Lielakai daļai cilvēku kardioloģija joprojām asociējas ar elektrokardiogrammām, tabletēm, miokarda infarktu, stenokardijām, labākajā gadījumā — veloergometriju un sirds ultraskaņas diagnostiku jeb ehokardiogrāfiju. Šāds uzskats ir novecojis, jo modernās kardioloģijas arsenālā ir daudzas metodes, kas ļauj tieši iedarboties gan uz sašaurinātu sirds asinsvadu (vispirms ar speciālu aparatūru precīzi nosakot bojāto vietu), gan arī uz sirds ritma traucējumu avotiem. Visu to var apvienot ar nosaukumu “invazīvā kardioloģija”, taču ir būtiskā atšķirība starp asinsvadu saslimšanas invazīvo ārstēšanu — balonplastiku, t.i., speciālu karkasu ievietošanu bojājuma vietā jeb “Stentu” implantāciju, un sirds ritma traucējumu jeb aritmijas ārstēšanu.
Medikamentu nozīmi aritmiju ārstēšanā nevar nenovērtēt. Šī metode bija un būs viens no kardioloģijas pamatiem, tomēr ir daudz saslimšanu, kuru ārstēšana ar medikamentiem ir mazefektīva, nav efektīva ilgstošā laika posmā vai vienkārši bezjēdzīga. Šā dos gadījumos reāli palīdzēt var ķirurģiskās aritmoloģijas speciālisti, kardiologi — ķirurgi, kuri ar minimālu ķirurģisku iejaukšanos daudzos gadījumos spēj vispār likvidēt sirds ritma traucējuma izpausmes un sekas. Klasiskā izpratnē ķirurģiskā aritmoloģija parasti saistīta ar elektrokardiostimulatora (saīsināti EKS) operāciju lēna sirds ritma ārstēšanā — zemādā ievieto akumulatoru, kas ar pietiekamu biežumu dod vājas strāvas impulsus pa vadiņu uz sirdi, tā liekot tai sarauties vajadzīgajā ritmā. EKS, neļaudams sirdij strādāt lēni, protams, daudzējādā ziņā atrisināja pacientu problēmas, bet…
Līdz 1996. gada rudenim Latvijā izmantoja tikai viena tipa EKS, bijušās PSRS ražojumus, kas bija vienkārši un liela izmēra, un absolūti nebija piemērojami sarežģītākām medicīniskām situācijām. Padomju cilvēka cienīgā tehnika nodrošināja tikai vienu — saglabāt kailo dzīvību, par tādu imperiālistu jēdzienu kā “dzīves kvalitāte” nevarēja būt ne runas tīri tehnisku iespēju dēļ. Būtiskas pārmaiņas notika 1996. gadā, kad mūsu valsts iedzīvotajiem kļuva pieejami ASV un Vācijā izgatavotie EKS, intensificējās ārstu pieredzes apgūšana sadarbības partneru valstu klīnikās. Modernās tehnikas izmantošanas iespējas tālu pārsniedza to līmeni, pie kura Latvijas ārsti bija pieraduši.
Pamazām EKS kā dzīvības saglabātajā loma atvirzījās otrajā plānā, pirmajā vietā izvirzot Seimora Formena slaveno tēzi par EKS pamatfunkciju dzīves kvalitātes uzlabošanā. Pacientam bija ne tikai jāpaliek dzīvam, bet jāuzlabojas viņa darbaspējām, sociālajai aktivitātei. Mainījās operāciju tehnika (stimulatori tika implantēti pēc speciālas metodikas ar daudz mazāku traumatizāciju un kosmētisko defektu), elektrodu galu uzbūve, speciālas fiksācijas mehānismi. Tas ļāva pacientiem daudz ātrāk un arī pilnvērtīgāk atsākt aktīvu dzīvi, bieži daudz aktīvāku nekā pirms operācijas. Mūsdienu tehnikas jaunākais sasniegums ir EKS, kas praktiski ir minimālu izmēru skaitļotāji ar sarežģītam programmām, lai maksimāli pielāgotos cilvēka dzīves vajadzībām. Sākumā likās nereāli, ka pēc EKS implantācijas mūsu pacienti turpinās spēlēt basketbolu un volejbolu, nevis pludmales, bet rajona un valsts līmenī, profesionālie šoferi saglabās savu darbu, jūras vilki paliks uzticīgi jūrai.
