COVID pandēmijas aktīvā fāze ir pārgājusi, bet ar tās grandiozi negatīvajām un traģiskajām sekām mums tagad ir jādzīvo. Lai kā arī mūsu medicīnas administrācija ar veselības ministriem priekšgalā censtos iestāstīt, ka valsts aparāta un veselības aprūpes rīcība ir bijusi varonīga un brīnišķīga un aktīvie darboņi ir pelnījuši veselu birumu ar dažādiem ordeņiem un apbalvojumiem, patiesība ir citāda.
Mēs pandēmijā esam tik smagi cietuši gan ekonomiski, gan tautas veselības jomā, gan COVID upuru jomā tieši mūsu veselības administrācijas nekompetences un nolaidības dēļ. Runa ir par mūsu Covid laika veselības ministriem – Ilzi Viņķeli, Danielu Pavļutu un Ati Pabriku (kurš sabija veselības ministra amatā tikai vienu dienu, bet tomēr). Kādā citā sevi cienošā valstī šie Attīstībai/Par ministri par savu sniegumu COVID pandēmijas laikā būtu izpelnījušies vismaz parlamentārās izmeklēšanas komisiju, lai gan piemērotāka būtu kriminālizmeklēšana ar tam sekojošu apsūdzēto solu.
Reira diriģētās dāsnās COVID naudas dalīšanas ietekmē (par kuru daudzi runā, ka tā cita starpā esot nostādījusi Latvijas naudas saņēmējus medijus izvēles priekšā – kļūt “reiriskākiem” vai riskēt ar COVID naudas nesaņemšanu) Latvijas sabiedrība šķiet ir nedaudz piemirsusi mūsu veselības ministru katastrofālo sniegumu pandēmijas laikā. Šajā rakstā apskatīsim tikai vienu piemēru, bet ļoti būtisku.
Attīstībai/Par ministru grandiozo nekompetenci un noziedzīgo nolaidību, kas ļoti labi kvalificētos pēc Krimināllikuma vairākiem pantiem, vislabāk raksturo Ilzes Viņķeles vadītās veselības ministrijas gatavošanās COVID otrajam vilnim 2020. gada otrajā pusē. Pēc ļoti daudzu veselības aprūpes sistēmai piešķirto COVID ārkārtas miljonu apgūšanas Attīstībai/Par ministres Viņķeles vadībā veselības aprūpes sistēmā bija radītas un kopā pieejamas 250 gultas vietas COVID slimniekiem. Te neiet runa par mākslīgās plaušu ventilācijas aparātiem vai skābekļa aparātiem. Nē – vispār kopā tikai 250 vietas!! Un tas gatavojoties mūsdienu vēsturē lielākās pandēmijas ienākšanai Latvijā. Pandēmijas par kuru jebkuram puslīdz jēdzīgi domājošam Latvijas iedzīvotājam bija skaidrs, ka tā nāks. Un jebkuram jēdzīgi domājošam indivīdam, kurš kaut nedaudz ģimnāzijas līmenī pārvalda matemātiku un seko līdzi notikumiem COVID attīstībā bija skaidrs, ka COVID Latvijā būs un tas izplatīsies strauji. (Elementāra pandēmijas gaitas modelēšana būtu to parādījusi, ja tāda būtu tikusi veikta. Bet tāda netika veikta, ka ir vēl viena noziedzīga nolaidība.)
Tātad jebkuram normālam cilvēkam bija skaidrs, ka gaidāms liels COVID slimnieku skaits. Bet šīs 250 gultas vietas Attīstībai/Par un tās veselības ministre Ilzei Viņķelei nekaunējās pasludināt kā Latvijas veselības aprūpes sistēmas pilnīgu gatavību COVID pandēmijas otrajam vilnim!! Viņķeles parteigenosse (partijas biedri) piekrītoši un atbalstoši klusēja, iespējams piedalījās izdalītās COVID naudas apguvē, iespējams paslepus konsultējās ar partijas dižbiedru Edgaru Jaunupu. To pašu Jaunupu, par kuru tagad esam dzirdējuši kā par Latvijas pilsonības organizētāju kādam Krievijas oligarham. Lai vai kā, bet šo veselības ministrijas grandiozo un noziedzīgo nolaidību un nekompetenci Attīstībai/Par atbalstīja līdz pēdējam aizstāvot savu ministri Viņķeli.
