„Cilvēks mācās būt par cilvēku tikai no citiem cilvēkiem” -tā uzskatīja agrīnā vācu romantisma dzejnieks Novalis jau 18. gadsimtā. Taču, lai to iemācītos, nepieciešams piedzīvot visplašāko sajūtu un emociju gammu: prast uztvert, izzināt un atcerēties. Kas būtu jāzina par bērna attīstības īpatnībām 21. gadsimtā, Weleda rīkotajā konferencē Nemierīgs bērns pieredzē dalījās gan pašmāju, gan citu valstu speciālisti, kuru darbs ikdienā saistīts ar bērniem
Divpadsmit maņas
Labākais, ko varam dot saviem bērniem, – neierobežotu kopā pavadītu laiku un dabisku, nekritisku mīlestību. Pirmajos savas dzīves mēnešos mazulis ir kā mātes turpinājums, tādēļ apkārtējo pasauli uztver caur viņu. Lai nodrošinātu mazuļa tālāku harmonisku attīstību, ļoti svarīga nozīme ir viņa maņu attīstīšanai. Esam iemācīti, ka mūsu dzīvi nosaka piecas maņas, taču antropozofijas pamatlicējs Rūdolfs Štainers uzskatīja, ka to ir divpadsmit.
Pēc Štainera teorijas galvenās maņas Ir mums zināmās – tauste, oža, garša, redze, dzirde, kā arī paškustības, līdzsvara, siltuma, vārdu, domu, dzīves un es maņa.
Mazulis iepazīst pasauli caur pieskārieniem, smaržu, garšu. Ķermeniskā kontakta rezultātā rodas drošības sajūta – bērniņš atpazīst māmiņas pieskārienus un atšķir tos no citiem, paņemts klēpī, viņš dzird sirdspukstus, ko iepazinis jau grūtniecības laikā, ieklausās mātes un arī tēva balsīs – pierastās, pazīstamās un drošās.
Bieži māmiņas baidās mazuli izlutināt, tādēļ neņem rokās katru reizi, kad bērniņš to raudot prasa. Šīs māmiņas vadās pēc sena uzskata: ja bērns ir pabarots, apmīļots, atrodas siltumā, tā dibentiņš ir sauss – lai pierod parotaļāties pats. Taču jāatceras, ka mazuļa labsajūtai un attīstībai galvenais nav dārgas rotaļlietas, bet gan tuvība ar māmiņu.
Tā kā mazulim fiziskās un emocionālās attīstības procesi ir savstarpēji ļoti saistīti, arī emocionālo vajadzību apmierināšanai Ir būtiska ietekme uz fizisko attīstību. Piemēram, paškustības maņa attīstās caur savas kustības uztveri, brīvības pārdzīvojumu, pašsavaldīšanās sajūtu. Tā attīstās kā sekas kustību spēļu apguvei. Bet attīstīta līdzsvara maņa nozīmē – līdzsvara, miera un pašpaļāvības izjušanu. Katra no šīm maņām ir ļoti svarīga cilvēka kā harmoniskas personības attīstībā.
Bērna attīstības fāzes
Nervu un maņu sistēma apmēram par 90 procentiem pakāpeniski nobriest pirmajos 9 dzīves gados.
Pirmajiem 7 gadiem raksturīga pasaules atdarināšana visplašākajā nozīmē, tā sauktā atdarinātā individualizācija. 2-3 gadu vecumā bērnam raksturīga nosacīti bezmērķīga rotaļāšanās, prieks par atkārtošanos, atpazīšanu. Piemēram, bērns atkārto vienu un to pašu rotaļu, dziesmiņu, vēlme, lai vecāki atkal un atkal stāsta mīļāko pasaciņu, Šajā vecumā veidojas pamats, lai nākotnē bērns būtu aktīvs, darboties gribošs. 3-5 gadu vecumā attīstās jutekliskā uztvere kā pamats atmiņai. Fantāzijas pārformēšana attīsta spēju saprast un tikt skaidrībā pašam ar savām jūtām.