Kā cīnīties ar pārāk atrās sirdsdarbības slimībām?
Klasiskā metode saistīta ar dažādu medikamentu lietošanu. To klāsts mūsdienās ir ļoti plašs. Daudzos nopietnos pētījumos analizēta medikamentu ietekme uz konkrētām slimībām. Dažreiz efekts nav sasniegts vai sasniedzams ar ļoti lielām devām vai, ko tur slēpt, medikaments palīdz, bet cena… Jau 80. gados ASV, Japānā un Eiropā sākumā eksperimentāli, vēlāk klīniski tika veiktas sirds aritmiju operācijas pat ar lielu traumatismu un arī augstu risku. Tas lika pētniekiem nopietni pievērsties jaunu metožu pielietojuma izpētei aritmiju ķirurģijā. Attīstoties tehnikai, sirds ritma traucējumu ārstēšanā klasiskās ķirurģijas metodes pamazām sāka aizstāt ar miniinvazīvajām. Lasītājs var iebilst — tas viss ir tur, pie viņiem, bet kas notiek un vai vispār kaut kas notiek Latvijā?
Aritmiju ķirurģiskā ārstēšana ar klasisko metodi Latvijā aizsākās 80. gadu beigās ar operācijām mākslīgajā asinsritē. Operācijas norisēja veiksmīgi, pacienti pašreiz regulāri ierodas uz kontrolēm, līdz ņemot arī bērnus, dzimušus pēc operācijas. Tomēr operāciju laika ilgums un risks lika meklēt citus ceļus. 90. gadu sākumā sākām veikt pirmās miniinvazīvās operācijas.
Kāda ir miniinvazīvās operācijas būtība un metodes atšķirība?
Miniinvazīvs nozīmē — ar minimālu iejaukšanos, minimāla apjoma. Tātad, operācijas brūce minimāla. Kā to var sasniegt, ja jāpiekļūst vai pat jāiekļūst sirds dobumos? Protams, pa dabiskajiem ceļiem — asinsvadiem. Ja asinis var brīvi plūst uz sirdi pa lielajām vēnām, tad ar speciālām ierīcēm — elektrodiem vai katetriem arī ārsts var iekļūt sirds dobumos, nenodarot pacientam nekādu ļaunumu.
Elektrokardiogrammu (EKG) parasti pieraksta no rokām, kājām, krūtīm, bet jau sen zināma arī pieraksta tehnika no barības vada, kuram anatomiski cieši klāt ir kreisais sirds priekškambaris. Lieto EKG arī no sirds dobumiem. Ja var pierakstīt normālu EKG, tad var pierakstīt arī slimībai raksturīgo, precizējot tās izcelšanās vietu, noteikt normālos, anatomiski pareizos un nepareizos sirds impulsu vadīšanas ceļus. Protams, tas viss notiek nepārtrauktā rentgenkontrolē, ar pilnu neatliekamās palīdzības aprīkojuma nodrošinājumu, tā teikt, katram gadījumam. Ar ko un kā iedarboties? Kā pirmā metode tika lietota elektriskās strāvas izlādes enerģija. Tā kā asins pretestība katram ir atšķirīga, metode nav gluži precīza, grūti pilnīgi kontrolēt norisi dažos posmos. Tā tika lietota no 1990. līdz 1995. gadam, kad klīnikā parādījās jauna tehnika — radiofrekventais ablators (RF-a) ADA-300. Neiedziļinoties fizikas nianses, metodes jēga ir augstas frekvences svārstību ietekme uz sirds impulsa vadīšanas sistēmas Šūnu darbību, tajā pašā laikā pilnīgi neizmainot tās kā sirds sastāvdaļas. 1997. gadā klīnika ieguva sarežģītu datorizētu reģistrācijas iekārtu, kas ļāva precīzi noteikt vietu, uz kuru jāiedarbojas, kā arī jaunāko Vācijas ablatora modeli. Var teikt, ka Latvijā sācies jauns posms sirds ritma traucējumu ārstēšanā. Pats būtiskākais — Latvijā aritmiju ķirurģija šobrīd ir stabila, ikdienā lietojama metode.
