Māris Bukovskis
Bronhiālā astma ir slimība, kas pazīstama kopš sengrieķu zinātnieka Hipokrata laika. Mūsdienās astma ir kļuvusi par vienu no visbiežāk sastopamajām slimībām visā pasaulē, arī Latvijā. Ar astmu slimo visu vecumu cilvēki (aptuveni 10–15% bērnu un 5–10% pieaugušo).
Astmas būtība jeb Kas notiek astmas slimnieka plaušās
Astma ir hronisks alerģisks bronhu gļotādas iekaisums un bronhu spazmas ir tikai viena tā izpausme. Iekaisuma dēļ rodas arī dažādas bioloģiski aktīvas vielas. Tieši šīs vielas pēc noteikta kairinātāja (alergēna) iekļūšanas bronhu gļotādā liek sarauties bronhu muskuļiem (bronhu spazmas), pastiprināties bronhu gļotādas tūskai un izdalīties biezām staipīgām krēpām, kas nosprosto bronhu atveres un izraisa elpas trūkuma lēkmi.
Iekaisuma ietekmē bronhu koks (sistēma) kļūst jutīgāks pret jebkuru kairinājumu, piemēram, aukstu gaisu, fizisku slodzi, jo pieaug elpošanas ātrums un gaiss strauji pārvietojas pa bronhiem, kairinot gļotādu. Ilgstoši neārstējot hronisku iekaisumu, var attīstīties neatgriezeniskas pārmaiņas slimnieka bronhos.
Cēloņi un riska faktori
Slimības cēloņi ir saistīti ar iedzimtību un apkārtējās vides nelabvēlīgo ietekmi. Iedzimtība ir klasisks astmas pirmcēlonis. Bronhiālās astmas slimnieka ģimenē bieži atrodas kāds, kas slimojis ar bronhiālo astmu vai kādu citu alerģiskas izcelsmes slimību, piemēram, alerģiskām iesnām, nātreni vai alerģisko tūsku.
Alerģisko slimību, arī astmas, slimnieku skaita palielināšanās, lai cik dīvaini tas būtu, ir saistīta ar dzīves apstākļu vispārējo uzlabošanos. Vides, kurā saskarsme ar mikroorganismiem ir ierobežota, kā arī vakcinācijas dēļ cilvēki retāk slimo ar infekcijas slimībām, un, iespējams, imūnsistēma nepareizi pielāgojas alerģiskām reakcijām(!). Ir samazināta iespēja “trenēt” imūnsistēmu pret dažādiem antigēniem.
Bronhiālā astma cilvēka dzīves laikā nav pirmā alerģijas izpausme. Zīdaiņa vecumā pirmais alergēns, ar ko sastopas bērna organisms, ir pārtika. Visvērtīgākais uzturs zīdainim ir mātes piens. Ēdināšana ar mākslīgajiem mātes piena aizvietotājiem vai govs pienu saturošu pārtiku veicina alerģijas attīstību. Lai cik pielāgoti būtu mākslīgie piena aizvietotāji, tie pilnībā nespēj aizstāt mātes pienu. Pārtikas nepanesība bērniem izpaužas kā atopiskais dermatīts vai nātrene. Elpceļu alerģijas izpausme – alerģiskās iesnas vai bronhiālā astma – parādās 3–5 gadu vecumā, izzūdot atopiskā dermatīta simptomiem.
Viens no visnelabvēlīgākajiem faktoriem, kas bērnam veicina astmas attīstību, ir vecāku smēķēšana, arī mātes smēķēšana grūtniecības laikā. Bērniem, kuru vecāki smēķē, var būt aizkavēta elpošanas orgānu attīstība, kas padara tos jutīgākus pret dažādām infekcijām un ievērojami palielina risku bērnam saslimt ar bronhiālo astmu. Tabakas dūmi ārkārtīgi spēcīgi veicina bronhu iekaisumu. Smēķējošs astmas slimnieks nolemj sevi bezcerīgai cīņai ar vējdzirnavām.
