arī uz vēdera.
Sojas gela implantātu vairs neražo. Pacientes sajuta specifisku smaržu, un ļoti bieži pēcoperācijas periodā radās strutains iekaisums. Es arī nezinu nevienu gadījumu Latvijā, kad kāds no sertificētiem plastikas ķirurgiem būtu izmantojis šādus implantātus.
– Kā paciente var uzzināt, kādus implantātus ķirurgs ievietos krūtīs?
– Vienkārši jāpajautā ārstam. Katram implantātam ir sava pase, ko izsniedz ražotājfirma, tajā ir norādīti dati par implantātu.
Mūsdienu medicīna sniedz dažādas iespējas. Varam ne tikai izārstēt slimību, bet arī censties risināt jautājumus, kas saistīti ar dzīves kvalitātes uzlabošanu. Tie parasti ir individuāli un delikāti jautājumi, par ko vēl apmēram pirms 10 gadiem sociālisma sabiedrībā nebija pieņemts runāt. Aicinu cilvēkus atmest aizspriedumus un nekautrēties runāt ar savu ārstu par visām problēmām. Arī es būšu gandarīts, ja spēšu jums palīdzēt. √