Laikā no 5 līdz 7 gadiem jau izveidojas spēja mērķtiecīgi, saprātīgi rotaļāties ar elementiem no praktiskās ikdienas dzīves pieredzes – pamats dzīvīgai, Individualizētai domāšanas spējai.
Kustības – pamats attīstībai
Ja agrāk cilvēkam identitāte un sociālie ietvari bija pašsaprotami, tad tagad ir vērojams pierasto konvenciju sabrukums, kas cilvēkā rada pastāvīgu nedrošības sajūtu. Mūsdienas raksturo iepriekšpie-ņemto standartu un normu gāšana, notiek vērtību pārvērtēšana, bet līdz ar to zūd drošības sajūta par pasauli kā sakārtotu un nemainīgu struktūru. Mūsdienu cilvēka pamatizjūta ir gaidas, nepārtraukta pārslodze, steiga, cerību spiediens. Zudis priekšstats par lietu kārtību – mēs nezinām, kas no mums tiek gaidīts, un nesaprotam, kā ar nepazīstamo tikt galā. Diemžēl ir zaudētas tuvas savstarpējās attiecības, arī saikne cilvēkam pašam ar sevi, jo ir nepietiekama saskarsme ar pārējo pasauli un realitāti. Daudz kas notiek pastarpināti, dzīvi vērojam un tajā piedalāmies ar televīzijas un interneta starpniecību un kļūstam aizvien vientuļāki.
Bērnam katra stunda, kas pavadīta televizora priekšā, kavē kustību un paša iekšējo tēlu pārdzīvojuma iespējas. Paša ķermeņa kustību trūkums nozīmē nepilnīgas attīstības iespējas, kas izraisa atdarināšanas un līdz ar to izziņas traucējumus. Ilgstoša un regulāra mākslīgu spontānu reakciju izraisīšana traucē stabilizēties drošai pašapziņai. Dvēseliskā telpa tiek piepildīta ar svešo. Bieži vien kustību deficīts rada runas traucējumus, tie savukārt – domāšanas attīstības traucējumus. Bez valodas un domāšanas vizuālos iespaidus nav iespējams atspoguļot.
Ritms un robežas
Lai varētu augt un attīstīties, bērnam galvenais ir justies droši. Tam nepieciešama labi strukturēta vide, skaidru robežu noteikšana, uzmanība un atbalsts arī tad, ja bērna uzvedība neatbilst vēlamajai. Ļoti svarīgs ir arī noteikts laiks un ritms. Vajadzība pēc ritma ir tik liela tādēļ, ka paša bērna orgānu ritmi vēl ir ļoti labili, vēl attīstās. Pat elpošana, sirds puksti, acu plakstiņu kustības, gremošanas norises, miegs, nomods un citas funkcijas Iesākumā ir neregulāras. Tādēļ bērns alkst pēc ritma apkārējā vidē, lai varētu attīstīt ritma dotības sevī, tās pilnveidot un stabilizēt. Agrīnā vecumā pasargātības sajūtas radīšanai liela loma ir ķermeniskajam kontaktam – bērna turēšanai rokās. Tā ir sākotnējā pieredze pirmajam sevis pārdzīvojumam.
Labākais drošības paraugs bērnam ir viņa vecāki. Viņiem jābūt draudzīgiem, raksturā noteiktiem, savaldīgiem, uzticamiem, konsekventiem reakcijās uz bērna rīcību un jāizvairās no Impulsīvas pretreakcijas. Lai pieaugušo miers pārņem bērnu, nevis bērna nemiers – pieaugušos!
Rakstā izmantota Dr. Anettes Bender (Norvēģija) lekcija Bērna attīstības īpatnības 21.gadsimta sākumā, ritmu nozīme, hronobioloģijas pētījumi, maņu izaugsme.
