Folijskābe
jeb B6 vitamīns pirmo reizi tika izdalīts no spinātu lapām (lat.folium — lapa), rauga un aknām no 1938. līdz 1941. gadam. Visvairāk folijskābes atrodas svaigos salātos, spinātos, tomātos un burkānos, Kā arī aknās, nierēs, olās un sierā. Cilvēka organismā to daļēji sintezē zarnu mikroflora. Ja cilvēkam trūkst folijskābes, attīstās makrocitāra anēmija, t.i., mazasinība , kuras gadījumā asinīs parādās eritrocītu nenobriedušās formas. Bez tam šī vitamīna deficīta gadījumā samazinās leikocītu un trombocītu skaits, kā arī rodas pārmaiņas gremošanas traktā: glosīts (mēles iekaisums), stomatīts (mutes dobuma gļotādas iekaisums), čūlains gastrīts un enterīts (tievās zarnas iekaisums).
jeb B6 vitamīns pirmo reizi tika izdalīts no spinātu lapām (lat.folium — lapa), rauga un aknām no 1938. līdz 1941. gadam. Visvairāk folijskābes atrodas svaigos salātos, spinātos, tomātos un burkānos, Kā arī aknās, nierēs, olās un sierā. Cilvēka organismā to daļēji sintezē zarnu mikroflora. Ja cilvēkam trūkst folijskābes, attīstās makrocitāra anēmija, t.i., mazasinība , kuras gadījumā asinīs parādās eritrocītu nenobriedušās formas. Bez tam šī vitamīna deficīta gadījumā samazinās leikocītu un trombocītu skaits, kā arī rodas pārmaiņas gremošanas traktā: glosīts (mēles iekaisums), stomatīts (mutes dobuma gļotādas iekaisums), čūlains gastrīts un enterīts (tievās zarnas iekaisums).
Folijskābes deficīts var rasties, ja lietoti antibiotiskie līdzekļi, kas iznīcina zarnu mikrofloru, pretkrampju līdzekļi, hormonālie kontraceptīvie līdzekļi, kā arī zarnu darbības traucējumu un aknu slimību gadījumā.
Normālos apstākļos cilvēkam nepieciešams 0,1 — 0,2 mg folijskābes diennaktī.
Folijskābi lieto makrocitaras anēmijas gadījumā, bet kopā ar C vitamīnu un B12 vitamīnu — medikamentu un radiācijas radīta asins šūnu deficīta ārstēšanā.
Ciānokobalamīns
jeb B12 vitamīns ir sarežģīts, komplekss savienojums, kura molekulā ir kobalta atoms. Tā atklāšanas vēsture ir cieši saistīta ar ļaundabīgās (jeb B12 deficīta) anēmijas (mazasinības), ko sauc par Adisona — Bīrmera slimību, izpēti. Pie šīs anēmijas, kas aprakstīta 19. gs. vidū, ir traucēta eritrocītu veidošanās (nesamērīgi lielu un nenobriedušu eritrocītu parādīšanās asinīs), bojāts gremošanas trakts (mēle spilgti sarkana, gluda, ļoti jutīga pret ķīmiskiem kairinātājiem, kuņģa gļotāda atrofējusies, kuņģa skābe izzudusi) un nervu sistēma (jūtama tirpšana, “skudriņu” skraidīšana, sāpes un gaitas traucējumi). Ciānkobalamīns (Rika un Smita 1948. gadā atklātais ārējais Kāsla faktors) no dzīvnieku valsts produktiem (gaļas, aknām, nierēm, olām, zivīm) kuņģī savienojas ar glikoproteīdu (1953. gadā atklāto iekšējo Kāsla faktoru) un tālāk tievajās zarnās, piedaloties B6 un C vitamīniem, uzsūcas asinīs. Ja kaut kādu iemeslu dēļ iekšējā faktora nav, piemēram, kuņģa operācijas dēļ, tad arī ārējais faktors (B12 vitamīns) neuzsūcas, un attīstās B12 deficīta anēmija.
Pēc uzsūkšanās B12 vitamīns nonāk audos un depo (uzkrāšanās) orgānos (aknās un nierēs).
B12 vitamīns ir nepieciešams asinsradei, nervu sistēmas funkcionēšanā, augšanas un reģenerācijas procesos. Cilvēkam diennaktī nepieciešamais B12 vitamīna daudzums ir viens trīs mikrogrami (grama miljonās daļas), un to kā preparātu nepieciešamības gadījumā parasti ievada injicējot muskulī.
B12 vitamīns ir visefektīvākais pretanēmijas līdzeklis ļaundabīgās mazasinības ārstēšanai. To nozīmē arī grūtniecības un citu faktoru izraisītu anēmiju gadījumos. B12 vitamīns labvēlīgi ietekmē aknu un nervu sistēmas funkcijas, tāpēc to bieži lieto aknu slimību (piemēram, Botkina slimības jeb vīrashepatīta, toksisko hepatītu un cirozes), nervu sistēmas slimību (radikulīta, trijzaru nerva neirīta, bērnu cerebrālās paralīzes) un staru slimības ārstēšanai. Nervu sistēmas slimību gadījumā B12 vitamīnu bieži kombinē ar B1 vitamīnu. B12 vitamīna indikācijas ir arī ādas slimības (psoriāze, neirodermīts, fotodermatozes), migrēna, alkohola izraisīts delīrijs, Dauna slimība un pat ateroskleroze (tas samazina holesterīna līmeni asinīs).