Vairāk nekā 80% astmas slimnieku slimības attīstību nosaka alerģija pret ieelpojamiem alergēniem: mājas putekļuērcītēm, mājdzīvnieku vilnu (mūsu apstākļos visbiežāk kaķu un suņu), prusakiem, ziedputekšņiem (koku un krūmu ziedputekšņiem pavasarī, zāļu ziedputekšņiem vasarā). Alerģija pret pārtiku reti kad izraisa bronhiālo astmu.
Aptuveni 20% slimnieku astma nav saistīta ar alerģizāciju. Šī astmas forma iesaukta par kriptogēnu astmu – tas nozīmē “nezināmas izcelsmes” astma. Daudziem šīs grupas pacientiem raksturīga deguna dobuma polipoze un pretsāpju un pretiekaisuma līdzekļu (aspirīna) nepanesība. Šo astmas formu klasiski dēvē par “aspirīna” astmu. Tai ir smagāka slimības gaita, un to ir grūtāk ārstēt.
Izpausmes un ārstēšana
Tipiskākais astmas simptoms ir elpas trūkuma lēkme, kad pacientam ir izteikti apgrūtināta izelpa, taču tā nav raksturīga visiem pacientiem. Kā vienīgā astmas izpausme nereti var būt nemotivēts klepus – sevišķi naktī vai pēc fiziskas slodzes, iespējama arī periodiska čīkstoša izelpa, spīlēšana krūtīs. Slimības sākuma simptomi var šķist tik nenozīmīgi, ka tos nepamana pats slimnieks. Tieši šā iemesla dēļ nereti astma netiek laikus diagnosticēta un atbilstoši ārstēta.
Izprotot astmas būtību un rašanās mehānismu, ir pilnīgi skaidrs, kā to iespējams efektīvi ārstēt – jāizvairās no saskarsmes ar lēkmju izraisītājiem un regulāri jālieto pretiekaisuma medikamenti (parasti inhalējamie glikokortikoīdi), kas mazina elpceļu iekaisumu un normalizē to jutību pret dažādiem kairinātājiem.
Edīte, skolotāja, 38 gadi: “Kad man bija 34 gadi, strādāju skolā. Jau desmit minūtes pēc stundas sākuma man sākās klepus lēkme. Biju nomocījusi sevi un mājiniekus ar klepus lēkmēm naktīs. Kad ārsts teica, ka tā ir astma, nespēju samierināties ar šo domu. Atcerējos bērnības draudzeni – astmātiķi, kas lietoja prednisolonu un bija krietni apaļīga. Man bija divas iespējas: turpināt kā līdz šim mocīt sevi un apkārtējos vai pieņemt šo diagnozi un sākt ārstēties. Izvēlējos otro. Sāku regulāri lietot pretiekaisuma zāles (glikokortikoīdus) inhalāciju veidā, ne tabletēs. Tagad strādāju skolā pilnu slodzi, esmu aizmirsusi par klepu naktīs. Esmu iemācījusies sadzīvot ar astmu. Mans ieteikums – nebaidieties no šīs diagnozes, daudz labāk ir ārstēties un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.”
Andra, astoņus gadus veca dēla māmiņa: “Vismokošākā ir neziņa. Andris jau trīs gadus, līdzko rudens, gandrīz nepārtraukti klepoja. Īsāku vai ilgāku laiku tika lietotas dažādas antibiotikas, neskaitāmi klepus sīrupi, bet uzlabojuma nebija. Kad dēls klepus lēkmes dēļ nevarēja paskriet un tās kļuva stiprākas, viesojoties pie omītes, kurai bija kaķi, palikām uzmanīgi. Atcerējāmies, ka tētim ir ļoti jutīga āda, kas iekaist no visniecīgākajiem kairinātājiem. Alergologs apstiprināja mūsu aizdomas – tā ir astma. Pašreiz Andris lieto astmas ārstēšanai paredzētās zāles un jūtas kā visi bērni – sācis trenēties basketbolā.”