Ko tas maksāja mums pārējiem? Daudziem Latvijas iedzīvotājiem tas tiešā veidā maksāja dzīvību, jo gluži sagaidāmi un matemātiski neizbēgami pieaugot saslimušo un ar COVID hospitalizējamo personu skaitam Viņķeles sarūpētās 250 gultas vietas tika piepildītas dažās dienās. Pēc tam slimniekiem nācās samierināties ar dažādām uz ātru roku saorganizētām iespējām nokļūt kādā no ātri pielāgotām gultas vietām, bet arī to nepietika. Domājams, ka vismaz ceturtā daļa no tā laika COVID mirušajiem ir tā laika ministres Ilzes Viņķeles un ministrijas ierēdņu nekompetences, bezatbildības un nolaidības tiešas sekas. Tie ir nekompetences un noziedzīgās nolaidības upuri, kuri cieta no ministrijas prioritātēm apgūstot COVID naudu un it kā gatavojoties COVID pandēmijas otrajam vilnim, bet slimnīcas tā arī reāli nesagatavojot atbilstoša pacientu skaita uzņemšanai.
Tie nav vienīgie Viņķeles un veselības ministrijas nolaidības un nekompetences dēļ mirušie. Cits ļoti kliedzošākais piemērs ir veco ļaužu pansionāti, kuros COVID iekļuva strauji un izplatījās nekontrolēti.
Šie ir divi visvairāk redzamie piemēri ar kuriem vien jau pietiktu, lai pret Ilzi Viņķeli un viņas vadītās ministrijas amatpersonām ierosinātu krimināllietu pēc Krimināllikuma 197.pants (Nolaidība), 319. panta (Valsts amatpersonas bezdarbība) un 342.panta (Dienesta nolaidība).
Kā minimums būtu jābūt parlamentārās izmeklēšanas komisijai par Veselības ministru darbību (bezdarbību) gatavojoties pandēmijai un pandēmijas laikā. Pagaidām pēc mediju ziņām krimināllieta ir tikai par vakcīnu iepirkumu, bet tā ir tikai viena epizode visā kopīgajā Veselības ministrijas darbā.
Pandēmiju pārdzīvojušie pensionāri toties var priecāties, ka COVID rezultātā samazinoties pensionāru skaitam, pāri palikušajiem pensijas palielinās straujāk un tas jau notiek pirms vēlēšanām!
Tomēr tiesiskā valstī un demokrātiskā sabiedrībā kādā mēs, šķiet, tomēr vēl dzīvojam, mums, pilsoņiem, ir tiesības prasīt un saņemt patiesu informāciju par Veselības ministrijas un ministru darbību, kā arī tiesības prasīt no ierēdņiem un ministriem atbildību par nolaidīgu rīcību vai pat kriminālatbildību par noziedzīgi nolaidīgu rīcību.
Eiropas Savienības valstī Francijā par augstāko amatpersonu atbildību ir piemērs no 1990iem gadiem ar HIV inficēto asiņu pārliešanas skandālā. 1999. gadā Francijas bijušais premjerministrs Laurent Fabius, Sociālo lietu ministrs Georgina Dufoix un veselības ministrs Edmond Herve tika tiesāti par nogalināšanu aiz neuzmanības saistībā ar to, ka viņi nerīkojās pietiekami ātri nodrošinot HIV testus asins pārliešanas sistēmā, kā rezultātā daudzi cilvēki tika inficēti un vairāk nekā 300 nomira. Tiesas procesā veselības ministrs Edmond Herve tika notiesāts, bet premjerministrs un sociālo lietu ministrs attaisnoti. Tika notiesātas vēl vairākas augsta ranga amatpersonas.
Ir pamats domāt ka mūsu veselības ministru nolaidības radīto CPVID upuru skaits nav mazāks, lai gan mūsu valsts ir mazāka. COVID un mūsu veselības ministru gadījumā Latvija varētu ņemt piemēru arī no šodienas Francijas, kur notiek kriminālizmeklēšana par veselības amatpersonu rīcību COVID saistībā, tai skaitā pret veselības ministru Agnès Buzyn – (veselības ministre no 2017. gada maija līdz 2020. gada 16. februārim) un citiem augstākajiem ierēdņiem par nolaidību COVID saistībā.
Tas ir lielisks piemērs mūsu valstij, un uzsākot krimināllietu pret mūsu COVID laika veselības ministriem mēs Latvijā varētu beidzot izbeigt vervelēšanu par ministru un konkrētās partijas “politisko atbildību” un prasīt konkrētu atbildību par konkrētiem Latvijai nodarītiem grandiozajiem zaudējumiem un nolaidības dēļ pandēmijā mirušajiem.
Ja ne pie šīs Saeimas, tad pie nākamās gan.