Jāatceras, ka dzīvnieku un cilvēku audi Šo vitamīnu neveido, to sintezē mikroorganismi, kas atrodas zarnās. Tomēr cilvēka zarnu mikroflora nespēj pietiekamā daudzumā sintezēt B12 vitamīnu, un ir nepieciešama tā pievade ar gaļas, zivju un piena produktiem. Tāpēc stingras veģetāriešu diētas ievērotājiem ir vajadzīga B12 vitamīna papildu uzņemšana.
B12 vitamīns reizēm izraisa blaknes: alerģiskas reakcijas, sirdsklauves un sāpes sirdī. Ilgstošas terapijas gadījumā var pastiprināties asinsrece un palielināties leikocītu skaits.
Normālos apstākļos cilvēkam nepieciešams 0,1 — 0,2 mg folijskābes diennaktī.
Folijskābi lieto makrocitaras anēmijas gadījumā, bet kopā ar C vitamīnu un B12 vitamīnu — medikamentu un radiācijas radīta asins šūnu deficīta ārstēšanā.
Ciānokobalamīns
jeb B12 vitamīns ir sarežģīts, komplekss savienojums, kura molekulā ir kobalta atoms. Tā atklāšanas vēsture ir cieši saistīta ar ļaundabīgās (jeb B12 deficīta) anēmijas (mazasinības), ko sauc par Adisona — Bīrmera slimību, izpēti. Pie šīs anēmijas, kas aprakstīta 19. gs. vidū, ir traucēta eritrocītu veidošanās (nesamērīgi lielu un nenobriedušu eritrocītu parādīšanās asinīs), bojāts gremošanas trakts (mēle spilgti sarkana, gluda, ļoti jutīga pret ķīmiskiem kairinātājiem, kuņģa gļotāda atrofējusies, kuņģa skābe izzudusi) un nervu sistēma (jūtama tirpšana, “skudriņu” skraidīšana, sāpes un gaitas traucējumi). Ciānkobalamīns (Rika un Smita 1948. gadā atklātais ārējais Kāsla faktors) no dzīvnieku valsts produktiem (gaļas, aknām, nierēm, olām, zivīm) kuņģī savienojas ar glikoproteīdu (1953. gadā atklāto iekšējo Kāsla faktoru) un tālāk tievajās zarnās, piedaloties B6 un C vitamīniem, uzsūcas asinīs. Ja kaut kādu iemeslu dēļ iekšējā faktora nav, piemēram, kuņģa operācijas dēļ, tad arī ārējais faktors (B12 vitamīns) neuzsūcas, un attīstās B12 deficīta anēmija.
Pēc uzsūkšanās B12 vitamīns nonāk audos un depo (uzkrāšanās) orgānos (aknās un nierēs).
B12 vitamīns ir nepieciešams asinsradei, nervu sistēmas funkcionēšanā, augšanas un reģenerācijas procesos. Cilvēkam diennaktī nepieciešamais B12 vitamīna daudzums ir viens trīs mikrogrami (grama miljonās daļas), un to kā preparātu nepieciešamības gadījumā parasti ievada injicējot muskulī.
B12 vitamīns ir visefektīvākais pretanēmijas līdzeklis ļaundabīgās mazasinības ārstēšanai. To nozīmē arī grūtniecības un citu faktoru izraisītu anēmiju gadījumos. B12 vitamīns labvēlīgi ietekmē aknu un nervu sistēmas funkcijas, tāpēc to bieži lieto aknu slimību (piemēram, Botkina slimības jeb vīrashepatīta, toksisko hepatītu un cirozes), nervu sistēmas slimību (radikulīta, trijzaru nerva neirīta, bērnu cerebrālās paralīzes) un staru slimības ārstēšanai. Nervu sistēmas slimību gadījumā B12 vitamīnu bieži kombinē ar B1 vitamīnu. B12 vitamīna indikācijas ir arī ādas slimības (psoriāze, neirodermīts, fotodermatozes), migrēna, alkohola izraisīts delīrijs, Dauna slimība un pat ateroskleroze (tas samazina holesterīna līmeni asinīs).
Jāatceras, ka dzīvnieku un cilvēku audi Šo vitamīnu neveido, to sintezē mikroorganismi, kas atrodas zarnās. Tomēr cilvēka zarnu mikroflora nespēj pietiekamā daudzumā sintezēt B12 vitamīnu, un ir nepieciešama tā pievade ar gaļas, zivju un piena produktiem. Tāpēc stingras veģetāriešu diētas ievērotājiem ir vajadzīga B12 vitamīna papildu uzņemšana.
B12 vitamīns reizēm izraisa blaknes: alerģiskas reakcijas, sirdsklauves un sāpes sirdī. Ilgstošas terapijas gadījumā var pastiprināties asinsrece un palielināties leikocītu skaits.
